Vēl pēc diviem gadiem - 1961. gada rudenī - saņēmu pavēsti ierasties Stabu ielā. Tur man jautāja, vai es pazīstu Dmitriju Dmitrija dēlu Jakovļevu. Protams, ka pazīstu, jo toreiz, kad es strādāju par pārdevēju, viņš bija tirdzniecības uzņēmuma inspektors un bieži nāca pārbaudīt mūsu veikaliņus Centrāltirgū. Uz kādiem citiem simts jautājumiem mana atbilde bija "nezinu."
Vai esmu redzējusi Jakovļevu pēc tam, vai bija labi ģērbies?
"Jā, redzēju restorānā, bija labi ģērbies."
"Vai daudz tērējās restorānā?"
"Kā lai es to zinu, es ar viņu restorānā neesmu sēdējusi."
1961. gada rudenī Jakovļevam Maskavā piesprieda nāvessodu par valūtas darījumiem. Esot atrasti divi miljoni dolāru. Kāds izmeklētājs esot izteicies, ka ar Jakovļeva zināšanām finansu jautājumos viņš būtu izcils PSRS finansu ministrs.
Vēl pēc pusgada kā sapratu, viņam nāvessods nebija izpildīts, jo viņu pratināja manā "lietā". Jādomā, ka nāvessodu vispār atcēla, samainot pret ilgtermiņa cietumsodu.
Tirgū biju nostrādājusi četrus gadus un dažus mēnešus, kad sākās aresti. Pirmo apcietināja audumu nodaļas vadītāju. Izcēlās panika, un pārējie sāka uzmanīties.
DIVI ERIKSONI
Pamatīga lietus gāze piespieda mani apstāties zem kupli salapojušās liepas, uz stūra pie milicijas pārvaldes. Tā nu es tur stāvēju labu brīdi. Ja arī būtu lietussargs, vienalga, nekur tālāk nebūtu tikusi, jo manas greznās, zirņuzaļās zamšādas kurpes tādu slapjumu neizturētu. Manu uzmanību piesaistīja divi jaunekļi sniegbaltos kreklos. Viņi, izliekušies pa "Metropoles" viesnīcas logu, visādi ākstījās, lai es viņus pamanītu.
Viņi māja man un dažādi lika saprast, ka lietus laikā patvērums jāmeklē viesnīcā. Es tādās domās nebiju un turpināju stāvēt. Pēc izskata un izturēšanās varēju saprast, ka puiši nebija krievi. Domāju - igauņi, varbūt atkal iebraucis Gustava Ernesaksa vadītais vīru koris, es reiz Universitātes aulā to noklausījos. Man patika, tikai nožēloju, ka nebiju bijusi tikpat attapīga, kā citi latviešu klausītāji, kuri koncerta beigās svieda uz skatuves ziedu pušķīšus zili - melni - baltā sakārtojumā... Tās bija atraitnītes, jo dažām atraitnītēm ir vismelnākie ziedi. Nu, ja igauņi, tad var nedaudz aprunāties. Ar žestu norādīju, lai nāk pastāvēt zem liepas. Es gan nedomāju, ka tādā lietū kāds skries, bet atskrēja gan. Taču mani igauņi ne vārda nerunāja krieviski, augumā mazākais pavisam nedaudz runāja vāciski. Otrs - ļoti garš un neiedomājami skaists, nerunāja neko. Jā, nu kas to būtu domājis, Rīgā garlaikojās zviedru futbolisti, tādēļ aicināja mani viesnīcā. Teicu, ka nekādā ziņā viesnīcā neiešu, kaut arī lītu visu nakti. To zviedri nespēja saprast: Vestibilā esot krēsli, tur varot pasēdēt. Kad viņi saprata, ka velti pūlas, tad, savā starpā apspriedušies, aicināja vakarā uz kādu restorānu.
