Toties tagad vainīga nejutos, kādēļ tad mani traucē un sagādā liekus uztraukumus?
Bet, no otras puses, uztraukums bija tikai pirmajā brīdi, Piena restorānā, nu, un vēl ejot pa ielu, kamēr nezināju, kas viņiem aiz ādas. Sarunas laikā nekādu draudu vai brīdinājumu nebija. Atturīgi laipnā formā man ieteica "uzlabot", dzīvi. Varbūt kāds cits manā vietā berzētu rokas un priecātos, ka tiks strādāt siltā, patīkamā valūtas veikalā. Es dusmojos.
Domās salīdzināju, kā tas viss būtu bijis Staļina laikos, kas būtu bijis par atteikšanos sadarboties. Un cik lojāls varbūt tāds aģents, kurš, baiļodamies par savu dzīvību, deva parakstu...
Pārnākusi mājās, gribēju palasīt kādu grāmatu, jo antikvariātā biju vairākas iegādājusies, bet veltīgi, ne mazāk kā desmit reižu nāca prātā visa saruna no sākuma līdz galam. Manas valodu zināšanas viņi ir konstatējuši, kontrolējot, manu korespondenci. Tā es to sapratu. Turpmāk, ja vēl kādu reizi iznāktu līdzīga saruna, man tomēr būs jāpastāv, ka manas valodu zināšanas ne tuvu neatbilst viņu iedomātai iztēlei, atskaitot vācu. Un vispār, kam man visa šī sarakstīšanās bija jāuzsāk, izņemot vispārpieņemtas pieklājības frāzes, nekā cita vēstuļu saturā nebija. Un tomēr ar šīm, it kā nevienam nevajadzīgajām vēstulēm, manī tika aizpildīts vientulības tukšums. Cilvēkam, kurš nekad nav juties vientuļš, būtu grūti izskaidrot, kā var priecāties par vēstuli vai pasta kartīti, kuru ir rakstījis cilvēks, ar kuru esmu kādu stundu vai divas sarunājusies kādā lidostā, muzejā vai kafejnīcā.
Bet kurš visā plašajā pasaulē ticētu tam, ka tukša, nevainīga sarakstīšanās varētu ieinteresēt kādas valsts drošības dienestu? Par šo tēmu būtu vērts dziļāk padomāt un pasauli pēc iespējas plašāk informēt, ka ir tāda valsts, kurā miera apstākļos visu privāto korespondenci stingri kontrolē. Es no savas puses labi pacentos, man nepazīstamos, vēstuļu kontrolētājus noslogot ar darbu un sāku rakstīt garas vēstules, uz divām trim lapām. Kas par to, ja dažreiz vēstules sacerēšana man prasīja desmit stundas, šķirstot vārdnīcas un gramatikas grāmatas. Arī tur savs prieks. Turpmāk neaizmirsu informēt katru potenciālo vēstuļu rakstītāju, ka man domāto korespondenci arī citi lasīs. Dzīves skolā daudz jāmācās...Daži mēneši pagāja bez pārmaiņām. Kā parasti, pārnākusi no darba, šķirstīju savas grāmatas. Pie durvīm kāds zvanīja. Parasti saimniece gāja atvērt, jo es nekādus viesus neaicināju un negaidīju.
Šoreiz neviena mājās nebija, un es pati gāju atvērt durvis. Jutos nepatīkami pārsteigta, ieraugot negaidītu viesi no čekas - Vladimiru Ivanoviču. Vai viņš drīkstot ienākt? Es pāris soļus atkāpos un viesi ielaidu, bet ļoti brīnījos, ko tas varētu nozīmēt . Nebija laika nekādām pārdomām, jo Vladimirs Ivanovičs palūdza atļauju ienākt manā dzīvoklī.
"Bet jūs jau esat manā dzīvoklī".
"Nē," viņš apjucis saka, "šis te ir gaitenis, vai es tomēr, ar jūsu atļauju, nevarētu ieiet istabā?"
"Tomēr šī ir mana istaba," es apgalvoju un pavilkusi mēbēļdrānas priekškaru, parādīju šauro nišu, kuru visā pilnībā aizņēma mana vienīgā mēbele - tahta.
"Bet tas tak nav iespējams - dzīvot caurstaigājamā gaitenī."
"Kā redzat, ir iespējams. Neko labāku līdz šim man nav izdevies atrast." Viņš neesot zinājis, ka es dzīvojot tādos apstākļos. Vienīgo krēslu pie sienas viņš likās neievērojam, un mēs turpinājām sarunu, stāvot kājās. Viņš man pasniedza biļeti uz operu. Biju mēma aiz pārsteiguma. Tālāk sekoja paskaidrojums. Man nākošās dienas vakarā jāiet uz operu. Ložā blakus krēslā sēdēšot kāds vācietis un būtu vēlams, lai es ar šo vācieti iepazītos. Valters Ēms (Walter Ehm) esot ļoti interesants sarunu biedrs, man garlaicīgi nebūšot. Bez tam Ēms nedaudz zinot krievu valodu, gadījumā, ja viņš ko pateiktu krieviski, lai es nejustos vīlusies un pārsteigta. Krievu valodu viņš iemācījies Sibīrijā, kur uzturējies kā kara gūsteknis. Tagad viņ strādājot uz vācu kuģa, ar kuru ir ieradies Rīgā.
