GAĻAS KONSERVĒŠANA
Kādā rītā Pinkaine ar lācēniem pastaigājās pa mežu. Te pēkšņi lāču māte sastinga un, purnu izstiepusi, ievilka gaisu dziļi nāsīs. Tikko manāma vēsmiņa atnesa svaigas gaļas smaržu. Arī lācēnu nāsis uztvēra šo pievilcīgo smaržu.
— Jāpārliecinās, vai nav piejaukusies arī cilvēka smaka. Nereti tur, kur atrodas gaļa, arī cilvēks ir tuvumā, — Pinkaine stāstīja lācēniem un vēl vērīgāk ošņāja gaisu. Lācēni darīja to pašu.
— Neko aizdomīgu nevar saost, — Ķetaurītis paziņoja.
— Tev taisnība, — Pinkaine teica. — Es arī nevaru saost cilvēku.
— Tad tik iesim sameklēt gaļu! — Ķetaurītis mudināja un tūdaļ lēkšiem devās pret vēsmu. Letenīte skrēja brāļukam līdzi.
— Ne tik strauji! — māte viņus brīdināja. — Piesardzīgiem tikpat jābūt. Nevar zināt, vai gaļu nav izlicis mednieks, lai mūs ievilinātu slazdos.
Lācēni apstājās, pagaidīja māti un tad uzmanīgi soļoja reizē, uz visām pusēm skatīdamies un ik krūmiņu vērīgi pārbaudīdami.
Paegļu pudurī viņi uzgāja beigtu briedi. Mednieka lodes ievainots, tas bija tālu skrējis un te, aiz asa, nolūzuša zara stubura aizķerdamies, uzplēsis sānus un nobeidzies.
— Nu tik būs lieliska maltīte! — Pinkaine priecājās par negaidīto atradumu un sāka garšīgi mieloties. Lācēni arī ēda, mutes šņapstinādami.
— Reta manta, laba manta, — Ķetaurītis teica, sātīgās brokastis baudīdams.
— Žēl, ka nevar visu apēst, — Letenīte paēdusi sūrojās.
— Par to nav ko uztraukties, — Pinkaine sacīja. — Pārpalikumu atstāsim priekšdienām. Labs tas kumoss, kas aiztaupīts.
— Apēdīs vēl citi, — Letenīte bēdājās.
— Noslēpsim? — Ķetaurītis ieminējās.
— Iekonservēsim brieža gaļu, — Pinkaine noteica.
Ķetaurītis un Letenīte bija gatavi ķerties pie konservēšanas, bet nezināja, kā to darīt. Viņi vērīgi sekoja katrai mātes kustībai un bez pamudināšanas darīja to pašu, ko viņa.
Zem kuplas egles viņi izraka padziļu bedri. Uz visām četrām kājām atspērusies, Pinkaine aizvilka brieža pārpalikumu un ievēla to bedrē. Tad uzrausa tam virsū izraktās zemes, ko rūpīgi noklāja ar sūnām. Katrs vēl uzvēla pa akmenim.
— Ak tāda tā konservēšana! — lācēni reizē iesaucās.
— Lai nu gaļa pastāv kādu laiku. Tad tā kļūs mīkstāka un garšīgāka. Neviens to arī neatradīs. Kad vajadzēs, atnāksim un paņemsim, — Pinkaine stāstīja.
Lācēni, nobeiguši svarīgo konservēšanas darbu, atlaidās sūnās, lai atpūstos. Viņi apsedza purnus ar priekšķepām.
— Kur tas redzēts, ka tādas netīras ķepas liek uz galvas? — Pinkaine bārās.
Ķetaurītis un Letenīte uztrūkās kājās un apskatīja savas ķepas. Tās tiešām bija ļoti netīras. Pirkstu starpas pieķepējušas ar melno, mālaino augsni, ap pēdām salipušas spalvas.
— Kā lai notīra kājas, ja ūdens nav tuvumā? — Ķetaurītis nesaprašanā jautāja.
— Tādus netīrumus nepatīk nolaizīt, — Letenīte taisnojās.
— Ķepas var notīrīt arī bez ūdens un siekalām, — Pinkaine teica. — Ja koks tuvumā, tad ķepas tīras dabūjamas katrā laikā.
To teikusi, Pinkaine piegāja pie kādas egles un, uz pakaļkājām pacēlusies, ar priekšķepām skrāpējās pa stumbru. Netīrumi izbira no pirkstu starpām. Kad priekšķepas bija tīras, Pinkaine ar tām aptvēra zaru un pavilkās uz augšu. Zarā turēdamās, viņa sparīgi skrāpējās gar stumbru ar pakaļkājām. Tā arī tās kļuva tīras.
Lācēnus vairs nevajadzēja skubināt. Viņi katrs devās pie sava koka tīrīt ķepas. Notīrīja arī — bez ūdens. Nu varēja iet sūnās atpūsties un galvas apsegt ar ķepām, kā lāči to paraduši darīt.
