Sāka dzeltēt lapas, tuvojās rudens. Kādu dienu pie manis uz darbu atnāca pazīstams mūziķis - vijolnieks Valentīns Lūsis. Noslēpumaini smaidīdams, viņš izprašņāja, kā man ar ģimenes dzīvi, vai man esot kādi brīvi vakari? Nezināju īsti, ko atbildēt, tādēļ neko noteiktu nepateicu. Tad viņš nāca klajā ar skaidrāku priekšlikumu. Spēlēdams vijoli lidostas restorānā, viņš esot sadraudzējies ar Skandināvijas aviācijas pārstāvi Rīgā. Tas esot ļoti inteliģents, patīkams zviedru kungs, kuram esot Rīgā jādzīvo un jāstrādā. Zviedru kungs jūtoties vientuļš, un varbūt mēs visi trīs, kad Lūsim lidostā nav jāspēlē, kādu vakaru varētu pasēdēt restorānā. Zviedru kungs protot vācu un angļu valodu, bet es nu esot tā vienīgā, ko Lūsis pazīst un kura varētu sarunāties ar zviedru kungu. Es Lūsim neteicu, ka jau divus mēnešus katru vakaru sešas stundas mācos zviedriski un svētdienās klausos baznīcas pārraides no Stokholmas, jo mācītājs runā lēni, un es varu sekot vārdiem un izrunai. Tāpat esmu jau piecas vēstules savam zviedru draugam uzrakstījusi, kas par to, ka atbildes neesmu saņēmusi. Teicu, ka padomāšu. Pēc nedēļas Lūsis klāt. Lai es pirmdienas vakarā esot gatava, viņi mani gaidīšot pie Cirka, un Kaukāza restorānā mēs ēdīšot vakariņas. Zviedru kungs stādījās priekšā - Juhans Eriksons.
Kungs jau pirmo jaunību pārdzīvojis, mati uz galvas stipri šķidri, tendence uz korpulenci, nē, te nu nekā interesanta nebija, bez tam jau pirmajā vakarā dūšīgi dzēra un piedzērās. Restorānā pie labām vakariņām valdīja īsta jautrība, Eriksons daudz runāja, pie tam interesanti, kā jau sabiedrības cilvēks, kurš pasaulē daudz redzējis.
Eriksons deva priekšroku angļu valodai, jo vācu valodā nejutās visai veikls. Kad pēc kādas stundas šo to pateicu zviedriski, Eriksons izrādīja neviltotu sajūsmu. Vakariņas beidzās reizē ar restorāna slēgšanu. Mani kā princesi ar taksīti pieveda pie vārtiem Konkordijas ielā Majoros, pēc tam Eriksons, galanti atvadījies, brauca atpakaļ uz savu viesnīcu "Metropole". Bez šaubām, norunāja ar mani dienu, kad atkal tiksimies un iesim uz restorānu, šoreiz bez Lūša.
Eriksonam bija iedota lietošanā automašīna "Pobeda" pretīgā, zaļā krāsā. Viņš lūdza pavadīt viņu izbraukumos pa Rīgas apkārtni, Jūrmalu, Siguldu. Viņš labi zināja, cik tālu ārzemniekam atļauts braukt un likumus pārkāpt negribēja ne par vienu kilometru. Rīgā viesojās Zviedrijas Karaliskās operas dziedoņi. Eriksonam bija iegādātas divas biļetes ložā. Tajā reizē viņš man daudz pastāstīja par savu bijušo sievu, kura arī dziedot Karaliskā operā Stokholmā un no viņa aizgājusi pie kāda amerikāņu miljonāra.
Es savukārt Eriksonam vienmēr stāstīju par padomju briesmu darbiem. Visu, ko vien zināju, klāju vaļā, lai ārzemnieks uzzin, kā okupanti izrīkojās ar godīgiem cilvēkiem, bērniem, sirmgalvjiem. Jā, to viņš vēl ne no viena nebija dzirdējis, par fašistiem gan zināja!
Rudenī Eriksonam ierādīja labiekārtotu divistabu dzīvokli ar lielu priekštelpu Kirova (Elizabetes) ielā 6, otrā stāvā. Viņš par dzīvokli ļoti priecājās, jo viesnīcā dzīvojot mūžīgi jāzaudē daudz laika, ēdot restorānā. Nekur pasaulē tik gausi neapkalpojot kā te. Ap to pašu laiku man beidzās vasarnieces sezona Majoros. Istabiņa nebija apkurināma, tādēļ ar steigu jāpārvācas uz kādu ziemas mītni, par ko jau savlaicīgi biju parūpējusies. Tādu atradu Artilērijas ielā, koka mājā, pirmajā stāvā. Saimniecei vienai divas istabas un virtuve - pēc to laiku saprašanas tā skaitījās liela greznība, tādēļ vienu istabu viņa izīrēja man.
