Ķetaurītis, nevarēdams Letenīti sagaidīt, pietrausās pie akmens malas, lai mestos ūdenī, un pārsteigts apstājās: no ūdens viņam pretī zvēroja divas naidīgas acis. Letenīte!
— Ak šitā! Gribēji man paslepus uzbrukt! Redz, ka neizdevās! Laikā pamanīju, — Ķetaurītis pukojās un zvēla ar ķepu pa Letenītes galvu. Ūdens pašķīda uz visām pusēm. Saviļņojās mierīgais līmenis, un nozuda lācēna galva.
— Aizmuka gan projām! — Ķetaurītis priecājās.
Tad vilnīši beidza šūpoties un ūdens spogulis atkal kļuva rāms. Ķetaurītis vēroja, vai Letenīte atkal neuzglūnēs. Kā tad! Tikko viņš paskatījās ūdenī, atkal pretī sniedzās lācēna galva ar divām zvērojošām acīm. Ķetaurītis vēlreiz no visa spēka gāza ar ķepu. Bet uz nolaidenās un glumās akmens malas paslīdēja kāja, un viņš ievēlās ūdenī. Krizdams viņš lūkoja satvert Letenīti, bet ūdens apņēma viņu vienu. No māšeles ne vēsts...
Savu attēlu ūdens spogulī viņš bija noturējis par Letenīti.
KOKU PLŪDINĀŠANA
Ķetaurītis un Letenīte bieži kavējās pie Straujupītes. Kopš pirmās reizes, kad māte viņus te atnesa padzirdīt, viņiem šī vieta iepatikās. Te nebija tāds dziļums kā lielajā Ielīces upē. No lēzenā krasta laba iebrišana ūdenī. Otru krastu varēja viegli sasniegt vai nu peldus, vai arī pa koku stumbru, kas bija pārgāzies pār upi.
Karstā laikā slāpes bieži mudināja lācēnus uzmeklēt Straujupīti. Ķetaurītis laka ūdeni kā suns, bet Letenīte arī padzeroties nevarēja atmest zīšanu. Viņa iemērca labo ķepu ūdenī un tad no ķepas izzīda spalvā iesūkušos ūdeni. Ķetaurītis jau sen bija padzēries, kad Letenīte vēl tikko sāka remdināt slāpes.
Ķetaurītis, kam tāda garlaicīga niekošanās nepatika, uzsauca māšelei:
— Beidz niekoties! Jāiet koki pludināt.
To teicis, viņš aizļepatāja labu gabalu pa krastmalu, sameklēja siekstu, ievēla to upē un pats, ūdenī iebridis, uzrāpās tai virsū. Ar ķepām viņš paairējās līdz straujtecei. Tad sieksta viņu aiznesa pa straumi lejup.
Letenīte, protams, ir nedomāja viena palikt. Viņa skrēja pa krastmalu Ķetaurītim pakaļ. «Tūliņ viņš dabūs redzēt, ka arī es protu kokus pludināt,» viņa apņēmīgi domāja. Pirmo ceļā pagadījušos bluķi viņa ievēla upē un taisījās jāteniski uzsēsties tam virsū. Bet straume parāva bluķi, un Letenīte iegāzās ūdenī, ka noplunkšķēja vien. Iznirusi viņa vairs nemēģināja bluķi panākt, bet izkāpa krastā. Brāļuku vairs nevarēja saredzēt: tas bija pazudis aiz upes līkuma.
«Aiziešu līdz nolūzušajai eglei, kas pārgāzusies pār upi, var būt, ka no turienes varēšu ieraudzīt Ķetaurīti,» Letenīte domāja un tūdaļ devās turp.
Garā, vēja nolauztā egle ar savu zaraino galotni balstījās pretējā krastā. Šai pusē resgalis vēl turējās ar saplēstām un noliektām koksnes šķiedrām pie augsta celma. Stumbrs karājās gaisā ar stāvu slīpumu uz galotnes pusi.
Letenīte, uzrāpusies uz augstā celma, uzkāpa uz stumbra un, tam pieplakusi, piesardzīgi šļūca uz priekšu. Tikusi līdz upes vidum, viņa ieraudzīja Ķetaurīti, kas pa otru krastmalu nāca atpakaļ. Neizlaizdama brāļuku no acīm, Letenīte centās ātrāk virzīties uz priekšu, bet biezie zari traucēja. Letenīte, zaudējusi līdzsvaru, nogāzās no stumbra un sapinās nokaru zaros.
Ķetaurītis, ieraudzījis māšeli sprukās, steidzās viņai palīgā. Drīz vien Ķetaurītim izdevās atbrīvot Letenīti no zaru skavām, un viņi abi draudzīgi izpeldēja krastā.
Tur viņi atrada lielu siekstu, ko kopīgiem spēkiem ievēla upē. Tad abi uzsēdās siekstai virsū un aizpeldēja līdz tai vietai, kur Ķetaurīša pirmais «baļķis» bija uzsēdies sēklim un palicis stāvot. Tam nu piebiedrojās otrs un daudzi citi. Atkal un atkal čaklie baļķu pludinātāji vēla upē jaunus kokus, kamēr māte viņus aizsauca uz mežu.