MEŽA DĀRZNIEKI
Augļu ienākšanās laikā Pinkaine uzgāja vairākas mežābeles, kas auga vienkop liepaines ielokā. Zari līktin līka no sārto ābolu smaguma. Kā ābeļdārzā! Ej, pie kura koka vēlies.
Pinkaine nogaršoja viena, otra, trešā koka ābolus, papurināja galvu, nospļāvās un gāja pie cita. Beidzot pašā ābelnīcas vidū viņai iegaršojās kādas milzīgas ābeles saldenskābie augļi.
Ķetaurītim un Letenītei, kas bija jau mielojušies ar āboliem mežsarga dārzā, šī koka augļi likās par sūriem. Kamēr māte ēda nokritušos ābolus, lācēni, meklēdami labākus, skraidīja pa visu ābelnīcu. Neko labāku neatraduši, viņi beigu beigās atgriezās pie mātes. Zemē vairs nebija ko ēst.
— Ķetaurīt, kāp kokā un sapurini zarus! — Pinkaine norīkoja.
Lācēns to tikai gaidīja. Viņš veikli uzrāpās pa grubuļaino stumbru līdz vietai, kur tas sadalījās četros resnos zaros. Ķetaurītis izraudzījās kuplāko un uzlīda tajā. Viņš sapurināja galotni. Āboli bira kā krusa, notraukdami daudz lapu. Zeme apakšā tika noklāta no vienas vietas ar smaržīgiem āboliem.
Ķetaurītis gribēja pārvietoties uz citu zaru, lai arī to pakratītu, bet māte pavēlēja:
— Kāp lejā! Pietiks ābolu.
Ķetaurītis palīdzēja mātei un māšelei uzēst bagātīgo birumu.
Kad ābeles apakša bija tīra, Letenīte lūdzās:
— Kāpsim kokā!
— Kāpsim! — Pinkaine piekrita.
Letenīte uzrāpās pirmā. Viņai sekoja Ķetaurītis. Pinkaine iekāpa kokā pati beidzamā. Viņi uzmeklēja zaros piemērotu žākli, kurā iesēdās kā krēslā.
Lācēni plūca ar muti pieejamos ābolus un, čāpstinādami un klusi murrādami, apēda tos. Pinkaine aizķēra ar labās priekšķepas nagiem vienu no tuvākajiem zariem un vilka to sev klāt. Zars iebrikšķējās un nolūza. Tad Pinkaine turēja to ķepās, kamēr noēda visus ābolus. Tukšo zaru nemeta vis zemē, bet palika to sev apakšā un uzsēdās tam virsū. Tādā pašā veidā viņa nolauza un noēda ābolus vairākiem zariem.
Ķetaurītis un Letenīte ievēroja, ka tā ir parocīgāk. Viņi darīja tāpat.
Lāči nebija ilgi ābelē saimniekojuši, kad tai bija jau aplauzti lielais vairums zaru. Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte tā pārēdās, ka bija slinkums norāpties no koka. Viņi atlaidās guļus turpat kokā uz sev apakšā paliktās zaru kaudzes un iesnaudās.
Savāds troksnis uzmodināja Ķetaurīti. Zem ābeles atskanēja: «Orr, orr, orr...» — «Kas tur varētu rukšķēt?» Ķetaurītis domāja. Viņš paskatījās lejup un ieraudzīja meža cūku.
— Mostieties! — viņš uzsauca Pinkainei un Letenītei, kas vēl krāca.
Ķetaurīša sauciens iztrūcināja gulētājas tā, ka tās uzreiz neatjēdzās, kur viņas atrodas. Letenīte gandrīz nokrita no savas guļas vietas.
— Ko tu, Ķetaurīt, bļausties? — māte rūca.
— Apakšā meža cūka! Apēdīs mums visus nokritušos ābolus, — Ķetaurītis bēdājās.
— Lai ēd! Pietiks arī mums, — Pinkaine teica.
Pirmajai viešņai pievienojās vēl citas. Tur pienāca meža kuilis, savus līkos ilkņus rādīdams. Ieradās viena un vēl otra sivēnu māte ar veselu baru raibu sivēnu. Apakšā knaukstēja, čapstēja, šņāca, kvieca un urkšķēja.
Kad visi nokritušie āboli bija uzēsti, nelūgtie ciemiņi aizgāja, kā nākuši.
Kad meža cūku bars bija nozudis un kad nebija vairs sadzirdama bara sarga — meža kuiļa šņākšana, Pinkaine ar lācēniem nokāpa no ābeles un devās uz biezokni.
Ķetaurītis un Letenīte atskatījās. Viņu sakrautās zaru kaudzes ābelē izskatījās kā lielu putnu ātrā steigā samestas ligzdas.
— Būs stārķiem kur uzmesties, — Pinkaine paskaidroja.