Bet lācēni nesaprašanā stāvēja un brīnījās.
— Kur tad ir tie paklāji? — Ķetaurītis pabailīgi iejautājās.
— Tepat acu priekšā.
Lācēni vēl neticīgāk raudzījās visapkārt. Tikai tad, kad Pinkaine sāka urķēt velēnu, viņi noprata, kas darāms. Abi palīdzēja mātei viņas sāktajā darbā.
Ķetaurītis vel nebija velēnu apversis, kad jau kļuva ziņkārīgs:
— Kādēļ mums jādara tāds netīrs darbs?
— Pacieties mazliet! Tad uzzināsi, — māte aizrādīja.
Drīz visi trīs bija uzplēsuši velēnu un apmetuši uz otru pusi.
— Pakodieties nu zāļu maigās saknītes! — Pinkaine mudināja lācēnus.
— Ak tādēļ mums vajadzēja savus purnus nosmērēt! — Ķetaurītis iesaucās un meklēja melnajā augsnē sulīgās saknītes.
— Barības dēļ ne tādi darbi vien jādara, — Pinkaine paskaidroja.
— Garšīgas gan! — Letenīte slavēja, pirmo kumosu košļādama.
— Būs vēl garšīgāki kumosi, — Pinkaine teica un rādīja uz resnu slieku, ko bija izrušinājusi.
— Tad ir vērts pūlēties, — Ķetaurītis iečukstēja Letenītei ausī un sāka rakņāties tā, ka zemes pikas lidoja uz visām pusēm.
Kad apvērstajā velēnā maigās saknītes bija noēstas, kukaiņi un kāpuri izlasīti, Pinkaine vēla to tālāk: pārmeklēto pusi apsvieda un jaunu uzgrieza virspusē. Lācēni sāka rakņāties pa to, bet Pinkaine stingri noteica:
— Tagad ķerieties katrs pie sava rituļa!
Neko darīt. Mātes pavēli vajadzēja izpildīt. Gabaliņu nostāk lācēni naski vien sāka ritināt katrs savu velēnu.
Letenītes purns, velēnu ceļot, piedūrās kaut kam mīkstam, sanošam. Tai vietā no zemes izlīda lielas, spīdīgi melnas kamenes, kas dūkdamas pacēlās gaisā un riņķoja ap Letenītes galvu. Letenīte ļoti nobijās un skrēja pie mātes. Kamenes lidoja pakaļ.
Kamēr Letenīte, no kamenēm vairīdamās, bēguļoja, Ķetaurītis piesteidzās pie māšeles velēnas. Viņš paurķēja, paurķēja. Tik pievilcīgi salda smarža iesitās nāsīs. Drīz lācēns izrausa no zemes brūnu, medus pilnu šūniņu čemuru, pieplaka pie zemes un, ar ķepām aptvēris atradumu, aplaizīja šūniņas un izsūca medu. Viņš jau gribēja apēst visu čemuru, kad atminējās māšeli.
— Letenīt, nāc pie medus! — viņš sauca.
Kamenes, kas visu laiku bija apstājušas Letenīti, pārlidoja uz Pinkaini. Nu Letenīte varēja skriet pie brāļuka.
— Še, māsiņ, zemes bišu saldumiņš, — Ķetaurītis teica un sniedza Letenītei pustukšīto šūniņu čemuru.
Letenīte, brāļuku tencinādama, notiesāja pāri palikušo medu ar visām šūniņām.
— Tādu gardumu varētu vēl ēst, — lūpas laizīdama, viņa teica un sāka izošņāt velēnu. Bet medu viņa vairs neuzgāja.
Visu pēcpusdienas cēlienu Pinkaine un lācēni vēla tikai uz priekšu katrs savu velēnu un mielojās ar saknītēm un kāpuriem, kamēr vairs negribējās.
Kad Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte atgriezās mežā, pļaviņā palika trīs velēnu vīstokļi — viens lielāks, divi mazāki — saritināti kā paklāju rituļi.
SŪNU LOŽAS DZĒLUMI
Kādā vasaras rītā Pinkaine ar lācēniem čāpoja pa Brūkļu purvu. Rasas pilieni brūklenājā, pirmo saulstaru apmirdzēti, spīguļoja kā dimanta actiņas. Tās apbrīnodams, Ķetaurītis ieraudzīja uz ciņa kaut ko sarkanbrūnu ar tumšu līku loču svītru uz muguras, gredzenā saritinājušos, mierīgi guļam. Tuvāk pieejot, gredzens sakustējās un, visā garumā izstiepies, žigli aizlocījās pa sūnekli.
Ķetaurītis skrēja pakaļ veiklajai ložņai. Tā iešņākdamās spēji pavērsās pret sekotāju un, galvu augšup pacēlusi, draudoši atplēta muti. Zvērojošas acis raudzījās pretī. Ķetaurītis apstājās.
— Ak tu, sūnu loža, lāci baidīt iedomājusies! — viņš nicinoši iesaucās un tvēra draudētāju.