Eriksons, kaut arī pieradis dzīvot kā brīvas pasaules cilvēks, manis dēļ būtu bijis priecīgs "sašaurināties" un uzņemt mani pie sevis divistabu dzīvoklī, jo tad mums abiem, pēc viņa domām, nebūtu garlaicīgi. Es tādam variantam nevarēju piekrist aiz vairākiem iemesliem. Pirmkārt, es viņā nebiju iemīlējusies. Otrkārt, es tomēr tik vieglprātīgi nevarēju rīkoties:
kas to varēja paredzēt, cik ilgi tāds ārzemnieks drīkstēs Latvijā dzīvot, varbūt pēc nedēļas visuvarenā čeka viņu padzen, varbūt izsauc mani un pavēl pārtraukt kontaktus ar ārzemnieku, lai nekaitētu valsts drošībai.
Un, treškārt, negribējās zaudēt pašas privāto neatkarību, iet gulēt, kad pati to vēlos, brīvo laiku izmantot savās interesēs, kā arī būt nodrošinātai ar pajumti, ja gadījumā rastos kādas domstarpības vai strīdi. Dzīvot kopā ar svešu cilvēku - tas, manuprāt, bija tikpat kā iet ar aizsietām acīm purvā dzērvenes lasīt.
Bet notika pavisam citādi.
Teicu Eriksonam, ka pārvācos no Jūrmalas uz Rīgu, viņš piedāvājās palīdzēt pārvest mantas ar viņam lietošanā nodoto "Pobedu". Norunājām dienu un braucām, pie viena pastaigājāmies pa Jūrmalas tukšajām ielām. Salikām koferus un saiņus mašīnā. Bija jau satumsis: Eriksons gribēja vēl tumsā gar jūru pastaigāt. Ilgi staigājām, runājāmies.
Viņš sāka vērot zvaigznes. Stāvējām pašā ūdens malā. Jūra bija mierīga, tikai sīkie vilnīši čaloja turpat pie mūsu kājām Viņš man lika paskatīties uz augšu, jo rādīja kādu zvaigznāju. Tikko biju pacēlusi galvu pret debesīm, viņa lūpas piespiedās manējām. Ir gan viltnieks, nodomāju, bet citādi uzvedos kā muļķa skuķe, jo aiz pārsteiguma nevarēju attapties, ko teikt. Tā bija pirmā reize mēneša laikā, kopš viņu pazinu. Diezgan romantisks skūpsts - tumsā, divatā pie jūras, zem zvaigžņotām debesīm. Visu atpakaļceļu par to bija jādomā, sarunas vairs tā nevedās. Jutos tā, it kā tas man būtu pirmais gadījums mūžā! Sāku prātot. Laikam visu laiku biju uzskatījusi Eriksonu par tādu oficiālu personu, ļoti nopietnu, kurš pedantiski pilda visus likumus katrā valsti, kur dienesta uzdevumā atrodas. Pirms Latvijas viņš bija strādājis Izraēlā. Par to laiku runājot, viņš bieži dusmojās, visvairāk neapmierinātību uzveļot Izraēlas zivīm, kuras tur bijis mūžīgi jāēd.
Līdz šim es Eriksonu biju uzlūkojusi ar zināmu cienību, apmēram tā, kā nabadzīgais uzlūko bagāto, jo toreiz vēl nesapratu, ka nekāds pasaules bagātnieks viņš nav, vienkāršs ierēdnis, lidsabiedrības pārstāvis. Arī viņa vecums mani mulsināja jo trīsdesmit septiņus gadus vecs vīrietis man likās šausmīgi vecs, lai gan es pati biju tikai vienpadsmit gadus jaunāka.
Otrā Eriksona viltība arī nāca gaismā. Ne jau velti viņš man par šķūtnieku pieteicās. Tā viņš uzzināja manu jauno adresi, kuru nekad neaizmirsa. Tur, protams, nekāda telefona nebija, un, kad viņam sagribējās mani satikt, atbrauca līdz Artilērijas ielai un pieklauvēja pie mana loga.