Citā reizē kādām ienāca prātā ar mani sadzert: No tāda veida laipnībām atbrīvoties nenācās viegli. Tad devos no mājas prom, it kā steidzamās darīšanās. Ko citu varēju darīt, pajumtes dēļ dažas neērtības jāpacieš. Atgadījās arī tā, ka nakts vidū manā gultā kāds ar joni ievēlās, bet biežāk nācās vairāk smieties nekā dusmoties. Reiz pati saimniece nevarēja nokļūt līdz savām durvīm un, līdzsvaru zaudējusi, ar visu aizkaru uzkrita man virsū:
Darbā diezgan bieži pie manis piestaigāja Ņina - tā pati, kura Viļņā ar zviedru apprecējās. Mūžīgi viņai bija kas pārdodams, sākot ar vīriešu apģērbu, beidzot ar amerikāņu cigaretēm. Pēdējās es no Ņinas pirku. Kādreiz viņa mani aicināja pie sevis mājās, lai izvēloties sev kādu blūzi. Tas bija interesanti, kā Ņina dzīvoja. Ja man kāds to būtu stāstījis, nemūžam neticētu. Pirmkārt, viņa dzīvoja Aspāzijas bulvāri, nevis kaut kur Sarkandaugavā vai Maskavas priekšpilsētā: Nams atradās tieši vidū starp Audēju ielu un Rīgas viesnīcu, iepretī operas aktieru ieejai. Liels, skaists dzīvoklis otrajā stāvā. Visas mēbeles acīmredzot dzīvoklī jau atrādās pirms kara: sarkankoka ēdamistaba, Karēljas bērza guļamistaba. Visur skaidri saredzama bagāta latvieša gaume. Jutu, ka manas asinis uzsit devīto vilni, jo šeit mantas un sienas runāja skaidru valodu. Un man neviļus nāca prātā, kādā Sibīrijas sādžā vēl dzīvi vai jau miruši ir šo mantu īpašnieki. Klusi, jau būdama Ņinas istabā, es pajautāju: "Kas ir tavs tēvs?"
"Pulkvedis, bet mēs ar tēvu esam politiskie ienaidnieki." Tā laikam vienīgā reize, kad Ņina nemeloja. Nebija grūti iedomāties ģimenes attiecības, ja krievu pulkveža meita dauzās apkārt ar ārzemju jūrniekiem.
Ņina mani iepazīstināja ar kādu citu krievieti - pavisam jaunu meiteni, Eleonoru, kura man pielipa kā dadzis no pirmās dienas. Eleonoras tēvs strādāja Iekšlietu ministrijā. Viņa ģimenei ierādīts liels dzīvoklis skaistā mājā Vilandes ielā, vienīgi mēbeles tur kāds jau agrāk paspējis izlaupīt un ģimenes rīcībā atstāti tikai nožēlojami krāmi.
Ņina man parādīja vēl vienas krievietes, ārzemju jūrnieku mīlētājas, dzīvokli, tieši blakus kafejnīcai "Luna". Šo tāpat kā Ņinas dzīvokli, greznoja masīvas, dārgas aizvesto latviešu mēbeles.
Viss redzētais uzvedināja mani uz garām, drūmām pārdomām. Var pētīt Latvijas vēsturi, cik grib, neviens latvietis nav Rīgā ieradies kā bagātnieks. Viss sasniegts ar milzīgu centību, neatlaidīgu, smagu darbu un taupību. Būtu interesanti uzzināt to latviešu vārdus, kuriem piederēja gultas, kurās krievi guļ, galdi, pie kuriem krievi ēd un dzer. Bet visa pasaule par to klusē, neviens pat dzirdēt negrib par to, kā okupanti izrīkojās.
Veseli vilcienu sastāvi tika piekrauti ar latviešiem nolaupīto mantu. Pērses ielā - kur tagad kino Palladium kases, strādāja vīri, kuriem labākās mēbeles, veselas iekārtas, simtiem klavieru vajadzēja iesaiņot, lai pēc tam vēstu uz Rīgas preču staciju, kur savukārt visu salādēja vagonos. No 1945. līdz 1949. gadam krievi un gruzīni veda prom visu, ko vien varēja. Es labi pazinu toreiz jau vecu vīru - Gustavu Borovski, caur kura rokām izgāja tūkstošiem dokumentu Rīgas preču stacijā ar adresēm uz Austrumiem.
Pasaulē daudz rakstīts un runāts par vergu dzīvi. Visi vergi nāca no nabadzīgiem tautu slāņiem. Pie mums pretēji - par vergiem padarīja visu Latvijas inteliģenci un turīgākos uzņēmējus, bet par to pasaule klusē, Tad es nedomāju klusēt un to arī nedarīju.
VĒSTULES
Sajūtu neatvairāmu vēlēšanos visu redzēto, piedzīvoto pierakstīt, vismaz rakstīt dienasgrāmatu. Tomēr, visu apsverot, nācu pie slēdziena, ka vēl nav tie laiki, kad varētu papīram visu uzticēt: Kaut arī Staļina teroru vairs nejuta, bet zināma piesardzība par ļaunu nenāk, lai arī tajā brīdī it kā nebija pamata no kaut kā īpaši baidīties. Likās, ka par maniem gājieniem neviens neko nezina. Vismaz par Eriksona dzīvokli neviens nebija īpaši interesējies. Atcerējos, ka sākumā, pirms atvēru mājas durvis, vienmēr pārbaudīju, vai kāds ieeju nenovēro. Tagad tas šķita smieklīgi, jo, kam vajadzēja zināt, tas tak visu tik un tā zināja.
