Tikusi laimīgi galā ar nepatīkamajām tiesas darīšanām, es uzaicināju bijušo vīru kopā ar nākamo līgavu Maiju uz restorānu. Maijai vēl bija līdzi tuva draudzene Vijolīte vai Vizbulīte, vai tā arī varot nākt. Bet, lūdzu, lai tik nāk, es maksāju! Un bija vērts vienu reizi mūžā samaksāt, lai redzētu, cik divas sievietes var izdzert. Tā bija klase! Jo es nedzēru nemaz, bijušais vīrs mēreni, bet trīs trauki tika iztukšoti. Finālā restorāna Lira garderobē līgava ar līgavaini sastrīdējās, Celmiņš, uz ielas izskrējis, apturēja taksometru, veikli ievilka mani taksī un aizveda pie sevis uz māju. Ceļā es centos viņu pierunāt, lai brauc līdz savai mājai un es pēc tam braukšu uz Jūrmalu, bet man ir tāds iedzimts trūkums - es nevaru atteikt lūdzējam. Pierunāja mani. Uzgājām augšā, vīramāte vēl negulēja. Trijatā pie pudeles laba vīna nosēdējām līdz rīta gaismai. Pārrunājām dzīvi. Māte rāja dēlu par izdarītām kļūdām, bet ko nu vairs!
Tirgū strādādama, nopelnīju labi un varēju sevi lutināt, kā vien gribēju. Pirku visu, ko sirds kāroja. Turpat noliktavās varēju sev izvēlēties skaistākos audumus, šūt vienu apģērbu pēc otra. Tā tik bija dzīve! Tādu vēl nekad netiku baudījusi un, būdama bezgalīgā sajūsmā pati par sevi, sarunās ar citām sievietēm vienmēr apgalvoju, ka nekad savā mūžā ne ar vienu savu dzīvi vairs nesaistīšu.
Kādā algas dienā tirgū izcēlās satraukums: nav atvesta nauda. Bankā neesot naudas algu izmaksām. Fišmans no cepuru nodaļas gājis zvanīt tirdzniecības uzņēmuma direktoram Rozenblūmam, bet Rozenblūma atbilde bijusi tāda: "Ja Centrāltirgus pārdevējiem - neizmaksās algu veselu gadu, varu galvot, neviens nerakstīs atlūgumu!" Spēcīgi teikts. Un viņam bija taisnība. Tur katrs varēja nopelnīt tik, cik vēlējās riskēt. Tādi ar azarta tieksmēm riskēja pārgalvīgi un kļuva ļoti bagāti. Toreiz vēl jauniņajam baletdejotājam Mārim Liepam māte riskēja ar "kreisajām jakām". No Krievijas iebraukušie pirka adītās vilnas jakas maisiem, un, jo bezgaumīgākas jo labāk gāja Es toreiz Mārim pajautāju, kādēļ viņš pamet Latviju un labprātīgi pārceļas uz Maskavu. Lielais teātris piedāvājot divas reizes lielāku algu nekā Rīgas operas teātris. Bet māte tak nopelna un ir uzcēlusi Rīgas centrā skaistu māju, kurā es esmu redzējusi arī iekšpusi: Kam vēl citam māte tā pūlējās, ja ne saviem bērniem. Māris nebija pārliecināms, gribēja pats dzīvot savu dzīvi, taisīt karjeru Maskavā. Mani savukārt citi mēģināja pārliecināt, lai ņemot apbūves gabalu Juglā un būvējot māju, ja man nav kur dzīvot. Nē, ar māju mani iekārdināt nevarēja. Kāda var būt okupētā zemē garantija: kādā jaukā dienā izdos jaunu likumu un māju atņems. Bez tam man riskēt nepatika. Savā ziņā varēju uzskatīt sevi par pieticīgu, jo bez sevišķa riska mani ienākumi pārsniedza izdevumus. Kad man no rokas piedāvāja antīkus zelta auskarus par 2000 rubļiem, es tos ar prieku nopirku. Tāpat varēju atļauties visu, kas man patika.
"TARZĀNS NĀK"
Tirdzniecības uzņēmums bija pieņēmis darbā ļoti centīgu inspektoru no Maskavas - Dmitriju Jakovļevu.
