Ķetaurītis, pie mātes sāniem tupēdams, aiz garlaicības nezināja, ko iesākt. Viņš klusi aizzagās soļus pārdesmit projām pie kāda celma, kas bija saplēsts vienās šķembās.
Kādā spraugā lodāja kāpurs. Ķetaurītis gribēja to noķert. Viņš pavilka vienu šķembu, lai piekļūtu kāpuram. Bet tā izspruka no ķetnas un atšāvās atpakaļ. Pret celmu atsitoties, šķemba iedžinkstējās kā kokles stīga: — Dzinn...
Ķetaurītis, galvu ieslīpi turēdams, vērīgi klausījās. Viņam šī skaņa patika. Kad džinkstēšana mitējās, viņš atkal pavilka koksnes šķiedru kūli un palaida to vaļā. Atkal atskanēja: — Dzinn...
Aizrautīgais muzikants tā atkārtoja vēlreiz un vēlreiz, jūsmodams par katru izraisīto trīcošo skaņu.
Letenīte klausījās, klausījās, un viņai pašai arī iegribējās paspēlēt!
Celma tuvumā zemē gulēja pērkona saspārdītas priedes stumbrs. Letenīte sāka to džinkstināt.
Pamodās māte. Lācēnu muzicēšanas aizkustināta, tā pati piestājās pie vēja aizlauztas priedes. Viņa ar plecu kustināja stumbru, un priede līgodamās čīkstēja un dzerkstēja. Lācēni vēl aizrautīgāk raustīja šķembas.
Ķetaurītis, koksnes šķiedru skaņu iejūsmināts, balsi locīdams, gari īdēja. Letenīte smalkos toņos vilka līdzi. Pinkaine reižu reizēm ielaida starpā savu rupjo balsi.
Dienvidus klusumā tālu skanēja meža koklētāju koncerts.
AKMEŅU ŽĀVĒTĀJI
Kādā vasaras priekšpusdienā Pinkaine ieveda Ķetaurīti un Letenīti meža ietvertā klajumā, kas bija kā nosēts ar dažāda lieluma akmeņiem. Ķetaurītis paslēpās aiz viena no tiem. Letenīte skraidīja un meklēja brāļuku, bet nevarēja atrast. Šis gulēja nekustīgi, zemei pieplacis, un līdzinājās savam apsūnojušajam slēpējam.
Taču drīz vien Ķetaurītim apnika tā gulēt. Viņš uzrāpās uz akmens. Nu Letenīte pamanīja brāļuku un piebiedrojās tam.
Abi lācēni no paaugstinājuma vēroja māti. Un Letenīte iesaucās:
— Redz, kā viņa spēkojas!
— Skriesim palīgā! — Ķetaurītis attrauca. Un abi aizauļoja pie mātes.
Pinkaine bija satvērusi milzīgu akmeni pie apakšas, cēla to augšā un, ar galvu piepalīdzot, apvēla otrādi. Atklātajā vietā zeme bija gluži kaila un valgana, vadziņām izlīkumota un aliņu ieejām izraibināta. Simtkāji, gaismas un siltuma izbijušies, šaudījās šurpu turpu, sliekas vilkās atpakaļ savās aliņās, un kailgliemeži meklēja ēnu.
Pinkaine ar lūpām un mēli uzlasīja iztraucētos dzīvnieciņus un kāri tos apēda. Arī Ķetaurītis un Letenīte piedalījās ēšanā. Viņiem visvairāk garšoja sliekas. Tās viņi meklēja arī aliņās, noraušot ar ķepām zemi.
Kad šai vietā vairs nebija ko ēst, Pinkaine, meklēdama kārumus, apvēla citu akmeni. Tur viņa vairs nelaida mazos klāt. Neko darīt. Lācēniem nu pašiem vajadzēja pūlēties.
Tai dienā lāču ģimene apvēla daudz akmeņu, kamēr izsalkums bija apmierināts.
Kad Pinkaine ar saviem bērneļiem devās atpakaļ uz mežu, viņa pārliecinājās, ka akmeņiem apvērstā mitrā puse bija nožuvusi gluži sausa.
Ķetaurītis dižojās: — Lielu darbu esam padarījuši.
CĪŅA AR ALNI
Ķetaurītis uzgāja savādas pēdas, kādas līdz šim viņš vēl nebija redzējis.
— Kas šīs pēdas ieminis? — viņš jautāja mātei.
Pinkaine apskatīja, apostīja pēdas un bez apdomāšanās atbildēja:
— Šeit ir gājuši aļņi.
— Aļņi? — Letenīte gari novilka un paskatījās uz Ķetaurīti. — Tos mēs vēl neesam redzējuši.
— Uzvedieties pavisam rātni! — māte piekodināja. — Tad varbūt redzēsiet.
