1947. gada pavasarī kāds nakts vidū atskrējis no izpildkomitejas un Žani brīdinājis. Žanis nav vilcinājies. Tai pašā naktī ar labākām drēbēm mugurā un pārtikas kuli rokā atstādams visu savā un mātes mūžā sakrāto, viņš aizbēga no mājām un ieradās pie mums Liepājā. Uz kuru pusi doties, kas to lai zin?
Ar tādām atmiņām par Žaņonkoli klauvēju pie radu durvīm. Man atvēra pusmūža sieviete - Kārļa meita Milda. Teicu, kas es esmu un ka mana vecāmāte arī jau pievienojusies savai māsai Annai. Vispirms jautāju par Žani. Tad noskaidrojās, ka es esmu bijusi pēdējā, kas viņu vēl redzējusi sveiku un veselu.
Izrunājāmies par visu, kā jau radu starpā pieņemts, kas miris, kas precējies, par bērniem. Tad gāju uz viesnīcu pārģērbties vakaram. Uzkāpusi otrajā stāvā, sastapu sievieti ar slotu un spaini rokās. Viņa, mani ieraudzījusi, pameta ar roku, pasauca aiz durvīm un pačukstēja, ko viņa redzējusi.
Tikko kā es ap pusdienas laiku aizgājusi, esot ieradušies divi vīrieši, paņēmuši no dežurantes manas istabas atslēgu un tur izdarījuši kratīšanu. Pa durvju spraugu viņa redzējusi, kā viņi vilkuši smago koferi no pagultes. Somu ar vēstulēm nēsāju visu dienu līdzi. "Un tur bija pieci ananāsi!", es smiedamās iesaucos, bet īstenībā man gan smiekli nenāca, jutu savādu, smagu stīvumu sirds apvidū. Iespiedusi sieviņai saujā kādus rubļus, steidzos augšā. Nekādas nekārtības nemanīju, viss savās vietās. Bet sajūta pretīga, to nevar vārdiem izteikt. Gāju uz klubu ļoti nospiestā garastāvoklī. Tur vēl bija maz cilvēku. Pa gabalu sasveicinājos ar Vesmani, kurš uzturējās orķestra puišu sabiedrībā. Es apsēdos uz krēsla zāles malā un gaidīju, kas notiks. Somu ar vēstulēm novietoju uz blakuskrēsla un nolēmu, ka dejot ne ar vienu neiešu, jo nevaru pamest somu. Varēja būt ap pusdesmitiem, kad klubs sāka strauji pildīties. Vispirms ienāca bariņš jaunu cilvēku. Viņu uzvedība liecināja to, ka viņi ir brīvi, pašapzinīgi, bet ne piedauzīgi darba cilvēki ar pieklājīgām algām, un varēja redzēt, ka viņus nekas te īpaši neinteresēja. Viņi garlaikojās, paši savā starpā sarunādamies.
Pēc neilga laiciņa ielaipoja vairāki īsti jūrnieki, ļodzīgu gaitu, dažs ar bārdu, cits bez matiem, bet visi nelielā žvingulī.
"Nu, tādiem gan es savas vēstules neuzticētu," es nodomāju. Pēdīgi ieradās lielāks bars, viņu vidū pamanīju dažus, ar kuriem būtu vērts runāt. Tie bija kungi labos mēteļos, uzvalkos un pusmūža gados. Viņi gāja taisnā ceļā uz to zāles stūri, kur pie orķestra viņus sagaidīja Vesmanis un vēl pāris vīriešu. Sāka spēlēt deju mūziku. Interesanti redzēt, ar ko un kā viņi dejos, jo, izņemot mani, te sievietes neredzēju. Vispār es jutos šajā telpā lieka, neviens mani neievēroja. Acīmredzot biju pārāk smalki apģērbusies tādam provinces klubam. Man bija ļoti labi pašūta pagara, pelēka vilnas kleita, bet uz pleciem uzmests sarkans mētelis ar lielu melnā karakula apkakli, jo zāle nebija pietiekoši apkurināta. Tagad, vērojot raibo sabiedrību, izšķīru, kuri ir matroži un kuri no virsnieku kārtas.
Viens matrozis, kad jau vēl dažas meitenes zālē apgrozījās, iedomājās uzlūgt mani. Es viņam ļoti pieklājīgā formā paskaidroju, ka esmu te ieradusies ar vīru, kuram šeit darīšanas, un dejot neiešu. Sāku gatavoties promiešanai, jo nekas mani šajā klubā nesaistīja. Pie izejas saskrējos ar to, kuru man vajadzēja. It kā pēc norunas, uz minūti, uz sekundi es eju ārā, viņš nāk iekšā. Viņš vāciski atvainojās, es atbildēju, ka tā jau kādreiz atgadās, ka divi sveši durvīs saskrienas.
"Un tad viņi iepazīstas," viņš priecīgs saka.
