Bet ēnas nekur nepazuda.
Vēsā janvāra rītā, ejot uz trolejbusa pieturu, gandrīz krūtīs saskrējos ar Džonu Vesmani. Tas bez kāda ievada saka: "Labrīt! Redzi nu, mēs esam kaimiņi, kā klājas Eriksona kungam?" Patiešām, starp Vesmaņa un Eriksona mājām tikai divas mājas vidū. Mani pārsteidza, kā Vesmanis var zināt, no kurienes es nāku, tādēļ klusēju, tikai iesaucos: "Man jāsteidzas!" - un sāku skriet. Dienā par to vien domāju un brīnījos, kā citi visu zina par mani, bet es par citiem neko. Tad aptvēru: ja Vesmanis strādā Intūristā, tad zina, kas ir Eriksons, un, ja Intūrists ir čekas filiāle, tad zina arī pārējo. Nu bija skaidrs, ka par Eriksonu un mani ir runājuši. Kas un kur, to man tik un tā neviens neteiks. Pagaidām liek mierā. Droši vien tie, kas nosaka mūsu likteņus un to, kā mums dzīvot, ar ko dzīvot, ir nosprieduši, ka labāk, ja Eriksonam ir viena zināma draudzene nekā vairākas nezināmas. Ja es ar Eriksonu nebiju reģistrēta dzimtsarakstu birojā, tad čekā gan. Un nav nemaz izslēgts ka to čeka, uzklausot Vesmaņa padomu, bija plānojusi no paša sākuma un Valentīns Lūsis, izpildot čekas uzdevumu, mūs iepazīstināja. Ne jau katram vijolniekam ļāva strādāt lidostā. Vispār mēs ar Eriksonu bijām līdzīgās situācijās:
Viņam šķiršanās process draudēja ieilgt sakarā ar pieprasīto naudas summu, bet es tad vēl nebiju pacentusies laulības šķiršanu pieprasīt. Tā mēs, divi pusšķirti cilvēki, turējāmies kopā bez jebkādām pretenzijām vienam pret otru.
Eriksona darba līgums beidzās pēc diviem gadiem, mēs bijām pazīstami gadu un trīs mēnešus. No padomju okupētās Latvijas Eriksons šķīrās ar prieku, bet no manis ar žēlumu sirdī, ka man tādā nebrīvā zemē jāpaliek. "Ja es tevi varētu aizvest čemodānā, nudien, neatstātu te, tu esi pelnījusi dzīvot labākos apstākļos, brīvā zemē." Tie bija viņa pēdējie vārdi. Viņš gribēja arī man atstāt visas mantas, kas no Stokholmas bija atvestas, tajā skaitā lielu, skaistu radioaparātu, bet es no visa tā neko nepaņēmu. Nebija jau arī kur likt.
JUMTS VIRS GALVAS
No Artilērijas ielas es drīz vien aizgāju, jo saimniece uztraukta stāstīja, ka par mani sākuši interesēties, un man pašai bija jāprotas. Atradu Palīdzības ielā caurstaigājamā istabā gultasvietu. Tur dzīvoja vientuļa sieviete - kuprīte ar garīgi slimu dēlu. Virtuvē ieiet nevarēja, jo tur mēnešiem krātie atkritumi un nemazgātie trauki izplatīja neciešamu smaku: Ēdu ārpus mājas. Slimā dēla skaļā uzvedība nomāca un bojāja nervus, bet visvairāk uztrauca gadījums, kad, pēkšņi pārnākusi no darba, pagalmā satiku saimnieci ar manu goda apģērbu mugurā. Viņa nesa no pagraba malku. Steidzīgi meklēju citu dzīves vietu. Man palīdzēja Valija Hermanovska. Viņa pazina divas māsas, no kurām viena laba šuvēja, bet otra - friziere. Dzīvoklis Jaunielā 14, tieši pie Doma baznīcas, sastāvēja no divām istabām un divām priekštelpām. Pirmā priekštelpa - šaura, maza, ar ieeju uz virtuvi dzīvošanai nederēja, bet otrā bija tāda paliela un tīri laba. Protams, dienu un nakti visi staigāja cauri, bet labajā atradās paliela niša, un, ja tai aizvelk biezus aizkarus, iznāk atsevišķa rūmīte. Visu apskatījusi, vienojos ar saimniecēm par īres maksu. Jutos tīri apmierināta, jo man abas māsas patika no pirmās tikšanās reizes. Vispirms es telpu izkrāsoju gaišā, patīkamā tonī. Iegādājos biezu mēbeļdrēbi, no kuras iznāca labs priekškars. Nopirku tahtu, kura ietilpa tieši nišas garumā, vēl atlika vieta radiogaldiņam, bet galdu ar diviem krēsliem varēju novietot caurstaigājamā pusē. Nišā vēl varēja izmantot ap metru plato palodzi, pārējai mantībai pieliku plauktus. Tā nu sanāca, ka četri kvadrātmetri, atdalīti ar aizkaru, mani pat iepriecināja. Tomēr jumts virs galvas. Un kur vēl nesamaksājamā sajūsma dzīvot Vecrīgā! Ja kāds Doma baznīcā pieskārās ērģelēm, manā nišā viss dzirdams, žēl, ka toreiz vēl koncerti nenotika. No ērģelēm baznīcā līdz jumta logam tikai daži metri. Kāda varena klausīšanās tiem, kas tur tagad dzīvo!
