Tomēr pika nekļūs par lavīnu, kamēr ārsti un plašsaziņas līdzekļi nepārtrauks ieteikt veidus, kas apgrūtina atmešanu, un nepieņems, ka Vieglais ceļš nav tikai vēl viena metode, bet VIENĪGĀ IESPĒJAMĀ METODE!
Es negaidu, ka jūs man ticēsiet jau šobrīd, bet, pabeidzot lasīt grāmatu, jūs sapratīsiet. Pat salīdzinoši nedaudzie, kam neizdodas atmest, saka: "Man vēl nav izdevies, taču šī ir labākā no man zināmajām metodēm."
Ja, pabeidzis lasīt grāmatu, jūs jutīsieties man pateicību parādā, jūs varat to atlīdzināt. Ne tikai iesakot Vieglo ceļu saviem draugiem, bet ikreiz, skatoties raidījumus vai lasot rakstus par kādu citu metodi, rakstiet vai zvaniet, lai pajautātu, kāpēc netiek atbalstīts Vieglais ceļš. Tas aizsāks lavīnu, un, ja es to piedzīvošu, tad nomiršu kā laimīgs cilvēks.
Šis trešais grāmatas izdevums jums parādīs, cik viegli un patīkami ir atmest smēķēšanu. Vai jūtaties neomulīgi? Aizmirstiet to! Savā dzīvē esmu sasniedzis brīnišķīgas lietas.
Bet vislieliskākā bija atbrīvošanās no nikotīna verdzības. Tas notika vairāk nekā pirms deviņpadsmit gadiem, taču es joprojām nespēju valdīt prieku par to. Nav iemesla būt nomāktam, nenotiek nekas slikts, gluži pretēji — jūs esat ceļā uz to, ko vēlas sasniegt katrs planētas smēķētājs: JŪS BŪSIET BRĪVS!
Lielākais nikotīna narkomāns, kas man jāsatiek
Laikam jau, iesākot šo grāmatu, man būtu jāapraksta savas kompetences. Nē, es neesmu ne ārsts, ne psihiatrs, mana kvalifikācija ir daudz piemērotāka. Trīsdesmit trīs savas dzīves gadus es pavadīju kā zvērināts smēķētājs. Pēdējos gados sliktākā dienā izsmēķēju aptuveni simt cigarešu, bet nekad mazāk par sešdesmit.
Savas dzīves laikā esmu veicis dučiem atmešanas mēģinājumu. Reiz noturējos sešus mēnešus, taču joprojām rāpoju pa sienām, centos būt smēķētāju tuvumā, lai ieelpotu tabakas dūmus, izvēlējos smēķētāju vagonus vilcienā.
Vairumam smēķētāju, domājot par veselību, šķiet: "Es pārtraukšu, pirms tas notiks ar mani". Es biju sasniedzis stadiju, kad zināju, ka tas mani nogalina. Man bija nepārtrauktas galvassāpes un ilgstošs klepus. Jutu pieres asinsvadus pulsējam un ticēju — kuru katru brīdi manā galvā varētu notikt sprādziens un es noasiņotu. Tas mani satrauca, taču neaizkavēja.
Es pat vairs nemēģināju atmest. Nebija tā, ka smēķēšana man sagādātu prieku. Vairums smēķētāju cieš no iedomas, ka viņi šad tad izbauda kādu cigareti, taču man šādas ilūzijas nekad nav bijis. Nekad neesmu varējis ciest ne smaku, ne garšu, taču domāju, ka cigarete man palīdz atslābināties. Tā deva man drosmi un pašpārliecinātību, mēģinot atmest, jutos nožēlojami un nespēju iedomāties pilnvērtīgu dzīvi bez cigaretes.
Reiz sieva nosūtīja mani pie hipnozes terapeita. Jāatzīstas, ka biju visai skeptiski noskaņots, jo nezināju neko par mūsdienu hipnozi un iztēlojos dīvainu būtni ar caururbjošu skatienu un svērteni. Man piemita visas izplatītās smēķētāju ilūzijas, izņemot vienu — es zināju, ka neesmu vājas gribas cilvēks. Kontrolēju pārējās sfēras savā dzīvē, bet cigaretes valdīja pār mani. Domāju, ka hipnoze izpaužas gribu sadursmē, un, kaut arī biju atsaucīgs (kā vairums smēķētāju patiesi vēlējos atmest), domāju, ka neviens man necentīsies iestāstīt, ka smēķēšana man nav nepieciešama.
Ārstēšanās sesija šķita vien laika izšķiešana. Hipnozes speciālists mēģināja panākt, lai paceļu rokas un daru vēl dažādas citas lietas. Nekas nedarbojās, kā nākas. Es nezaudēju samaņu. Es neiegāju transā, vismaz man pašam tā šķita, turklāt pēc sesijas es ne tikai atmetu smēķēšanu, bet pat izbaudīju šo procesu par spīti atradināšanās simptomiem.
Ļaujiet man šo to paskaidrot, pirms steidzaties pie hipnozes terapeita. Hipnoze ir saziņas veids. Ja tiks nodota nepareizā ziņa, jūs neatmetīsiet smēķēšanu. Negribu kritizēt speciālistu, kas mani konsultēja, jo es jau būtu miris, nebijis viņa. Taču tas bija par spīti viņam, nevis viņa dēļ. Tāpat nevēlos kritizēt hipnozi, gluži pretēji — pats to izmantoju savās konsultācijās. Suģestijas vara un spēks var tikt izmantots kā labos, tā ļaunos nolūkos. Nekad nekonsultējieties ar hipnozes terapeitu, ja vien viņu nav ieteicis kāds, ko jūs cienāt un kam uzticaties.
Kamēr biju smēķētājs, domāju, ka mana dzīve ir atkarīga no cigaretes, un biju ar mieru mirt, lai tikai nebūtu no tās jāatsakās. Šodien man jautā, vai man reizēm neuznāk tukšuma sajūta. Atbilde ir: "Nekad, nekad, nekad!" Gluži pretēji. Man ir klājies brīnišķīgi. Ja būtu nomiris no smēķēšanas, nebūtu varējis sūdzēties. Man ir veicies, taču lieliskākais, kas ar mani noticis, ir atbrīvošanās no tā murga, no tās verdzības, kas man lika sistemātiski graut paša ķermeni un turklāt dārgi maksāt par to.
Ļaujiet uzreiz paskaidrot — neesmu mistikas cienītājs. Neticu ne burvjiem, ne elfiem. Man ir analītisks prāts, un es nespēju saprast, kas man šķita tik brīnumains. Es sāku lasīt par hipnozi un par smēķēšanu. Nekas neizskaidroja notikušo brīnumu. Kāpēc bija tik neticami viegli atmest, ja iepriekš tas izraisīja nepārvaramu depresiju?
Lai to aptvertu, bija nepieciešams laiks, jo es virzījos pa apkārtceļu. Es centos noskaidrot, kāpēc ir tik viegli atmest, kamēr problēma ir izskaidrot to, kāpēc smēķētājiem ir tik grūti to izdarīt. Viņi piemin briesmīgos atmešanas simptomus, bet es tos nebiju piedzīvojis. Nebija fizisku sāpju, viss norisinājās apziņā.