Acumirklī divi gari, asi zobi iecirtās lielībnieka ķepā.
Ķetaurītis saniknots kodīja un purināja uzbrucēju, bet tā, izmisīgi pretodamās, dzēla viņam, kur pagadījās, — purnā, vaigā, ausī.
Piesteidzās māte un nobāra dēlēnu:
— Neaiztiec odzi!
Bet bija jau par vēlu. Dzēlumi sāka sūrstēt: odzes inde bija ekļuvusi asinīs. Galva uzpampa liela kā ķirbis. Auss izauga kā milzu beka. Ķepa uztūka bluķa resnumā. Iekaisušās vietas dega kā ugunī. Ne kāju pie zemes pielikt, ne galvu plecos noturēt.
Ķetaurītis ar mokām aizvilkās līdz purva ezeram. Viņš ielīda meldros un sāpīgo ķepu un purnu mērcēja vēsajā ūdenī, bez mitas kunkstēdams un vaidēdams.
Letenīte ar līkumu paskrēja garām pieveiktajai odzei, kas nekustīgi gulēja sūnās. Viņa arī devās uz meldrāju un nepameta brāļuku vienu.
Letenīte iemērca ķepu ūdenī un tad vēso veldzi pilināja uz Ķetaurīša aiztūkušo aci, pūta dvašu uz sāpīgo ausi, bet viņas paīdzība neremdēja sāpes. Nabadziņš vaidēja, kā vaidējis.
Ķetaurītis neko vairs neēda. Māsiņa pienesa viņam gan baraviku, gan brūkleņu ķekaru, gan kameņu medus kanniņu, bet ne ar ko viņu nevarēja iekārdināt.
Divas nedēļas Ķetaurītis bez ēšanas mocījās ezera malā. Tikai tad viņš sāka atspirgt.
SARGIETIES CILVĒKA!
Pinkaine gāzelēdamās lēni soļoja gar Ielīces upes ūdensmalu. Ķetaurītis ļepatāja mātei vienā pusē, bet Letenīte otrā pusē.
Pēkšņi Ķetaurītis apstājās un apturēja arī māšeli, sacīdams:
— Paskaties smiltīs!
Letenīte skatījās, skatījās, bet neko īpašu neievēroja.
— Ir gan! — Ķetaurītis pukojās un ar ķepu rādīja zemē. — Nevar saredzēt, lūk, šos iedobumus!
Nu Letenīte ieraudzīja mitrajās krastmalas smiltīs savādas bedrītes. Ķetaurītis tikko bija ievērojis, kā tās rodas. Viņš lielīgi skaidroja:
— Tās ir mātes pēdas.
Letenīte šaubīdamās paostīja un tad iesaucās:
— Ož gan pēc mātes!
Kamēr lācēni apbrīnoja jauno atklājumu, tikmēr Pinkaine bija aizgājusi labā gabalā. Lācēni skrēja pakaļ mātei. Bet tā pagrieza galvu atpakaļ un stingrā balsī ierūcās:
— Apstājieties!
Lācēni tūdaļ palika stāvot un notālēm vēroja māti. Viņa ostīja zemi, purināja galvu un sprauslāja. Tad izslējās stāvus un skatījās vienā virzienā pār upes līci. Lācēni kļuva ziņkārīgi un nepacietīgi mīņājās uz vietas.
Beidzot Pinkaine pagriezās uz viņu pusi, māja ar ķepu un sauca:
— Nāciet šurp!
Ķetaurītis un Letenīte palēkšus aizdrāzās pie mātes. Pinkaine ar labo ķepu rādīja smiltīs.
— Tās ir tavas pēdas, — Ķetaurītis iesaucās.
Māte purināja galvu.
— Nē! Cilvēka pēdas, — viņa teica.
Lācēni paostīja tās. Nāsīs iesitās nepazīstama smaka. Ķetaurītis iespieda savu ķepu smiltīs blakus cilvēka pēdai. Ķepas nospiedums bija tai ļoti līdzīgs.
— Kā lai atšķir cilvēka pēdas no lāča pēdām? — Ķetaurītis jautāja.
— Pēc smakas. Bet, ja cilvēks pēdas ieminis vairākas dienas atpakaļ, tad smaka izzudusi. Tad jāņem vērā, ka cilvēka pēdām papēži pavērsti uz iekšpusi, bet pirkstgali pagriezti nedaudz uz ārpusi. Turpretim lāča pēdām papēži izvērsti uz ārpusi, bet pirkstgali pagriezti uz iekšpusi. Tādēļ arī cilvēki lāčus mēdz saukt par greizkājiem, — Pinkaine skaidroja.
Pinkaine devās uz krauju. Lācēni, cieši pie viņas turēdamies, gāja līdzi. Kraujā uzkāpusi, māte pacēlās uz pakaļkājām un, aiz resna egles stumbra slēpdamās, rādīja pāri upes līcim un teica: