"Un vēstules? Kā ar tām? Čekists triumfējoši jautāja.
"Vēstules? Kādas vēstules? Neatceros, ka arī vēstules būtu somā bijušas." Nu es jutu, ka man zem kājām grīda svilst.
Sapratu, ka esmu slazdos, bet vēl mēģināju izķepuroties. "Jā, dažas vēstules man bija uzrakstītas, domāju nest uz pastu, bet neatceros, vai tās palika mājās vai somā".
"Arī to jūs gribējāt nest uz pastu, kura nav jūsu rakstīta?"
Tā, slazdi nu ir ciet. Vairs man nav nekādu iespēju izgrozīties. Un tomēr mēģināts nav zaudēts.
"Ak tā, nu, es zinu, ko jūs domājat, bet tā vēstule vispār nebija domāta sūtīšanai, to man viens paziņa iedeva, lai es izlasu un izsaku savas domas - tādu var vai nevar sūtīt. Un, ja man būtu bijis nolūks vēstules citādā veidā nogādāt uz ārzemēm, tad es tak tās nekādā ziņā nebūtu nēsājusi apkārt somā, bet būtu atdevusi kādam ārzemniekam, lai aizved. Biju Ventspilī klubā, tur ieradās daudz ārzemju jūrnieku, jebkuram būtu varējusi iedot gan vēstules, gan naudu pusstopam. Ne lakstīgala pakaļ nedziedātu. Nu, vai tā nebūtu?" Gaidīju atbildi. Atbildes nebija. Man lika parakstīties par somas saņemšanu un ļāva iet, bet sajūta bijā šausmīga. Vēl raizējos par to svešo vēstuli, pie kuras es tik daudz biju piedomājusi, lai tā laimīgi nokļūtu līdz Amerikai. Ko tagad teikt, kā skatīties acīs cilvēkam, kurš man ir uzticējies? Nevarēdama atrast nekur mieru, steidzos pie Rutas, lai brīdina Ādolfu par notikušo. Pēc dažām dienām arī Ādolfu izsauca uz stūra māju. Es zināju, ka viņu noteikti sauks, tādēļ, baiļodamās par viņu, staigāju apkārt ne dzīva, ne mirusi. Ne par ko citu nebiju spējīga domāt kā vienīgi par vēstuli. Šausmīgi nožēloju, kādēļ nebiju vācietim vismaz to vienu iedevusi piecas minūtes agrāk. Ar nepacietību gaidīju tikšanos ar Ādolfu. Ja viņu apcietinātu, es nezinātu, kā turpmāk dzīvot, jo manas vainas dēļ cilvēks būtu nonācis cietumā! Ādolfs atnāca uz darbu. Viņu ieraudzījusi, neviļus padomāju, kas būtu bijis Staļina laikos. Gribot negribot bija jāatzīst, ka laiki mainījušies, bet tas vēl nenozīmē, ka vairs nav jābaidās. Ādolfs tomēr tika sodīts: viņu atlaida no darba, viņš vairs nedrīkstēja strādāt par šoferi uz taksometra. Tās bija bēdīgas ziņas. Pat miesīgam brālim nedrīkstēja rakstīt vēstulē visu, ko grib. Tādas lietas cilvēki neaizmirst, par tām vēl runās pēc desmit paaudzēm.
NEPATĪKAMĀKĀ SARUNA
Jau kādus divus gadus katru dienu pēc darba pusdienoju vecajā Piena restorānā (tajā vietā tagad viesnīca "Latvija" uzcelta). Tur ēdienus gatavoja katrai gaumei un garšīgus. Viesu apkalpotājas es visas zināju pēc skata, bet iepazinusies ne ar vienu nebiju.
Mans pārsteigums bija neaprakstāms, kad reiz viesu apkalpotāja, pasniedzot man saldo un rēķinu, pateica, ka priekštelpā mani gaidot divi vīrieši. Bez sevišķas steigas notiesāju saldo ēdienu. Tā tik vēl trūktu - pamest saldo un skriet skatīties, kas mani gaida. Klusībā prātoju, kādēļ šie tik kautrīgi un nenāk apsēsties pie mana galdiņa, ja jau zina, kur es sēžu.
Iznākusi priekštelpā, skatos un brīnos - nevienas pazīstamas sejas neredzu. Bet tie divi, kuri tur bija, pazina mani, pienāca klāt un, uzrādot apliecības, stādījās priekšā: Staņislavs Viktorovičs un Vladimirs Ivanovičs, abi no VDK. Viņi, kā jau toreiz bija pieņemts, ja viens ir krievs, abi runāja krieviski. Nezinu, kā varēju nokāpt pa kāpnēm, jo kājās bija iemeties stīvums no bailēm, kas nu atkal būs? Domās apcerēju visu, kas viņus ierosinājis mani meklēt, bet velti rakņājos pagātnes apcirkņos. Šoreiz viņi nebija nākuši pagātnes dēļ. Viņi ar mani gribēja runāt par nākotni. Ejot pa ielu, viņi centās izskatīties brīvi, nepiespiesti, neoficiāli, pat pajokoja, pasmējās. Uz ielas tomēr runāt nevēlējās, bet turpat netālu uz Dzirnavu ielas esot kāds dzīvoklis, kurā mēs varētu aprunāties.