"Jā, un kāda loma man? Ko jūs no manis gribat? Kas man jādara?"
"Neko sevišķu. Aiziesit uz operu, iepazīsieties, pavadīsit labu vakaru. Viņš te uzturēsies vairākas dienas, vakaros varēsit satikties." Neko no visa sacītā nevarēju izlobīt. Čekists savedēja lomā man šķita pilnīgs absurds. Viņiem bija zināma visa Ēma biogrāfija vairāk neko uzzināt nevajadzēja un, ja arī vajadzētu, ne jau es būšu tā, kas viņiem ko stāstīs.
"Bet ja vācietis prasa manu adresi? Ko lai es saku?" Katram gadījumam pavaicāju.
"Sakiet, kā ir: esat nesen no vīra šķīrusies, pie sava dzīvokļa vēl neesat tikusi un pagaidām esat apmetusies šeit." "Un es, pēc jūsu domām, drīkstu ārzemniekam rādīt, ka man jādzīvo caurstaigājamā koridorā?"
"Nu, pasakiet; ka tas tā ir pagaidām, uz īsu laiku." to pateicis, Vladimirs Ivanovičs steidzīgi atvadījās. Palikusi viena un visu pārdomājusi, gudrāka netiku. Sapratu tikai vienu, ka čeka milzīgi rūpējas par Valtera Ēma labsajūtu. Iedod biļeti uz operu, blakus grib nosēdināt dāmu, kas viņu izklaidētu starpbrīžos, pēc operas un vēl rīt un parīt, varbūt aizparīt. Protams, uz operu iešu, biļete zudumā neaizies. Tālākais būs uz vietas labāk redzams. No manis neko neprasa, nekādus solījumus, parakstus nevienam devusi neesmu. Paskatīšos, kas tas ir par paradīzes putnu. Varbūt cenšas kompensēt pār tām pārestībām, kuras Ēms pārcietis krievu gūstā.
Ejot uz operu, uzģērbu tumši zaļu tafta kleitu ar stipri iežņaugtu vidu un kupliem zvanveida svārkiem. Apliku baltu šalli ap pleciem. Tērpu papildināju ar baltiem cimdiem un baltām krellēm. Ar savu izskatu biju apmierināta.
Vienīgi man nebija skaidrs, kurš ar kuru sāks runāt. To biju aizmirsusi pajautāt. Bet ko man bēdāt, noskatīšos operu un iešu mājās, paldies čekai par biļeti. Apsēdusies ložā savā krēslā, mēģināju iedziļināties programmā, bet tas ne visai izdevās. Tomēr jutu lielu starpību, kā ir, kad pati eju uz operu, un kā ir, kad cita uzdevumā. Blakus krēslā vēl neviens nesēdēja. Pēkšņi man uznāca tāda kā nedrošība, kā baiļu sajūta, gandrīz bija tā, ka būtu jāceļas un jāskrien prom. Bet te jau vācietis nāca, salīdzināja biļetes numuru ar krēsla numuru, to visu es jutu, uz viņu nepaskatījusies. Izlikos, ka lasu programmu. Cik labi, ka tāda ir rokās!
Pacēlās priekškars. Ar acīm un ausīm tvēru to, kas notiek uz skatuves, bet domas kavējās pie vācieša blakus krēslā. Vai viņš sāks ar mani runāt starpbrīdī vai nesāks. Katrā ziņā iešu ārā uzsmēķēt, jo nervi darīja savu un nosēdēt uz vietas ilgāk vairs nespēju. Tikko iedegās gaisma, cēlos, un bez kāda nodoma programma nokrita uz grīdas. Vācietis pacēla un, kaut ko sacīdams, man to pasniedza. Īsti nezināju, vai būtu labi uzreiz atbildēt vāciski, es atturīgi pasmaidīju, pateicības vietā pamāju ar galvu un gāju ārā. Jā, viņš man pa gabalu sekoja, jo arī gribēja smēķēt. Tad nu es somā ilgi meklēju sērkociņus, un vācietis, man pasniegdams uguni, jautāja: Sprechen sie Deutsch? Es tūliņ ātri un klusi pačukstēju, ka jā, es labprāt runāju vāciski, bet šī nav īsti piemērota vieta sarunāties vācu valodā. Tā mēs stāvējām viens otram pretī un smēķēdami vērojām viens otru. Vācietim varēja būt tuvu pie četrdesmit gadiem.
Gara auguma, blonds, ar zilām acīm, īsts ārietis. Labi piegulošs, pelēks uzvalks, balts krekls, tumša kaklasaite. Pa reizei pasmaidījām. Otrajā starpbrīdī viņš man klusi pajautāja, vai mēs pēc izrādes nevarētu pasēdēt kādā kafejnīcā. Tieši to es biju gaidījusi, jo visu otro cēlienu manas domas koncentrējās ap kafejnīcu. Vai viņš spēj nolasīt manas domas. Brrr... To nu gan es vismazāk vēlētos. Sagadīšanās, nekas cits. Un kas tur par brīnumu, ja cilvēkam svešā pilsētā gribas sarunāties savā valodā? Un mēs pavadījām patīkamu vakaru. Kafejnīcā ilgi neuzkavējāmies. Pēc paviršas iepazīšanās norunājām tikties nākošās dienas vakarā.