"Un tad viņš viņu pavada," es atjokoju. Tas bija cilvēks, ar kuru varēju runāt par visu, kas uz sirds. Kā jau labi audzināts cilvēks, viņš stādījās priekšā. Pateica vārdu, uzvārdu un ka ir tāda un tāda kuģa galvenais inženieris. Es savukārt pieklājības pēc pajautāju, vai es viņu nekavēju, varbūt viņam ir svarīgākas darīšanas nekā mani vadīt uz viesnīcu. Nē, es viņu nekādā ziņā nekavējot un viņš ar lielāko prieku mani pavadīšot. Bet prieks nesanāca liels ne viņam, ne man.
Ielas izrādījās pilnīgi tukšas. Gājām runādamies. Teicu, ka esmu no Rīgas un šo pilsētu vēl nepazīstu. Vēl kaut ko parunājām par balto sniegu, kā tas ielas apgaismojumā skaisti vizuļo un tad notika kaut kas negaidīts. Pilnīgi tukšā ielā, aiz pirmā pagrieziena no kluba kā no gaisa nokritis, kāds mani notrieca gar zemi un izrāva somu, kuru nesu labajā rokā. Vācu inženieris gāja man blakus, kreisajā pusē. Tai pašā acumirklī atskanēja skaļi kliedzieni. Viss, ko es paspēju pamanīt, vēl sniegā guļot, ka tie, kuri izrāva somu, aizskrien kliegdami mums pa priekšu un pazūd ap stūri. Vācietis man palīdzēja piecelties un izskatījās ļoti apmulsis un nelaimīgs, ka nav bijis iepriekš sagatavots tādam negaidītam uzbrukumam.
Nevarējām vien nobrīnīties, ka neviens no mums nedzirdēja kādu tuvojamies. Tas notika sekundes laikā. Es pat nesaredzēju, cik viņu bija, trīs, četri vai pat pieci. Laikam tomēr četri. Ne par ko citu atlikušo ceļa gabaliņu runāt vairs nespējām. Es pastāstīju, ka somā atradās četras vēstules, kuras es gribēju uzticēt kādai godīgai personai nosūtīšanai uz ārzemēm. Tagad viņš visvairāk bēdājās, kādēļ neesmu viņam tūliņ vēstules iedevusi, pie viņa tās būtu bijušas drošībā. Es tieši par to pašu biju iedomājusies, bet pieklājības pēc taču vispirms vajadzēja uzzināt, vai es kādu cilvēku neapgrūtinātu, dodama līdzi sūtīšanai neapmaksātas vēstules.
Restorāns viesnīcas pirmajā stāvā vēl bija vaļā. Nosaluši un ne visai jautrā garastāvokli nolēmām pasēdēt restorānā. Izdzērām katrs pāris tases kafijas, lai siltums atgrieztos. Mani kratīja drebuļi - vairāk gan no uztraukuma nekā no aukstuma, tādēļ pasūtījām pie kafijas konjaku. Īsi pirms pusnakts atvadījāmies. Nedrošiem soļiem kāpu augšā, baidīdamās, vai mani negaida vēl kāds nepatīkams pārsteigums.
Visu nakti prātoju, vai tā bija vienkārša laupīšana, vai tas būtu sakarā ar istabas pārmeklēšanu dienā. Iet uz miliciju ziņot vai neiet? Nolēmu tomēr iet. Uzrakstīju milicijā, kādā veidā esmu aplaupīta, minot somas saturu. Vēstules es, protams, neuzrādīju, jo cerēju, ka tās būs jau nosūtītas kādā atkritumu tvertnē vai krāsnī.
Kad iesniedzu zādzības pieteikumu, mani sāka pratināt, ko es darot Ventspilī, kad un kādā nolūkā atbraukusi. Mana uzturēšanās šajā pilsētā esot nevēlama. Atbildēju, ka arī es no savas puses uzturēties tādā pilsētā, kur man jau pirmajā dienā uzbrūk un aplaupa, nevēlos, bet kā lai tieku uz Rīgu, ja visa mana nauda nolaupīta? Tas viņus, protams, neinteresēja. Dusmīga viesnīcā uzmeklēju Vesmani, aizņēmos naudu un braucu uz mājām.
Pēc kādām trim nedēļām saņēmu pavēsti ierasties stūra mājā. Kā jau katram tādā reizē, nāk prātā dažādi minējumi. Tāpat gar acīm paslīd visi gadījumi, par kuriem varētu prasīt paskaidrojumus.
Liels bija mans pārsteigums, kad, atverot kabineta durvis, vispirms ieraudzīju savu somu un tikai pēc tam čekas darbinieku. Nu man bija skaidrs, kādēļ soma tika izrauta. Galvā šaudījās viena vienīga doma - vēstules. Kas ar vēstulēm noticis, vai viņas tur vēl ir?
Ilgi man neļāva apdomāties. Man lika atvērt somu un pārbaudīt, vai tur ir viss, vai kā netrūkst. Somā nekā netrūka, izņemot vēstules. Teicu: "Jā, te ir viss, nekā netrūkst. "Pārbaudiet vēl un padomājiet, kas vēl atradās somā." Kaut arī zināju, kā trūkst, izlikos, ka vēl kaut ko meklēju. "Domāju, ka viss ir kārtībā," jau nedrošāk apstiprināju iepriekš teikto.