Tas bija vēl gados jauns cilvēks, liela auguma un tukls, pēcsejas nedaudz līdzīgs amerikāņu aktierim Džonijam Veismilleram, tādēļ kāds asprātīgais izdomāja iesauku "Tarzāns". Viņš izskatījās ļoti bargs, un no viņa visi baidījās. Iegājis kādā veikaliņā vai noliktavā, viņš vienmēr kaut ko konstatēja, kas nesakrīt ar likumu. Ja kāds pa gabalu "Tarzānu" pamanīja, tad steidzās paziņot tuvākajās būdās, un tālāk pa "iekšējo telegrāfu" pāris minūtēs tirgu pāršalca ziņa: "Tarzāns nāk!" Visi veikaliņu vadītāji steidzīgi sameklēja aploksnes, un katrs, ielicis simtnieku aploksnē, to rūpīgi aizlīmēja, ielika kabatā un gaidīja... Kad dusmīgais "Tarzāns", salasījis visas aploksnes un pie viena pamatīgi izlamājis nobijušos žīdiņus, attālinājās, visi atviegloti uzelpoja. Kamēr nebiju veikala vadītāja, man gar "Tarzānu" nekādas daļas nebija. Bet reiz mani pret pašas gribu nozīmēja uz laiku par veikala vadītāju, jo pastāvīgā vadītāja aizgāja dekrētā. Protams, pēc nerakstītajiem likumiem mani vispirms iepazīstināja personīgi ar "kreisās" preces piegādātājiem. No svešiem nekad neko neņēmu. Piegādāja adītās jakas un frotē dvieļu. Pārdodot kādu jaku vai dvieli, iesaiņošanas brīdī bija jānoplēš preču zīme un tā jāpiešuj "kreisajai" precei. Tās, kurām vēl zīmes nav piešūtas, pamatīgi jānoslēpj. Es slēpu preces starp vatētajām segām, pašā apakšā. Biju tikko kādai pircējai iesaiņojusi frotē dvieli un norautā preču zīmīte gulēja zemē, kad, kur gadījies, kur ne, "Tarzāns" iemetās manā būdā. Laikam izskatījos pārlieku nobijusies, bet paspēju uzkāpt zīmītei ar kāju, kad "Tarzāns", tā savādi uz mani paskatījies, jautāja - kas noticis? Mirkli stomījos, bet tad klusā, vārgā balsī atteicu: biju uzkāpusi, lūk, te uz krēsla, gribēju sakārtot augšējo plauktu, bet laikam sastiepu muguru, tagad sāp, pat parunāt grūti. Paskatījies pulksteni, "Tarzāns" pavēlēja slēgt ciet, jo tikai stunda vēl jāstrādā. Lai es braucot mājās, viņš pasaukšot taksīti. Un es pat nedomāju viņam nekādu aploksni dot! Visiem par lielu izbrīnu, aizslēgusi veikalu, lēnām, turēdamās "Tarzānam" pie rokas, izgāju pa vārtiem. Otrā dienā visi amizējās, kā es piemānīju "Tarzānu". Gadus divus izārdījies pa Centrāltirgu, "Tarzāns" pameta inspektora pienākumus un pārgāja strādāt uzpirkšanas punktā par priekšnieku, protams. Tad pārcēlās atpakaļ uz Maskavu, bet Rīgu neaizmirsa un šad tad atlidoja uz Rīgu paēst vakariņas, papriecāties ar skaistām rīdziniecēm un no rīta ar pirmo lidmašīnu lidoja atpakaļ. Toreiz lidojums maksāja 17 rubļus, ar taksīti pa Rīgu vien varēja vairāk nobraukt.
Pēc apmēram pieciem gadiem kādā smalkā krievu ģimenē piedalījos viesībās, uz kurām no Maskavas bija ieradies Centrāltirgus kādreizējais finansu inspektors Dmitrijs Dmitrijevičs Jakovļevs. Viņš mani atcerējās. Sarunu gaitā atklājās, ka Jakovļevs meklē sev uzticības personu privātām vajadzībām, tādu, kas prot angļu valodu un klusēt. Viesību rīkotāja viņam bija pačukstējusi, ka es protu ne tikai angļu, bet arī vācu, zviedru un vēl citas valodas un ka uz mani noteikti var paļauties. Pēc laiciņa Jakovļevs palūdza, lai es ienākot blakus telpā parunāties. Viņš pajautāja, kādas valodas es protu, bija apmierināts ar manu atbildi un piedāvāja darbu Maskavā. Viņam esot daudz darīšanu ar ārzemniekiem, pats valodas nezinot, alga man būšot 5000 rubļu mēnesī un dzīvoklis Maskavas centrā. Es teicu "nē". Nu, tad 6000 mēnesī. Paliku pie sava. Jakovļevs nevarēja to saprast. Vai tad man prāta nemaz neesot, ja atsakos no tik liela atalgojuma. Varbūt es baidoties? Man nekādā ziņā nekādas nepatikšanas nedraudot, ja gadījumā mani kāds gribētu aizturēt vai ko jautāt, lai tikai pasakot, ka visu daru Jakovļeva uzdevumā. Viņam jau sen esot kāda palīdze - invalīde, kura pieņemot visus paziņojumus un koordinācijas, sēžot savā mājā invalīdu ratiņos pie telefona. Es tomēr atsacījos. Lai gan man nav kur dzīvot, lai arī ienākumu nav, jo tad vairs tirgū nestrādāju, tomēr nepiekritu atstāt dzimteni naudas dēļ.