Viņi visi trīs noslēpās purvmalas krūmājos un to aizsegā vēroja visu plašo purvāju. Drīz viņi ieraudzīja pretējā pusē alneni ar alnēnu, kas plūca un ēda krūmu atvases.
— To alnēnu mums vajadzētu noķert, — Pinkaine teica. — Būtu pamatīgas vakariņas.
Ķetaurītis jau gribēja skriet taisni pār purvu, bet māte viņu satvēra aiz kājas un norāja:
— Izjauksi mums medības. Skrienot pār klaju purvu, alnene mūs pamanītu un aizbēgtu. Purvs jāapiet slepus tā, lai viņā pusē iznāktu iešana pret vēju. Tad alnēna māte nevarēs mūs saost.
— Kamēr mēs tādu lielu līkumu apmetīsim, aļņi var aiziet citur un pazust, — Ķetaurītis mēģināja iebilst. — Varējām labāk aulekšiem skriet taisni virsū. Gan mēs viņus panāktu, ja viņi, mūs ieraudzījuši, muktu prom.
— Kur nu mēs aļņus panāksim! — māte gandrīz vai pikti iesaucās. — Alnis ar savām garajām un tievajām kājām aizbrāž kā vējš. Pat purvs nespēj viņa ātro gaitu aizkavēt: izplešot nagus, viņa kājas neiestieg dūkstī kā mūsējās. Mums jādodas tādā virzienā, kā es jau teicu, tad aļņi mums nepazudīs. Saodīsim un tiksim uz pēdām. Viens gan stingri jāievēro: visu laiku jāizturas gluži klusi.
Pinkaine ar saviem draiskuļiem, mežmalas krūmājos slēpdamās, pamazām virzījās uz rietumu pusi. Visi spēra soļus tik piesardzīgi, ka neradās ne mazākais troksnītis: ne zariņš brīkšķēja, ne lapiņa čabēja, ne pazares šmīkstēja. Abas kājas ķermeņa vienā pusē vienlaicīgi uz priekšu liekot, kā to lāči parasti dara, viņi visi ejot savādi līgojās.
Nonākot meža līkumā, Pinkaine uzmanīgi pavērās caur zariem uz gājiena mērķi un čukstēja:
— Alnēns neturas vairs mātes tuvumā. Viņš pat nāk uz šo pusi. Būs viegls ķēriens. Alnene nepagūs ne atjēgties.
Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte ar vēl sasprindzinātāku uzmanību tuvojās alnēnam, kas, briesmas nenojauzdams, mierīgi mielojās ar ievas lapām.
«Vēl tikai dažus lēnus, piesardzīgus soļus, tad spējš skrējiens, un alnēns rokā būs,» Pinkaine domāja.
Te pēkšņi gaisā izmisīgi ieķērcās sīlis. Alnene, brīdinājuma saucienu izdzirdējusi, kā bulta atšāvās pie sava bērna. Viņa ausījās, izplēta nāsis un ostīja gaisu. Alnēns, Pinkaini ieraudzījis, izlaida skaļu baiļu brēcienu. Māte aizlēca viņam priekšā un ar varenu šņācienu, priekškāju duršanas gatavībā izstiepusi, sagaidīja lāceni, kas, zinādama, ka aļņa nagi ir asi kā pīķa smaile, strauji pagriezās un, no sāniem pielavījusies, zvēla tai ar ķetnu pa muguru. Bet alnene žigli atlēca nost, un Pinkaines nagi tikai saskrāpēja viņas sānus. Ievainotā zibenīgi atbildēja ar tādu spērienu lācenei pa ribām, ka tā, nikni rēkdama, saslējās un metās spērējai virsū. Bet tā atkal tik veikli palēca nost, ka šoreiz ne naga galiņš viņu neskāra.
Alnēns, kas bija atkāpies tālāk, no bailēm trīcēja. Arī Ķetaurītis un Letenīte drebeja, redzot abas mātes savā starpā cīnāmies.
Alnenes kāju pīķi no jauna vērsās pret Pinkaini, kas tos uztvēra ar spēcīgiem ķetnu sitieniem. Saņēmusi spēcīgu triecienu no sāniem, alnene zaudēja līdzsvaru un paklupa. Pirms viņa paspēja piecelties, Pinkaine ar saviem asajiem ilkņiem cieši iekodās tās kuprainā skausta sīkstajā ādā un nelaida alneni vairs vaļā, lai gan tā izmisīgi centās atbrīvoties.
Taisni tad, kad Pinkainei šķita, ka viņas pretiniece drīz būs pieveikta, viņa izdzirdēja daudzu kāju žiglu dipoņu. Trīs platradži steidzās alnenei palīgā. Pinkaine pārtrauca cīņu un aizlaidās projām, ko kājas nes. Mazie lācēni auļoja līdz.
Laime, ka aļņi viņus nevajāja. Tad Pinkainei un lācēniem būtu beigas.
VILKU IELENKUMĀ