Kā plika pa nātrām
IEVADAM
Varētu teikt, ka esmu piedzimusi aiz pārskatīšanās. Neplānota, negaidīta, nevienam nevajadzīga - jau kopš pašas dzimšanas jutos ja ne gluži neatkarīga, tad vismaz pilnīgi patstāvīga. Un to var apstiprināt visi, kas mani toreiz pazina.
Savā patstāvībā aizgāju tik tālu, ka astoņu gadu vecumā liku atslēdzniekam izgatavot mājas un vārtu atslēgas, lai, neviena netraucēta, varētu iet un nākt, kā man patīk. Un savu patstāvību un neatkarību esmu centusies saglabāt visu mūžu.
LIEPĀJAS ATMIŅAS
1935. gada Lieldienu rītā mani izlaida uz ielas, saģērbtu jaunā, sarkanā samta mētelītī ar sudraba pogām un ar tādu pašu sarkanu daudzstūrainu bereti galvā. Ūdenspeļķes bija pārvilkušās ar šķautnainiem ledusrakstiem, tos es saspārdīju ar jaunajām lakādas kurpītēm. Biju sajūsmā par koši sarkano mēteli un cepuri, jo citām meitenēm kaut ko tādu vēl nebiju redzējusi.
Tas bija ļoti sen, man toreiz bija seši gadi.
Desmit gadus vēlāk no rīta, ejot uz skolu, ievēroju, ka gar Rožu laukumu garās kārtīs vējo daudz sarkanu karogu. Tas bija 1945. g. 5. novembris. Un tajā rītā man pēkšņi sarkanā krāsa vairs nepatika. Vēl vairāk, tā mani uzbudināja, un man radās vēlēšanās raut visus karogus, turpat sakurt lielu ugunskuru un iznīcināt karogus.
Visu dienu skolā manas domas kavējās pie Rožu laukuma un karogiem. Pārāk daudz darba, viena netikšu galā, bet vismaz kādi desmit būtu jānoplēš, mājās jānokrāso tumši sarkanā krāsā, jāsagriež mazākos gabalos, jāiešuj balta drēbe vidū, līdz 17. novembrim laika diezgan un naktī no 17. uz 18. novembri jāizdaiļo visa pilsēta.
Kādi divi būtu jāpiestiprina arī pie Liepājas - Rīgas vilciena lokomotīves. Domās tīksminājos; cik tas būtu jauki, un reizē sajutu pakrūtē līdz tam brīdim vēl nepazītu kņudēšanu, laikam tas bija manā mūžā pirmais uztraukums. Nolēmu riskēt. Sapratu, ka tik lielu saini viena nevarēšu panest, tādēļ par saviem nodomiem pastāstīju skolas biedrenei Veltai un pajautāju, vai viņa nebūtu ar mieru man palīdzēt. Biju savā kaķa mūžā izlasījusi dažus detektīvromānus un nolēmu paņemt līdzi mazā zāļu pudelītē petroleju - gadījumā, ja milicija sadomātu ar suņiem dzīt pēdas.
Ar Veltu vienojāmies tikties četros no rīta - tad cilvēkiem visciešākais miegs un tik agri vēl neviens uz darbu neiet. Arī Velta tad varētu vieglāk izlavīties no mājām.
Man bija vieglāk: vecmāmiņa gulēja savā guļamistabā, vidū ēdamistaba, un no lielās istabas, kurā es gulēju, varēja iziet pa parādes durvīm jebkurā nakts laikā.
Kā norunāts, mēs satikāmies pie Ugunsdzēsēju laukuma.
Laika apstākļi piemēroti: miglains, drēgns rīts, tumsa. Netālu no pirmā karoga atradās cinkota bleķa atkritumu tvertne ar vāku. Pievilkām tvertni pie karoga, es uzkāpu uz tvertnes un tad, knapi aizsniegdama karoga stūri, raustīju to šurpu turpu Drēbe bija stingri pienaglota. Sagrābu stūri, stingrāk saujā un lēcu no tvertnes lejā. Tad gan plīsa, skrandas vien palika pie kārts. Tādā veidā pārmaiņus norāvām vēl piecus. Tad sapratām, ka vairāk aiznest nevaram, karogi bija pārāk lieli un mitri, un zem mēteļiem vairāk par trim paslēpt nebija iespējams. Aptinušās ar karogiem ap viduci, izskatījāmies resnas kā Burbuļmātes. Pasmējušās par sevi, metāmies skriet. Pie kādiem vārtiem apstājāmies, apsmērējām zoles ar petroleju un turpinājām ceļu pusskriešus līdz Jūrmalas kāpām, jo uz mājām nest tādu mantu nebūtu prāta darbs. Kāpās es jau agrāk biju noskatījusi tādas kā alas, kur cilvēki bija smiltis ņēmuši, ar ko ziemā ielas kaisīt. Divās alās sastūmām karogus, virsū uzrausām smiltis. Visu padarījušas, steidzāmies uz mājām, bija tak vēl jānosnaužas. Pēc izskraidīšanās vēsajā rītā iegrimām veselīgā miegā.