Norunājām satikties pie operas - ja nelīs. Vakars bija jauks, zviedri labos, gaiši pelēkos uzvalkos izskatījās bezmaz kā kinoaktieri, un, lai gan valodas barjera traucēja normāli parunāties, dejošanu nekas netraucēja. Mūzika "Astorijā" toreiz šķita pieņemama. Restorānā bijām līdz slēgšanai: Pa to laiku bijām sapazinušies, garais man uz salvetes uzrakstīja savu vārdu un adresi - Arne Eriksons no Sōdertaljes. Viņš lūdza, lai es arī uzrakstu savu. To arī izdarīju, tikai domāju - kādā valodā tad mēs viens otram rakstīsim, vai ar tulku palīdzību? Vēl Arne Eriksons otrajam lika man ieskaidrot, lai es braucu noskatīties futbola sacīkstes svētdien Viļņā, viņš stāvēšot vārtos, jo esot vārtsargs. Neteicu ne jā, ne nē, apsolīju gan padomāt. Arne Eriksons pavadīja mani līdz dzelzceļa stacijai, pa ceļam es tāpat ar roku aptuveni parādiju, kur es strādāju. Man par milzīgu pārsteigumu ap vienpadsmitiem no rīta ieraudzīju Arni Eriksonu grozāmies pa Centrāltirgus lielo pagalmu. Piegājusi viņam klāt un saņēmusi aiz rokas, pievedu pie sava veikala un iedevu apskatīties dažus fotoaparātus. Bet gados jaunās tirgus pārdevējas jau pirms manis viņu bija ievērojušas un pēc tam redzējušas, ka tas man pazīstams. Kad pēc Eriksona pavadīšanas atgriezos savā vietā, man vairs miera nebija: kas tas skaistais vīrietis, no kurienes? Un kādas viņam kurpes!
Garas un tik smailiem purniem! Un kāds skaists uzvalks! Un frizūra! Visu bija noskatījušas. Un kur es tādu izrakusi? Es pati gan nemaz tādā sajūsmā par Eriksonu nebiju kā manas darba kolēģes, jo ar izskatu vien, bez valodas man cilvēks šķita nepilnvērtīgs. Kā jauns cilvēks var dzīvot bez angļu valodas? Bet varbūt man derētu pamācīties zviedriski? Bet kā? Kur ņemt vārdnīcu? Tajā pašā dienā pēc darba iegāju antikvariātā un atradu vācu-zviedru vārdnīcu, tieši tādu, kā man vajadzīga, un jau pirmajā vakarā iekalu kādus piecdesmit vārdus. Lai neaizmirstu, izrakstīju tos uz papīra lapas un darbā turēju kabatā, lai ik pa brīdim pārbaudītu savu atmiņu. Visu piektdienas vakaru izrakstīju no vārdnīcas vajadzīgos zviedru vārdus, bet sestdienā nopirku biļeti uz Viļņu. Gribēju pierādīt, ko vērta sieviete, kas divos vakaros var iemācīties svešā valodā simt vārdus!
Vilciena kupejā ieņēmu vietu pie loga un priecājos, ka kupejā citu braucēju nebija. Vārdnīcu biju paņēmusi līdzi, lai vēl pamācītos. Bet nekas neiznāca. Pēdējā minūtē man tieši pretī apsēdās jauna krieviete un ne no šā, ne no tā, bez īpaša ievada sāka ar mani pļāpāt. Pie Jelgavas es jau zināju, ka viņa brauc uz Viļņu pie sava līgavaiņa, kāda zviedru futbolista, un ka Viļņā viņi salaulāšoties. Man kļuva tīri neomulīgi, klausoties tādas privāta rakstura ziņas, bet tad man ienāca prātā - varbūt Arne Eriksons ir viņas līgavainis? Drošs paliek drošs, pajautāju, kā līgavaini sauc. Nē, tas nebija Arne. Ak tu debestiņ, krieviete precas ar zviedru! Nezin ar ko viņa zviedru ieēdinājusi, jo skaista nebija, kur vēl neglītās, līkās kājas! Laikam pa tumsu vien tikušies, un zviedrs savu līgavu vēl tā īsti nav apskatījis, bet varbūt niekus vien krieviete man sapļāpājusi, varbūt tāpat kā es kādu vakaru kopā pasēdējusi un nu iedomājās, ka tūlīt precēsies. Es svešajai krievietei gan neteicu, kādēļ braucu uz Viļņu, vienīgi, starp citu, ieminējos, arī varbūt iešu futbolu paskatīties. Viņa vēl painteresējās, kur es Viļņā apmetīšoties, sacīju - varbūt pie radiem, varbūt viesnīcā.
