Pēc atgadījuma jūrmalā ilgi nenācās gaidīt, kad Eriksons mani aicināja uz "sālsmaizi" savā apartamentā. Istabas plašas, augstiem griestiem, parketa grīdu, labi iekārtotas, pie logiem zīda aizkari. Mēbeles gluži jaunas. Tādā kungs var dzīvot. Bet viena nelaime - pašam jākurina krāsns: Tas kungam sagādāja milzīgas pūles. Lai gan malku sagādāja Aeroflota strādnieki, tā pati uz dzīvokli nekāpa un krāsnīs nelīda. Un manām acīm atklājās satriecošs skats: lielajā hallē pie krāsns durvīm uz grīdas atvērts milzīgs, dārgs ādas čemodāns, kurā nesta malka no pagraba. Gaišā zīda odere jau sasmērēta ar mitrās malkas netīrumiem. Teicu, ka tā tak nevar - tik dārgā čemodānā malku likt, kādu maisu tādam nolūkam jādabūn. Mani padomi netika ņemti vērā, malku turpināja nest, kā kungam ērtāk. Toties mani norādījumi, kā veikli iekurt uguni, gan noderēja, jo ar avīzēm vien, bez skaliem labi neveicās.
Reiz Eriksona dzīvoklī pagatavoju garšīgas pusdienas: gaļas tīteņus ar piedevām. Ar to arī viss iesākās. Viņš nebeidza jūsmot par manu pavāra mākslu līdz tai dienai, kad biju no Centrāltirga atnesusi veselu zosi, to pildītu ar āboliem, krāsnī izcepu un priecīga sagaidīju Eriksonu no lidostas. Man viņš bija iedevis pašai savas atslēgas, nācu un gāju, kad patika. Visvairāk Eriksona dzīvokli mīlēju vannas dēļ. Kamēr viņš darbā, jutos kā savās mājās. Dienā es pati vēl joprojām tirgū strādāju, bet viņam divas reizes nedēļā lidmašīna no Kopenhāgenas pienāca vēlu vakarā. Tad man atveda visādus gardumus: šokolādi, kūkas, cepumus un lielā daudzumā pirmklasīgus augļus, kādus biju tikai līdz okupācijas laikam. Jā, bet ar zosi iznāca pirmais konflikts. Eriksons tajā vakarā ieradās ļoti vēlu, ap pusnakti prom negāju, jo gribējās piedzīvot lielo pārsteiguma brīdi virtuvē pie brūni izceptās zoss sāniem.
Pārsteigums, protams, bija, bet ne tāds, kādu es to biju gaidījusi. Uzslavas vietā dabūju rājienu. Tas skanēja apmēram tā: "Tu, ko tu gan iedomājies, nest tik smagu putnu mājā Vai tu varbūt aizmirsi, ka esi sieviete un ka tu nedrīksti tādus smagumus nest? Ja tev to zosi vajadzēja, tad bija jāpasaka man, un es ar mašīnu būtu to pārvedis." Stāvēju, kā ar ūdeni aplieta. Kur tādi brīnumi vēl dzirdēti - zosij speciāli ar mašīnu pakaļ braukt!
Te nu atklājās, kā nemaz neesmu pratusi uzvesties kā civilizēta sieviete, bet kā zemniece esmu stiepusi zosi uz māju. Šitādu kaunu!
Protams, kā jau varēja paredzēt, zosi ēdot, Eriksona kunga dusmas pārgāja uz slavas dziesmām par garšīgo mielastu, kuru papildināja no lidmašīnas atvestais konjaks, kūkas un kafija.
Dabiski pēc tāda pamatīga mielasta un ap diviem naktī kungam vairs negribējās mani vest uz Artilērijas ielu, kā tas parasti notika, pašai arī tāds patīkams nogurums uznāca, un es piekritu pārgulēt ēdamistabā uz dīvāna. Gāja dienas, nedēļas, ēdamistaba sajuka ar guļamistabu, mājās aizvien retāk ierados, lai kaut ko paņemtu no saviem apģērba gabaliem.
Tuvojās Ziemassvētki. Eriksons paņēma divu nedēļu atvaļinājumu, lai aizbrauktu uz Zviedriju. Tur viņam kārtojami darījumi ar advokātu. Par viņa problēmām man viss jau sen bija izstāstīts.
Tagad tuvojās laulības šķiršanas prāva, un te bez advokāta iztikt nevarēja, jo operdziedātājā pieprasīja no nabaga ierēdņa 220 000 zviedru kronu. Par tādu nekaunību Eriksons izrādīja lielu sašutumu: "Viņa, kura pameta mani, kad es Izraēlā pārtiku no sapuvušām zivīm, bet viņa tajā laikā ar savu žīdu miljonāru no Amerikas vizinājās ar luksusa jahtu pa pasauli, tagad no manis nekaunas pieprasīt tādu summu! Es dzīvoju no algas un tādu summu nevarētu pat desmit gados sakrāt."
Laikam jau viņam bija taisnība, bet ko es tur varēju iebilst? Žēl man viņa bija tajos brīžos, kad ar šīm problēmām nācās saskarties. Un tas notika pašiem negribot, jo advokāts šad tad zvanīja no Stokholmas tieši uz "mūsu" dzīvokli. Es sarunas dzirdēju, jo valodu, diendienā sarunājoties, biju apguvusi labi.