Tālākos darbus es uzņēmos viena pati, jo mani mājas apstākļi tam bija vispiemērotākie. Dzīvojām divatā ar vecmāmiņu, katrai savas ārdurvis. Vecmāmiņa gāja pa sētas pusi, es pa ielas pusi. Zināju, kur stāv lielais drēbju krāsojamais katls, bet kājminamā Singer šujmašīna stāvēja manā istabā, apklāta ar rišeljē pārklāju. Man gan nebija atļauts šujmašīnu aiztikt, bija jāgaida, kad izaugšot liela, bet es jau sen biju liela un šujmašīnu biju izstudējusi pamatīgi. Katrā ziņā visas pieskrūvējamās “pēdiņas” izpratu labāk nekā vecmāmiņa pati.
Dažreiz vecmāmiņa gāja apciemot māsas un draudzenes, tad man stundām bija laiks darīt to, kas nav atļauts - šūt, lasīt žuliku romānus un grāmatas par okultiskām parādībām.
Toreiz gan mani plāni neizdevās. Varbūt tas bija likteņa pirksts, kas mani, asu piedzīvojumu meklētāju, pasargāja no briesmām, kādās varēju iekulties, izdaiļojot pilsētu ar nacionāliem karodziņiem.
Vecāmāte tajās dienās slikti jutās un nekur negribēja iet, nelīdzēja mani padomi, ka būtu jāapciemo Garoztante vai Guste. Viss veltīgi, nekāda darbība nebija iespējama.
Kādu mēnesi vēlāk ieminējos, ka, staigājot pa jūrmalas kāpām, pamanīju kādā bedrē sarkanu drēbi, varbūt to varētu pārkrāsot un izmantot. Mājās atradās tumši zila drēbju krāsa. Vecmāmiņa gabalus nokrāsoja, un tur iznāca vairākas vingrošanas bikses…
ĀRZEMNIEKI
1945. gada decembra beigās nācu no skolas un sadūros ar trim vīriešiem. Divi kaut ko vaicāja, trešais laikam neko nesaprata un dusmīgs steidzās prom. Es gan sapratu, ko tie divi jautāja, viņi runāja angliski. Mirkli padomāju, kā rīkoties, tad nolēmu izdibināt, kas tie tādi. Bet varbūt spiegi? Nē, nu nevar būt, gaišā dienas laikā, pilsētas centrā. Kamēr stāvu un prātoju, viens nāk man klāt un jautā, vai es nezinot, kur pārdod vodku. Es vispirms gribēju zināt, kas viņi tādi un no kurienes. Nu viņi priecīgi, ka atraduši kādu, kas viņus saprot, un labprāt pastāstīja, ka viņi ir somi, kuru kuģis stāv Ziemas ostā. Viņi meklējot vodku. Es teicu, ka vodku pārdod ,visur, bet tikai uz kartiņām un pieaugušiem, lai nedomā, ka es varētu to nopirkt. Viņiem esot cukurs, daudz cukura, un viņi gribot mainīt. Nu es viņus varēju iepriecināt, sacīdama, ka mums mājās ir vairākas pudeles, neviens nedzer un labprāt mainīs. Tajā laikā mamma arī bija pie mums. Es jūrniekiem ieteicu iet pa ielas vienu pusi, es iešu pa otru, un, kad došu zīmi nākt mājā, - tad lai nāk. Mājās ātri pastāstīju, kādi viesi ārā stāv, - ka viņiem ir cukurs, ko iemainīt pret šņabi. Atvēru parādes durvis, uz ielas neviena cita neredzēju, pamāju, lai nāk. Maiņa mums bija ļoti izdevīga, laikam viņiem arī. Saņēmuši trīs pudeles, jūrnieki palūdza atļauju vienu atvērt mūsu mājā. Mums nebija iebildumu, uzlikām glītas, slīpēta kristāla glāzītes, un pat nelielus uzkožamos māte sarūpēja. Viņi mums arī piedāvāja, bet mēs dzert atteicāmies. Viņiem bija acīm redzams prieks mūsu mājā viesoties. Es biju galvenā persona, jo visu laiku tulkoju. Māte mazdrusciņ angliski runāja, bet vecāmāte, izņemot vācu, krievu, poļu, nekā vairāk no valodām nesaprata.
Atceros, kuģi sauca Parma, un galvenais runātājs bija kuģa telegrāfists Veikko Sutinens.
Atvadoties somi palūdza atļauju vēlreiz atnest cukuru varbūt Ziemassvētku vakarā, ja mums nebūtu citu viesu. Nekādus viesus negaidījām, un māte atļāva. No savas puses piekodināju, lai labi iegaumē ceļu.
Ziemassvētki bija pēc divām dienām. Kaimiņš atveda mums eglīti no laukiem. Ap sešiem vakarā ne vairs divi, bet trīs somi bija klāt, apkrāvušies kā īstie Ziemassvētku vecīši. Kas tik tur nebija: Kolumbijas kafija, kakao skārda bundžā, šokolāde, rieksti, visādi konservi.