Jaunielā par garlaicību nevarēja sūdzēties, jo saimniecei dēls arī turpat dzīvoja, pie viņa nāca draugi. Toreiz visus aizrāva populārā "Radio Luksemburg" mūzika. Pirkām magnetofonus ar milzīgajām skaņu ierakstu spolēm un taisījām ierakstus līdz vēlai naktij. Citā reizē klausījāmies, kam labākie ieraksti. Mājai biezas sienas, neviens nesūdzējās. Bet, kad es par dārgu naudu iegādājos pirmās Rock and Roll plates, dzīve likās brīnišķīga. Pie rokmūzikas aizmirsās visas rūpes un raizes.
Neatceros, kurā avīzē izlasīju, ka Rīgas radio meklē zviedru valodas tulkotāju. Kādēļ neaiziet un nepainteresēties, kādā līmenī jātulko. Piezvanīju. Man iedeva caurlaidi. Radio es iepazinos ar Nikolaju Neilandu. Noskaidrojās, ka jātulko teksti no krievu avīzēm zviedriski bez sevišķām gramatikas un pareizrakstības prasībām, jo tās labos Hildings no Zviedrijas un nesen no Zviedrijas atgriezusies Aldona Tepfere. No latviešu avīzēm Aldona pati varēja pārtulkot, bet no krievu ne, jo krievu valodu viņa toreiz nemaz neprata. Pēc Eriksona aizbraukšanas ar labiem panākumiem apgūtā zviedru valoda draudēja aizmirsties. Es gan antikvariātā izpirku visas grāmatas zviedru valodā. Maz viņu tur bija.
Es, naivā, biju iedomājusies, ka par tulkošanu radio labi maksās. Kad par divu garu ūdensgabalu pārtulkošanu saņēmu 37 rubļus, jutos vīlusies. Bez tam tulkojot šausmīgo melu propagandu, man asinis sāka aiz dusmām vārīties. Nevarēju saprast, kas un vai vispār kāds to Zviedrijā klausās. Vēl dažas avīzes pārnesu mājās, iztulkoju un aiznesu, tad sāku pārdomāt, vai mana rīcība saskan ar maniem principiem. Nē un nē. Tā varbūt bija godkāre, kas māni noveda līdz Rīgas radio. Domāju: radio tulkotāja - labi skan.
Nekādā ziņā nevēlējos kļūt par līdzdalībnieci netīrās padomju propagandas izplatīšanā aiz robežām. Kauns atcerēties, ko biju paspējusi pārtulkot un ar savu roku zviedriski uzrakstīt. Jutos kā nodevēja pret savu apspiesto tautu. Centos šo kļūmīgo soli pēc iespējas ātrāk aizmirst.
Pavisam kas cits - kaut ko labu, interesantu pārtulkot no zviedru uz latviešu valodu, piemēram, kā to bija darījusi Elija Kliene. Aizgāju pie Elijas Klienes. Iepazināmies. Ļoti patīkama dāma. Viņa labprāt man aizdeva grāmatas zviedru valodā lasīšanai. Noskaidroju, ka nekāda literatūra tulkošanai no zviedru valodas Latvijas valsts izdevniecībai nav vajadzīga. Izlasījusi vienu no antikvariātā pirktajām grāmatām, nolēmu, ka to gan būtu vērts tulkot, jo grāmatas saturs man ilgi neizgāja no prāta. Tur aprakstītā dramatiskā dzīve, briežu audzētāju cīņa ar sniega lavīnām un viņu milzīgā izturība likās piemērota lasāmviela, jauniem cilvēkiem. Nolēmu piedāvāt grāmatu Latvijas valsts izdevniecībai. Runāju ar Bruno Saulīti. Viņa atbilde skanēja tā: "Mums jāizdod viena somu autora grāmata, ja jūs varat tik ātri iemācīties valodas, tad izmācieties somu valodu, pēc gada atnāciet, un mēs jums dosim tulkot. "Šodien man būtu, ko viņam atbildēt, toreiz nebija. Vienīgi žurnāls "Zvaigzne" no manis pieņēma un ievietoja dažus īsus gabaliņus, neparastus notikumus dzīvnieku pasaulē. Par to man bija īsts prieks aiziet uz Pils ielu un saņemt honorāru. Jaunielā dzīvojot, jutos labi. Saimniece man šuva skaistās kleitas, par darbu labi samaksāju. Man atlika uzzīmēt, kādu vēlos atnest komisijas veikalos sameklētu audumu, un kleitas iznāca kā no modes žurnāla. Vienīgi tajās reizēs, kad sanāca pārāk daudz ciemiņu, es aiz sava aizkara jutos kā šosejas malā: sēdi un vēro satiksmi. Paretam atgadījās arī tā, ka dažs viesis (tie parasti bija Rīgas Ekspreša krāvēji), sajaucis žvingulī virzienu, ieklīda manā nišā. Tādās reizēs meklēju palīdzību saimnieču galā un bez lieka trokšņa noklīdušo dabūjām pie vietas.