Bez tām es katru vakaru lasīju un šķirstīju milzīgi lielās, biezās Stokholmas avīzes. Mājā es to varēju darīt pēc sirds patikas, bet iznest no mājas Stokholmas avīzes Eriksons man aizliedza ar brīdinājumu, ka pār to viņam var izcelties lielas nepatikšanas. Man tas divreiz nebija jāsaka. Visu sapratu. Viņam jāpilda instrukcijas. Bet viņš nevarēja nepamanīt manu skatu, kad pētīju reklāmas lapas ar skaistajām kleitām, veļu, kurpēm u.c.
Īsi pirms aizbraukšanas viņš man pajautāja, ko es tā pa īstam vēlētos, lai man atved no Stokholmas. Bez garas domāšanas pateicu: "Max - Factor lūpu krāsu un pūderi:" "Un tas būtu viss?" viņš brīnījās. "Jā, tas ir viss," atteicu, jo man bija kauns pat pieminēt kādas drēbes vai apavus! Nē, kur nu! Varonīgi apspiedu visas slepenās vēlēšanās un centos viņu neapgrūtināt, jo būtībā man taču nekā netrūka, apģērbu bija vairāk, nekā vajag. Eriksona prombūtnes laikā dzīvoju Artilērijas ielā: Viņa dzīvoklī apmetās cits zviedrs, kurš aizvietoja Eriksonu lidostā. Ja es kādam mēģinātu iestāstīt, ka Eriksonu negaidu, tie būtu salti meli. Pie labas dzīves, uzmanības kādu viņš man vienmēr parādīja, un lutināšanas, tāpat pie laipniem vārdiem, ar kuriem neskopojās, pierast nav grūti. Bieži brauca uz darbu, sagaidīja pie vārtiem, lai nebūtu jāžņaudzas nost pārpildītā trolejbusā. Pats veda veļu uz mazgātavu, pats tīrīja māju, mazgāja traukus un jūsmoja par katru ēdienu, kuru pagatavoju. Svētdienās man neļāva virtuvē iet, tad gājām ēst restorānā "Astorija".
Pēc divām nedēļām vakarā dzirdēju pazīstamo klauvējienu pie loga. Tur viņš stāvēja pie zaļās pobedas, smaidošs, skaistās ziemas drēbēs. Abi bijām piecīgi par atkalredzēšanos. Pašapzinīgs viņš atslēdza durvis. Man trūka vārdu, halle izskatījās pēc preču noliktavas. "Un to visu tu ar vienu lidmašīnu atvedi?"
"Ar vienu gani."
Nu brīnumi radās cits pēc cita. Kā tik tur nebijā! Vesels koferis pašam, tad nāca katliņi un pannas, vesels komplekts virtuvei, dažādi elektriskie griežamie, putojamie rīki. Bet pats galvenais, lai varētu aizmirst par krāsnīm un malku, guļamistabā novietoja lielu, baltu elektrisko radiatoru, bet ēdamistabā glītu petrolejas krāsni. Kad ierados nākamajā dienā no darba, Eriksons neko neteica, bet, noslēpumaini smaidīdams, atvēra ēdamistabas durvis. Stāvēju mēma uz sliekšņa, jo ieiet istabā nevarēja: visa grīda kā no melna samta, sienas gandrīz melnas, logu aizkari tumši pelēki, bet no griestiem karājās melni, gari tīmekļi. Nē, kaut ko tādu nebiju savā mūžā redzējusi. Vai tā zviedri gatavojās Ziemassvētkiem? Nesaprašanā palūkojos uz Eriksonu, tad uz mēbelēm, tās tak arī melniem sodrējiem pārklātas. Nu es sapratu: šo nelaimi pa vienu diennakti bija pastrādājusi jaunā petrolejas krāsniņa.
Ieteicu neko neaiztikt, bet uzmanīgi soli pa solītim ar putekļu sūcēju uzsūkt sodrējus un kvēpus. Strādājām uz maiņām, un rezultātā dabūjām samērā tīru telpu. Nākamajā dienā atvestie lidostas strādnieki notīrīja sienas un griestus. Vakarā pārvedām eglīti. Zem eglītes sagūlās dāvanu saiņi. Es savam draugam uzdāvināju kristāla pelnu trauku, bet man bija tik daudz dāvanu, cik nekad savā mūžā nevienos svētkos netiku saņēmusi. Tur bija viss, par ko vien sieviete var sapņot!
Uz Jaunā gada sagaidīšanu mani kopā ar Eriksonu pie sevis aicināja mana darba kolēģe, kura dzīvoja palielā dzīvoklī Kr. Barona ielā, gan ļoti vecā koka mājā. Daudzo viesu vidū tur nesen no Kolimas atbrīvotais mākslinieks Gunārs Hermanovskis ar kundzi Valiju. Gunāra iedzelteni bālā seja stipri kontrastēja ar melnajiem iesirmiem matiem un tumšajām acīm. Ļoti skaists viņš tajā vakarā izskatījās. Bet mazrunīgs, atturīgi atbildēja tikai uz jautājumiem. Nu man bija pamatīga viela, ko Eriksonam stāstīt, lai nu pats redz, kādus cilvēkus okupanti uz Sibīrijas cietumiem sūtījuši un vēl uz desmit gadiem. Lai arī kā, visi priecājās gan par Gunāra atgriešanos, gan paši par sevi un par labo skaņuplašu mūziku, pie kuras visi, atskaitot Gunāru, dejojām. 1957. gads pienāca visai jautrā noskaņojumā. Mēs visi domājām un ticējām, ka labāki laiki pienākuši un cilvēkam vairs nav jābīstas pašam no savas ēnas.