Citādi mani būtu sen jau izsaukuši uz kafiju.
Bet tad, pavisam negaidot, mani apciemoja Eleonora, ar kuru Ņina mani bija iepazīstinājusi. Viņa man gari un plaši stāstīja par saviem jaukajiem piedzīvojumiem Vispasaules jauniešu festivālā Maskavā. Es savukārt pateicu, ka esmu nupat no Maskavas atgriezusies, jo festivāla laikā tik daudzu cilvēku burzmā laikam nebūtu varējusi redzēt visu, ko vēlējos.
Teicu, ka mans mērķis bija redzēt Tretjakova galeriju, muzejus un izstādes. Vai es esot arī kādus ārzemniekus satikusi? Protams, ka redzēju vairākus ārzemju autobusus, pilnus ar dzīvespriecīgiem ārzemniekiem. Vai tad es neesot ar kādiem iepazinusies? Nu jā, šur tur epizodiski, un, lai vairāk uz jautājumiem nebūtu jāatbild, pastāstīju par gadījumu ar Brazīlijas radio un televīzijas direktoru Alberto Karmē un par jauko koncertu. Pie viena pieminēju par abiem institūtiem, kuros biju iegājusi painteresēties par uzņemšanas noteikumiem. Eleonora šķita ar manu stāstu apmierināta un pie viena pateica sava nāciena iemeslu. Viņa ļoti gribot, lai es viņai iemācot vācu un angļu valodu. Teicu, ka divas valodas vienlaicīgi es viņai iemācīt nevarēšu, lai izvēlas vienu. Viņa izvēlējās angļu.
"Tad nopērc burtnīcu, saraksti vienā malā vārdus, kurus gribi, zināt angliski, un es tev tos uzrakstīšu, arī fonētisko izrunu otrā malā, jo, saproti pati, ka nevaru stundām mācīt tevi tā kā skolā. Viņa man pateicās un aizgāja. Pēc pāris dienām bija klāt. Pēc uzrakstītiem vārdiem uzreiz varēju konstatēt, kādām nolūkam valoda vajadzīga.
Septembra sākumā saņēmu savā mūžā pirmo vēstuli no ārzemēm. To rakstīja franču advokāts J. Faleti. Klāt bija pievienota fotogrāfija, kurā es stāvu kopā ar Jevgeņiju Jakunovski pie Ļeņina pieminekļa Rīgā. Vietu fotografēšanai bija izvēlējies Jakunovskis. Dažas dienas vēlāk saņēmu vēstuli no Velsas. T.G.G.Herberts bija uzrakstījis ļoti garu un jauku vēstuli.
Vēl lielāku prieku man sagādāja skaista skatu kartiņa. Kā mazs bērns priecājos par raibiem papīrīšiem. Uz vēstulēm pasteidzos kārtīgi atbildēt. Visgrūtāk gāja ar rakstīšanu franču advokātam, bet laimīgā kārtā antikvariātā atradās ļoti parocīga Langenšeida sarunu grāmatiņa ar gataviem teikumiem, tulkojumi no vācu valodas uz franču. Stundām meklējot, atradu piemērotus teikumus. Daudzi vārdi palika atmiņā uz mūžīgiem laikiem. Par to varēju tikai priecāties. pie viena iegādājos angļu gramatikas grāmatu un dažas zviedru lasām grāmatas.
Ar milzīgu centību un aizrautību daudz iemācījos. Visu rudeni ņēmos ar mācīšanos, bet, nevarēdama nosēdēt tikai pie grāmatām, saulainās izejamās dienās izbraucu brīvā dabā pagleznot. Pirmie darbi mani neapmierināja, bet tad gadījās viena apmierinoša jumta studija, kuru biju gleznojusi no sava jumta, turpat izkāpjot pa logu. Pabeigusi gleznot, krāsu paleti noliku uz vienīgā krēsla, kamēr studiju novietoju pie sienas. Tajā brīdi atskanēja zvans pie durvīm. Priecīga pie manis iesteidzās Eleonora un, pirms es paspēju viņu brīdināt, apsēdās uz paletes. Viņai tajā dienā bija gluži jauna, balta kleita mugurā. Jutos šausmīgi satriekta, redzot jauno kleitu, kad viņa piecēlās. Vispirms ar nazi krāsu nokasīju. Tad tīrīju ar terpentīnu un vispēdīgi ar ziepēm un siltu ūdeni, kamēr traipi kļuva tikko samanāmi. Tas tik bija darbs! Tikai tad, kad kleita atguva pieņemamu izskatu, Eleonora sāka stāstīt. Viņa bijusi atkal Maskavā. Atklāti sakot, sākumā klausījos visai pavirši, bet tad Eleonora pateica, ka, ejot pa ielu ar diviem somiem un somieti, viesnīcas "Ukraina" tuvumā viņu apturējis milicis. Nu sāku klausīties uzmanīgāk. Milicis Eleonoru aizvedis uz milicijas iecirkni un prasījis uzrādīt dokumentus.