"Ahā! No Rīgas," viņš iesaucies un tad, starp citu, pateicis, ka vasarā viesnīcā "Ukraina" dzīvojusi kāda sieviete arī no Rīgas, bet viņi jauno sievieti noturējuši par ārzemnieci, jo tā no galvas līdz kājām bijusi ģērbusies importā un brīvi sarunājusies ar citiem ārzemniekiem. Kad apķērušies, bijis jau par vēlu - "ārzemniece" aizbraukusi. Lai savu kļūdu izlabotu, viņi devuši ziņu uz Rīgu, lai tur lidostā šo sagaidot, kā pienākas.
Ak tā gan, nodomāju, jo sapratu, ka no Maskavas milicijas nagiem izslīdējusī "ārzemniece" varēju būt tikai es, un nopriecājos par to, ka Rīgas lidostā "sagaidītāji" mani neatrada, bet Ļeņingradā neviens neiedomājās meklēt. Protams, Eleonorai neko neteicu, izlikos vienaldzīga un painteresējos, kā tas viss beidzies. "Nu, es liku piezvanīt tēva draugam, un tas deva rīkojumu mani atbrīvot." "Nu redzi, cik labi, ka ir iespaidīgi draugi," es atturīgi piezīmēju, bet man no visa dzirdētā kļuva diezgan neomulīgi ap sirdi. Labi, ka mana avantūra beigusies laimīgi!
Pienāca ziema. Uz ielas atkal nejauši satiku Džoni Vesmani. Viņš izrādīja neviltotu prieku un pastāstīja, ka viņam pēc trim dienām jābrauc uz Ventspili darba darīšanās. Pēkšņi, kaut ko iedomājies, viņš saka: "Brauc līdzi!"
"Kā tad es tik pēkšņi varu braukt līdzi, un ko es tur darīšu."
"Nu tā, brauc, un viss. Vilcienā varēsim labi izrunāties.
Klubā man visi mūziķi labi draugi. Varēsi padejot, jo klubā būs daudz ārzemju jūrnieku."
"Nepļāpā niekus! Tik prasta publika mani neinteresē."
"Tu nekā nezini, tur nav tikai matroži, tur ir kapteiņi, inženieri, ļoti smalki, inteliģenti kungi, labāki par Eriksonu."
"Ak iekodi gan! Un kur tad es, pēc tavām domām, palikšu?"
"Viesnīcā, tāpat kā es."
"Nē, es ar tevi vienā numurā neiešu."
"Es tev dabūšu atsevišķu, man visas viesnīcas dāmas labi pazīstamas, nebraucu pirmo reizi." Atcerējusies neseno Eleonoras stāstu, kā milicija mani meklējusi, iedomājos, kā lielajā Maskavā tiešām, varēju tēlot ārzemnieci un vienīgi ārzemniekiem stāstīt, ka nāku no okupētas zemes, bet ne jau mazajā Ventspilī, kur stundas laikā visi, kam jāzina, zinās, no kurienes esmu. Vesmanim jautāju: "Vai tad ikviens drīkst braukt uz Ventspili?"
"Kādēļ ne? Un tu tak brauksi kopā ar mani."
"Jāpadomā."
"Tur nav ko domāt, braucam!"
"Labi, es tev rīt piezvanīšu, tad došu atbildi."
Atvadījušies gājām katrs uz savu pusi. Man vajadzēja satikt bijušo darbā biedreni Rutu. Izrunājāmies, un pirms promiešanas izmetu, ka Vesmanis mani aicina braukt viņam līdzi uz Ventspili, kur esot daudz smalku jūrnieku.
"Brauc," viņa saka, "ko tu vari zaudēt? Varbūt iepazīsies ar kādu, varbūt vēl iznāk kāzas..."
"Kur nu, nav tik vienkārši," es drūmi noteicu, bet sevī iekšķīgi sajutu, ka Ruta ir aizskārusi kādu stīgu, vārdos izteikusi manu klusu vēlēšanos.
Lai pārtrauktu klusumu, Ruta pavaicāja, vai Eriksons man raksta, jo viņa Eriksonu labi atcerējās no Jaungada nakts, kad mēs pie viņas bijām.
"Nē, mums nekāda noruna par sarakstīšanos nav bijusi, viss izrunāts, viss beidzies. Katram sava dzīve jādzīvo... Jā, es laikam tomēr braukšu, pavērošu, kā tur tagad izskatās: Pie viena aiziešu paskatīties, vai mani radi tur vēl dzīvo. Manas vecāsmātes māsas dēlam piederēja māja un dārzniecība ar siltumnīcām. Varbūt tagad vairs nav nekā."
