I. Varšavskis
ROBUS
Pirms dažiem mēnešiem es svinēju piecdesmito dzimšanas dienu.
Kad bija uzsaukti daudzi tosti, kuros tika cildinātas manas labās īpašības un noklusētas manas vājās puses, ar kausu rokā piecēlās radioelektronikas laboratorijas vadītājs Strekozovs.
— Bet tagad, — viņš paziņoja, — jubilāru sveiks mūsu laboratorijas visjaunākais pārstāvis.
Nezin kādēļ visu viesu skatieni pievērsās durvīm.
Klusumā, kas iestājās, bija dzirdama skrapstināšanās ārpusē. Tad durvis atvērās, un istabā ieslīdēja robots.
Visi sāka aplaudēt.
— Šis robots, — Strekozovs turpināja,
pieder pie a utomatiem, kas paši apgūst
informāciju. Viņš nedarbojas pēc iepriekš sagatavotas programmas, bet izstrādā to pats atkarībā no pārmaiņām ārējās vides apstākļos. Viņa atmiņā ir vairāk nekā tūkstoš vārdu, turklāt šis leksikons nemitīgi paplašinās. Viņš var lasīt iespiestu tekstu, spēj patstāvīgi sastādīt teikumus un saprot cilvēku valodu. Robotu baro akumulatori, kurus viņš pēc vajadzības var uzlādēt no elektrības tīkla. Mēs veselu gadu pa vakariem meistarojām robotu, lai varētu jums to uzdāvināt gaviļu dienā. Viņu var apmācīt jebkurā darbā. Ro- bij, sasveicinieties ar savu jauno saimnieku, — viņš piebilda, pagriezies pret robotu.
Robijs pieslīdēja pie manis un pēc neilgas klusēšanas sacīja:
— Man būs liels prieks, ja jūs jutīsieties laimīgs, uzņemdams mani par savas ģimenes locekli.
Tas bija gaužām jauki sacīts, kaut gan man šķita, ka teikums nav sastādīts visai pareizi.
Visi metās pie Robija. Ikvienam gribējās viņu pamatīgāk aplūkot.
— Nebūs glīti, — teica mana sievasmāte, — ja viņš staigās pa dzīvokli pliks. Es katrā ziņā pašūšu viņam virssvārci.
Kad es nākamajā rītā pamodos, Robijs stāvēja pie manas gultas, acīmredzot gaidīdams rīkojumus. Man tas šķita ārkārtīgi interesanti.
— Lūdzu, Robij, — es teicu, — esiet tik labs un nospodriniet manus zābakus. Tie atrodas priekšnamā pie durvīm.
— Kā to dara? — viņš apvaicājās.
— Pavisam vienkārši. Skapī jūs atradīsiet brūno zābakziedi un sukas. Ieziediet zābakus, bet pēc tam spodriniet ar suku, līdz tie sāk spīdēt.
Robijs paklausīgi devās uz priekšnamu.
Ļoti gribējās redzēt, kā Robijs tiks galā ar pirmo uzdevumu.
Kad piegāju pie viņa, viņš tikko beidza triept uz zābakiem aprikožu ievārījumu, kuru sieva glabāja īpašiem gadījumiem.
— Ai, Robij, — es iesaucos, — aizmirsu jūs brīdināt, ka apavu ziede atrodas skapī pašā apakšā. Jūs esat paņēmis aplamo trauku.
— Ķermeņa atrašanos telpā, — viņš teica, nesatricināmā mierā noraudzīdamies, kā es cenšos notīrīt zābakus, — var noteikt pēc trim koordinātēm Dekarta koordinātu sistēmā. Uzdodot koordinātes, kļūda nedrīkst pārsniegt ķermeņa lielumu.
— Pareizi, Robij. Esmu pieļāvis kļūdu.
Koordinātu sākumam var izvēlēties jeb- (uru telpas punktu, kaut vai šo istabas kaktu.
Skaidrs, Robij. Turpmāk to ievērošu.
Ķermeņa koordinātes var uzdot ari leņķmēros, ņemot talkā azimutu un augstumu, — viņš turpināja murmulēt.
— Labi. Nerunāsim vairs par to.
- Pieļaujamā kļūda pašreiz aplūkojamajā gadījumā, ņemot vērā ķermeņa lieluma un vektora rādiusa garuma savstarpējās attiecības, nedrīkst pārsniegt divas tūkstošdaļas radiāna pēc azimuta un vienu tūkstošdaļu ra- diāna augstumā.
— Pietiek! Izbeidziet jebkādas sarunas par šo tematu! — es aizsvilies uzsaucu.
Viņš tiešām apklusa, bet visu dienu sekoja man pa pēdām un ar žestiem centās izskaidrot īpatnības pārejā no taisnleņķa koordinātu sistēmas uz slīpleņķa sistēmu.
Godīgi sakot, es todien ļoti noguru.
Jau trešajā dienā es pārliecinājos, ka Robijs vairāk radīts intelektuāliem uzdevumiem nekā fiziskam darbam. Prozaiskus darbus viņš veica ar lielu nepatiku.
Taču vienu, gods kam gods, nevarēja noliegt: viņš prata virtuozi rēķināt. Mana sieva apgalvoja: ja vien Robijam nepiemistu kaislība aprēķināt visu līdz kapeikas tūkstošdaļai, viņa palīdzība saimniecības izdevumu kalkulācijā būtu nenovērtējams ieguvums.
Viņas abas ar sievasmāti cieši ticēja Robija
izcilajām matemātiķa dotībām. Turpretī man viņa zināšanas šķita pagalam paviršas.
Reiz, dzerot tēju, sieva ieteicās:
— Robij, aizejiet uz virtuvi, sagrieziet tur torti trīs daļās un atnesiet mums.
— To nav iespējams izdarīt, — viņš, brītiņu padomājis, atteica.
— Kādēļ?
— Vienību nevar izdalīt ar trīs. Dalījuma iznāk periodisks daļskaitlis, ko nav iespējams absolūti precīzi aprēķināt.
Sieva uzmeta man bezpalīdzīgu skatienu.
— Liekas, Robijam taisnība, — piebilda sievasmāte, — es jau senāk esmu kaut ko tamlīdzīgu dzirdējusi.
— Robij, — es sacīju. — runa nav par kādas vienības aritmētisku dalīšanu ar trīs, bet gan par ģeometriskas figūras sadalīšanu trīs vienlīdz lielos laukumos. Torte ir apaļa. Ja jūs aploci sadalīsiet trīs daļās un no dalījuma punktiem novilksiet rādiusus, tad ar to pašu būsiet sadalījis torti trīs vienlīdzīgās daļās.
— Blēņas! — Robijs jūtami aizkaitināts attrauca. — Lai sadalītu aploci trīs daļās, man jāzina tās garums, kas ir diametrs, izteikts ar iracionālo skaitli «jt». Uzdevums nav atrisināms, jo gala rezultātā tas būs viens no variantiem uzdevumam par riņķa kvadratūru.
— Pilnīgi pareizi! — sievasmāte viņu atbalstīja. — To mums jau ģimnāzijā mācīja. Mūsu matemātikas skolotājs, kurā mēs visas bijām iemīlējušās, reiz, ienākdams klasē .,.
Piedodiet, ka jūs pārtraucu, — es vēlreiz iejaucos. — Pastāv vairāki veidi dalīšanai trīs daļās, un, ja jūs, Robij, atnāktu man līdzi uz virtuvi, es jums labprāt parādītu, ka to dara.