AUZĀS
Sāka dzeltēt auzu tīrumi. Smagajās, nolīkušajās skarās līgojās graudi piena nobriedumā. Gatavs auzu ķīselis — viens no patīkamākajiem lāču ēdieniem.
Šai laikā Pinkaine mežmalā gaidīja vakara iestāšanos, lai varētu atstāt paslēptuvi. Beidzot saule norietēja. Satumsa. Dienas trokšņi norima. Cilvēki nozuda savos mājokļos. Pinkaine, neviena netraucēta, ieveda lācēnus auzās mieloties.
Lācēni sākumā nesaprata, kas īsti tīrumā darāms. Viņi viens no otra vairījās un slēpās. Viņiem skraidot, auzu skaras šūpojās un švīkstēja. Lācēnu soļu dipoņa un jautrā rēkoņa traucēja nakts klusumu. Pinkaine norāja delverus:
— Beidziet trokšņot! Uzmodināsiet vēl cilvēkus. Būs jāpaliek bez auzu ķīselīša.
Puslauka nobradājuši, lācēni mitējās aušoties.
Pinkaine, uz vēdera nogūlusies, ar priekšķepām sagrāba stiebrus un vilka caur muti skaras, tās tīksmi sūkājot.
Arī Ķetaurītis un Letenīte sāka brucināt auzas. Labsajūtā tusnīdami, viņi košļāja skaras un sūkāja balto, garšīgo putriņu. Vienu skaru iztukšojuši, viņi ķērās pie nākošās. Un tā visu nakti.
Spodrās zvaigznes pie zilajām debesīm izdzisa. Ausa gaismiņa. Lācene ar lācēniem, labi paēduši, atstāja tīrumu un devās uz mežu. Tur viņi nolīda biezoknī un sūnās nolikās uz guļu.
Kas par to, ka mežā lāčiem neviens nevāra auzu ķīselīti? Vasarā tas bagātīgi atrodams tīrumos. Pa dienu var bezrūpīgi atpūsties. Nākamajā naktī atkal ies pie «klāta galda» mieloties.
DRAVĀ
Pašā nakts vidū Pinkaine un lācēni piesardzīgiem soļiem virzījās pa rnežnoru uz Mežvidus māju pusi. Viņi bija saoduši patīkamo medus smaržu, kas nāca no dravas.
— Esiet rātni, klusi un ļoti uzmanīgi! Mēs tuvojamies cilvēku mītnei, — Pinkaine iečukstēja lācēniem ausīs.
Ķetaurītis un Letenīte turējās gluži tuvu mātei, kas lāgu lāgiem apstājās un ar ožu un dzirdi pētīja, vai drīkst tālāk iet.
Varēja jau sadzirdēt bišu zuzēšanu, kad viņa nonāca pie zedeņu sētas. Tur zālē gulēja ar medu noziesta kārts, kuras galā atradās nogāzta muca. Tās dibenā arī bija medus. Letenīte nolaizīja kārti un taisījās līst mucā, kad Pinkaine sabukņīja viņu un pavēloši ieaurojās:
— Nelien lamatās!
Bitenieks tās bija uzstādījis, lai sagūstītu medus zagli, bet daudz pieredzējušo lācēnu māti nevarēja piemānīt. Pirms pakustinātās mucas vāks aizkrita ciet, Letenīte paguva aizlēkt sānis.
Brīkš, brākš! — zedeņi lūza, un kārie medus našķi pār sagāzto žogu iečāpoja dravā, kurā bija desmit stropu. Pinkaine piegāja pie nomaļāk stāvoša stropa un ar ķepu notrieca tā jumtiņu. Iztraucētās bites spindzēdamas pacēlās spārnos un sametās nelūgtā ciemiņa kažokā. Pinkaine nogāzās zemē un urkšķēdama valstījās, lai nospiestu bites. Kad uzbrucēju mākonis bija kļuvis mazāks, Pinkaine piecēlās un sāka rīkoties gar stropu. Viņa ar ķepu pašķīra apkāres, plēsa ārā kāres ar medu un kūniņām un apēda ar visu vasku.
Ķetaurītis, daudz nedomājis, apgāza citu stropu un, ar vienu ķepu aizsargādams acis un purnu, ar otru ķepu pa salauzto apkāru starpām rauša mutē kāres, pilnas ar medu. Bites nikni uzbruka un dzēla. Bet tas neatturēja Ķetaurīti no medus maltītes baudīšanas.
— Letenīt, nebīsties! Nāc arī tu pie medus! — viņš aicināja māšeli. Bet Letenīte negāja ne uz to pusi. Viņa stāvēja mājas galā pie vaļējai lūkai pieslietām kāpnēm un domāja: «Labāk kāpšu istabas augšā.»