Otrā dienā mani uzmeklēja kāds Rutas paziņa. Viņš lūdza, vai es nebūtu ar mieru paņemt līdzi vēstuli. Īsumā viņš man pateica, ka vēstuli gribot sūtīt brālim uz Ameriku un lūgt, lai brālis viņam atsūta izsaukumu. Atbildēju, ka es tikai priecāšos, ja varēšu kādam palīdzēt. Arī pati gribu nosūtīt trīs vēstules "caur laipnu roku", kuru ceru Ventspilī atrast.
Ādolfa vēstule brālim izrādījās diezgan bieza. Sapratu, ka tur laikam uzrakstīts viss, kas pa gadiem sakrājies uz sirds.
Man bija neliela ādas ceļojumu soma, tur pašā dibenā ievietoju visas četras vēstules, virsū kleitu, kurpes un citus nepieciešamos sīkumus.
Ar Vesmani bijām norunājuši tikties stacijā. Braucām naktī un visu laiku nopļāpājām. Ventspilī iebraucām agri no rīta. Viesnīcā Vesmanis apmetās jau iepriekš rezervētā istabā, otrajā stāvā. Es dabūju mazu jumta istabiņu trešajā stāvā. No somas izņēmu drēbes un citas mantas, atstājot tikai vēstules, naudas maku, ķemmi un kosmētikas piederumus. Nolikos kādas pāris stundiņas pagulēt. Ar Vesmani bijām norunājuši tikties vakarā klubā, dienā viņam jābūt ostā, es varēju viena pastaigāties pa Ventspili.
Paēdu viesnīcas restorānā. Tur bija visgaršīgākās kūpinātās butes, kādas es jebkad biju ēdusi. Izgāju uz ielas. Turpat ap stūri pie kino neliels veikaliņš, pilni plaukti ar ananasiem. Līdz tam ananasus biju tikai bildēs redzējusi. Rīgā kādreiz pirku konservētus, ripiņās sagrieztus, bet te manā acu priekšā veseli, lieli un tik skaisti ar zaļajām lapu rotām. Un neviena pircēja! Rīgā būtu gara rinda. Bet kā aizvest uz Rīgu? Butes arī gribēju nopirkt.
Daudz nedomādama, iegāju citā veikalā un nopirku vidēja lieluma koferi. Tajā sagāja pieci ananasi un vēl atlika vieta butēm. Smago koferi aizstiepu uz viesnīcu un pastūmu pagultē.
Priecīga par pasakaino ieguvumu, gāju meklēt Kuldīgas ielu, jo zināju, ka radi tur pirms kara dzīvoja. Kad man bija seši gadi, arī es tur biju. ciemojusies ar vecomāti. Cilvēki man parādīja, uz kuru pusi jāiet. Nonākusi Kuldīgas ielā, vispirms vēroju, vai aiz žogiem neparādīsies siltumnīcas: Nekā tāda nemanīju, tad kādai pavecākai sieviņai pajautāju, vai viņa nevarētu pateikt, kurā mājā dzīvo vai dzīvojis Kārlis Skorejs. Jā, protams, viņa zināja, Kārlis miris, bet ģimene vēl turpat dzīvojot - un parādīja māju. Visvairāk man gribējās kaut ko uzzināt par Kārļa jaunāko brāli Žani, jo es pie viņa kopā ar vecomāti biju nodzīvojusi 1935. gadā veselu vasaru.
Žaņa īpašums šosejas malā uz Kuldīgas - Ventspils ceļa, netālu no Piltenes. Žanim tur bija neliels "universālveikaliņš", kur varēja dabūt visu, sākot ar zirglietām, apaviem, naglām un beidzot ar siļķēm, konfektēm un alu. Vieta saucās "Speķu krogs". Tur arī pieturēja autobuss. "Speķu krogā" ticis pie turības, Žanis, divatā ar māti skopi un taupīgi dzīvojot, bija iekrājis naudu un 1938. gadā Īvandē nopircis vecsaimniecību ar visu dzīvo un nedzīvo inventāru, 130 ha aramzemes un 2 km meža. 1940. gada represijas viņam dīvainā kārtā gāja secen. 1943. gadā pavasarī, ap vizbulīšu ziedēšanas laiku, Žaņa māte, manas vecāsmātes māsa, kura visu šo saimniecību vadījusi, mira no pārpūlēšanās septiņdesmit divu gadu vecumā. Es biju bērēs un visu Žaņa bagātību redzēju savām acīm. Nekā īpaša tur nebija, kādas trīsdesmit govis, cūkas un aitas. Viņš četrdesmit divu gadu vecumā vēl staigāja vecpuišos, jo nebija atradis tikpat bagātu līgavu. Toties viņam bija dūšīga strādniece latgaliete, kura pie visiem mājas darbiem bija piepalīdzējusi sagādāt Žanim arī divus dēlus. Bēru mielastu rīkoja mana vecāmāte, es cepu tortes. Visi ļoti brīnījās par skaistajām rozēm uz tortēm no saputota sviesta. Kā es, četrpadsmit gadu vecs skuķis, tā varot.