Teicu, ka es ar svešiem cilvēkiem dzīvoklī iet negribu!
Viņi mani drošināja, ka man nekas nenotikšot, viss, ko viņi gribot, nākšot tikai man par labu. Mani tomēr māca šaubas, vai apliecības bija īstas, jo es tās nemaz netiku kārtīgi izlasījusi: tās tikai nozibēja manā acu priekšā, bet viņu izskats tomēr norādīja, ka viņi ir no VDK.
Ēka atradās Dzirnavu ielas kreisajā pusē, no Brīvības ielas pirmajā pagalmā. Pirmajā stāvā, pa labi atslēdza durvis, un visi trīs iegājām nelielā istabā, kur viss norādīja uz to, ka tā ir parasta dzīvokļa istaba. Apsēdāmies. Pēc īsa un nenozīmīga ievada Staņislavs Viktorovičs, kura uzvārdu es uzzināju tikai trīsdesmit gadus vēlāk, (un tas izrādījās Zukulis) man pateica šis savādās tikšanās iemeslu. Viņiem esot zināms, ka es pārvaldot vairākas svešvalodas. Par to es nešaubījos, ka viņi kaut ko zina, bet iestarpināju, ka ar to pārvaldīšanu tā nu ir, kā ir, bet nenoliedzu, ka svešvalodās samērā labi orientējos. Viņi tomēr uzskatot, ka es valodas zinot labi un ka mans pienākums esot ar šīm zināšanām kalpot valstij, precīzāk - valsts drošībai. Tagad, kā es pati to labi zinot, mūsu valsti (domāta Padomju Savienība) apmeklē aizvien vairāk ārzemnieku, viņu vidū esot daudz ārzemju izlūkdienesta aģentu, kuri ar savu darbību grib sagraut mūsu valsts drošību un labklājību. Mans uzdevums esot tikties ar šiem ārzemniekiem, klausīties, ko viņi runā, sarunās uzzināt viņu domas par padomju valsts iekšējo un ārējo politiku un valdības tālejošajiem internacionālajiem mērķiem, lasi: par Eiropas un pasaules pakļaušanu komunisma teroram.
Acis nepamirkšķinājusi atbildēju: "Ja es kādu no valodām būtu iemācījusies padomju izglītības sistēmā - skolā, uz valsts rēķina, tad es kaut kādā mērā šodien justos valstij parādā, un parāds būtu jāatstrādā. Es valstij parādā neesmu, jo valodas mācos pašmācības ceļā, tādēļ uzskatu, ka man nav nekādas saistības jāuzņemas, jo savu personīgo brīvību vērtēju augstāk par visu citu."
Uz mazu brīdi iestājās neveikls klusums. Tad atkal runāja Zukulis. Nu viņš pievērsās manām brīnišķīgajām izredzēm nākotnē. Lūk, tuvākajā laikā Rīgā atvēršot veikalus, kuros preces varēšot iegādāties tikai par valūtu. Tur iepirksies tikai ārzemnieki. Viņš ir jau padomājis, cik piemērota būtu mana kandidatūra strādāt tādā veikalā. Bet Zukulis nezināja, ka nekad savā dzīvē neesmu sapņojusi taisīt karjeru tirdzniecībā. Neskatoties uz to, ka biju vienmēr ar visiem pircējiem ļoti laipna, pedantiski kārtīga naudas lietās, kādēļ iemantoju darbā cieņu un uzticību, man šis darbs riebās un es to darīju tikai ārkārtēju apstākļu spiesta, kad biju iedzīta galējās nabadzības strupceļā.
Cik reižu, kad pamanīju kādus bijušos skolas biedrus, es pagriezos, lai mani nepazītu, un izlikos kaut ko kārtojam plauktos. Man bija kauns stāvēt veikalā aiz letes, jo tas nebija mans dzīves mērķis. Varbūt tas bija muļķīgi, jo no darba neesot jākaunās, bet sevi pārtaisīt es nevarēju. Tādēļ arī atbildēju, ka valūtas veikalā strādāt nevēlos.
Lai tak es apdomājoties. Tur es varēšot, glīti apģērbusies, apkalpot nedaudzos ārzemju pircējus, siltās, labās telpās, nevis ziemā salt tirgus būdā. Arī alga būšot labāka. "Cik mīļi, ka jūs par mani tā rūpējaties," es pieklājīgi atbildēju, bet paliku pie savām domām, ka viņu laipnos piedāvājumus nepieņemšu.
Jāsaka, ka visa neilgā saruna norisinājās "draudzīgā atmosfērā", un, ne par ko nevienojušies, atvadījāmies.
Lai arī kā, bet tāda veida saruna man šķita vēl nepatīkamāka nekā tad, kad biju izsaukta Stūra mājā par vēstulēm. Tur es izmisīgi aizstāvējos, jo īstenībā jutos vainīga. Tomēr vēstules bija domātas nosūtīšanai uz ārzemēm un, ja viss būtu paveicies gludi, man būtu liels iekšējs apmierinājums, kā par labi paveikta darbu.