Bez šaubām, antiutopistu skaits nav liels, Daudz vairāk ir tādu rakstnieku, kas, sāpīgi izjuzdami bojāejai lemtās iekārtas atsevišķas nejēdzības un pretrunas, neredz izeju no tām. Buržuāzisko uzskatu klapes neļauj viņiem saskatīt vēstures likumsakarības, cilvēces sociālā un morāli psiholoģiskā progresa iespējas. Tāpēc viņi mehāniski attiecina uz nākotni visu, kas raksturīgs satrunējušajai, strupceļā nonākušajai antagonistisko šķiru sabiedrībai. So autoru darbi vieš lasītājos dziļu bezcerību un apātiju. Kādēļ gan cīnīties, ja rītdiena tik un tā nebūs labāka par šodienu?
Tikai paši izcilākie fantastikas meistari Rietumos un daļēji arī Japānā ir spēruši vēl vienu soli tālāk. Nespēdami atbrīvoties no valdošās ideoloģijas žņaugiem, arī viņi, protams, neatklāj nelaimju īsto cēloni. Tomēr viņiem pietiek vīrišķības, lai savas bažas, savu pesimismu pārkausētu mākslinieciskā protestā.
Kapitālisma džungļos mazo cilvēku draud aprīt ne vien kibernētiski roboti, bet arī naudasmaisi, partiju bosi, gangsteru bandas un valdības aparāts; to apvij ar indīgiem taustekļiem reklāmu firmas un tresti, kas producē masām domāto kultūras surogātu . .. Un, lūk, simpatizēdami vienkāršajam cilvēkam, t. i., būtībā — tautai, drosmīgākie fantasti rada tā dēvēto brīdinājuma literatūru. Bredberija stāsts «451° pēc Fārenhcita», kurā tēlaini un ar milzīgu emocionālu spēku parādīts imperiālisma fašizācijas šaušalīgais rezultāts, zināmā mērā ir kļuvis par šī fantastikas paveida etalonu.
Pretēji buržuāziskajiem fantastiem mūsu rakstnieki savos darbos var izvirzīt konstruktīvas idejas, ieskicēt gaišu perspektīvu un visdramatiskākajās situācijās, kādas vien iedomājamas, parādīt cilvēciski sarežģītus un vienlaikus diženus pozitīvu varoņu raksturus. Tā ir milzīga priekšrocība, kas saistīta gan ar autoru zinātnisko pasaules uzskatu, gan ar sociālistisko īstenību, kurā viņi dzīvo un, uz kuru balstoties, veido savus «iespējamā modeļus».
Tiesa, arī padomju vai, pareizāk, — sociālistiskajā fantastikā laiku pa laikam parādās romāni — brīdinājumi. Taču aiz ārējās līdzības šai gadījumā slēpjas dziļa, principiāla atšķirība. Rakstnieku marksistu darbos attēlotajā nākotnes sabiedrībā drūmas situācijas un traģiski sarežģījumi nekad nav fatāli neizbēgami, bet rodas tikai kā vienas vai otras problēmas nepareiza vai nesavlaicīga risinājuma sekas. Tāda romāna — brīdinājuma lielisks paraugs ir Lema «Atgriešanās no zvaigznēm».
Protams, šā tipa stāstos un romānos traģiskais fināls bieži vien ir neizbēgams. Taču jāievēro, ka autoru nolūks visos šajos gadījumos ir nevis veidot nākotnes modeli, bet gan atmaskot kapitālistisko dzīves veidu, tā seklos, mietpilsoniskos ideālus, parādīt, kādas briesmas draud cilvēkiem, ja, aizraudamies ar civilizācijas materiālajiem labumiem, viņi pārstāj rūpēties par gara kultūras attīstību.
Šāda veida daiļdarbi, kas, starp citu, nav retums arī padomju zinātnieku fantastiskajā literatūrā, ir tuvu rada pamfletiem (Lagina «Atavia proksima», «Patents AB» u. c.), jo arī tajos hiperbolizācija un groteska kalpo imperiālisma antihumānās būtības spilgtākai izgaismošanai. Atšķirība te varbūt ir vienīgi tā, ka pamfletos traģiskajam piejaukts krietni vairāk smieklīgā.
Vispār, runājot par padomju zinātnisko fantastiku, jāuzsver, ka desmit piecpadsmit gados tā sakuplojusi nepieredzētos tempos un apmēros. Tagad ne tikai Maskavu un Ļenin- gradu, kur dzīvo Jefremovs, Strugacki, Dņep- rovs, Gansovskis, Gors, Martinovs, Varšav- skis un citi gan vecākās, gan arī jaunākās paaudzes autori, var uzskatīt par šī žanra daiļdarbu kalvēm. Rakstnieki fantasti strādā arī Ukrainā (Savčenko, Berdņiks), Azerbaidžānā (Aļtovs, Zuravļova, Voiskunskis, Lukodja- novs), Latvijā (Mihailovs, Skailis) un citās padomju republikās. Turklāt blakus tradicionālajiem zinātniskās fantastikas paveidiem, kuros dominē gan tīri «tehniskie», gan piedzīvojumu elementi, mūsu literatūrā ir radušies arī pilnīgi jauni. Piemēram, fantastiskā humoreska — neliela apjoma darbs, kurā humors un fantāzija veido vieglu, dzirkstošu sakausējumu ar dažkārt visai smagu, nozīmīgu zemtekstu.
Taču ne jau autoru un žanra paveidu skaitliskā izaugsme visspilgtāk raksturo padomju zinātnisko fantastiku. Daudz svarīgāks ir kvalitatīvais moments. Humānās tendences, domu rosinošie apvāršņi un neierobežotās mākslinieciskās iespējas pelnīti izvirza mūsu fantastu labākos sacerējumus pasaules fantastiskās literatūras galvgalā. To ir atzinuši ne vien lasītāji un kritiķi, bet arī tādi pazīstami ārzemju rakstnieki kā, piemēram, Staņislavs Lems.
Latviešu lasītājiem iegūt šādu pārliecību līdz šim nebija viegli. No padomju fantastu sacerējumiem latviešu valodā pagaidām iznākuši ļoti nedaudzi, turklāt no ievērojamākajiem — tikai Jefremova «Andromedas .miglājs» (1962. g.) un nedaudzu autoru stāstu krājums «Zilā planēta» (1963. g.).
Arī šī krājuma ierobežotā apjoma dēļ tajā nevarēja sakopot visu izcilāko padomju fantastu darbus. Un tomēr grāmata «Kad būs uzvarēts laiks…» dos lasītājam zināmu priekšstatu gan par atsevišķu autoru rokrakstu, gan arī par mūsu fantastiskajā literatūrā vērojamām tendencēm.
Interesants pats par sevi jau ir grāmatas autoru sastāvs. Jefremovs — jaunībā matrozis, tagad zinātņu doktors, kura pētījumi vairākās nozarēs, to starpā arī — paleontoloģijā, pazīstami tālu aiz mūsu zemes robežām. Dņeprovs — fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts. Zuravļova — ārste. Varšavskis — inženieris.