Viļņas stacijā paņēmām taksometru līdz centram, viņa izkāpa pie viesnīcas, es palūdzu mani aizvest pāris ielas tālāk. Pa gabalu novēroju, ka Ņina pie viesnīcas durvīm satikusi dažus zviedrus, vareni žestikulēja un laikam sūtīja sameklēt savu iedomāto līgavaini. Pēc laiciņa es pa ielas otro pusi lēnām tuvojos viesnīcai, un, it kā būtu norunāta tikšanās, no pretējās puses man pretī nāca Arne Eriksons. Vedināju viņu ātrāk prom no viesnīcas. Staigājām gar upes krastu, tur es Eriksonu vairākas reizes nofotografēju un pie viena nodemonstrēju viņam, cik īsā laikā varu apgūt simt vārdus svešā valodā. Sāka krēslot, svešā vietā negribēju tumsā staigāt, tādēļ atvadījāmies un norunājām pirms spēles vēl satikties. Naktsmājas nevienā viesnīcā nedabūju, bet tajā, kur Ņina iegāja, negāju un sapratu, ka tur tāpat nebūs vietas. Iegāju telegrāfā un nolēmu tur pasēdēt līdz rītam.
Telegrāfa darbiniece, pusnaktī beigusi darbu, mani uzrunāja un pajautāja, no kurienes es esot. Nu, ja no Rīgas, tad varot droši iet viņai līdzi, viņa man došot naktsmājas.
Izgulējos tīrā gultā, iedevu par laipnību naudu un sapucējusies gāju uz randiņu. Ar vārdnīcas palīdzību izskaidroju, ka pēc spēles mēs vairāk satikties nevarēsim: man jālido ar vakara lidmašīnu atpakaļ, jo no rīta jābūt darbā. Viņš saprata. Solījos rakstīt, viņš arī, un tā atvadījāmies. Savu braucienu nenožēloju, skaistie romantiskie mirkļi ienesa patīkamas pārmaiņas manā pelēkajā ikdienā. Gāju gabaliņu viena, tad nolēmu painteresēties, kur pārdod biļetes futbola sacīkstēm. Braucu uz stadionu, tur kasēs biļešu nebija. Mani aiz elkoņa satvēra Ņina, viņai arī nebija biļetes. Ko nu darīt, abām jātiek iekšā! Ņina domāja dot naudu biļešu kontrolieriem, es teicu: nekas neiznāks, pārāk daudz miliču visapkārt. Tad es Ņinai teicu: skriesim tāpat iekšā, tikai neapstājies! Rokās turēdama savu fotoaparātu ar lielo objektīvu, metos skriet, pie kontroles kliedzu: "Press photo! Gazeta photo!" Un iekšā bijām pēdējā brīdī, jo pulkstenis rādīja, ka pēc divām minūtēm ies vaļā. Spēlēja jau himnu, kad atradām tukšas vietas solu galos, kur piemesties. Ņina, būdama man bezgala pateicīga, mani bagātīgi apdāvināja ar košļājamo gumiju, cigaretēm, šokolādi. Arne Eriksons stāvēja vārtos, bet zviedri nospēlēja vāji. Dažas dienas vēlāk Ņina atnāca uz tirgu un parādīja man savu pasi, izgreznotu ar zviedrisko vārdu un uzvārdu. Laulības notikušas pirmdienā, bet otrdien jaunais vīrs jau atvadījies. Viņš no Zviedrijas nokārtošot sievai izsaukumu. Bet tas nekad nenotika: Tik vien bija tā prieka kā zīmogs pasē.