— Es nevaru pieļaut, ka mani pamacītu būtne, kuras domāšanas procesi norisinās visai ierobežotā ātrumā, — viņš atcirta.
To nespēja izturēt pat mana sieva. Viņai nepatīk, ja sveši apšauba manas gara spējas.
— Kā jums nav kauna, Robij?!
— Nedzirdu, nedzirdu, nedzirdu! — viņš sāka tarkšķēt un demonstratīvi izslēdza savu akustisko uztveru bloku.
Mūsu pirmais konflikts iesākās ar tīro nieku. Reiz, pusdienas ēdot, es pastāstīju anekdoti:
— Uz kuģa satikās divi komivojažieri.
«Kurp jūs braukdams?» apvaicājās viens.
«Uz Odesu,» atbildēja otrs.
«Jūs sakāt, ka braucat uz Odesu, tādēļ, lai cs domātu, ka nebraucat uz Odesu, bet īstenībā tomēr braucat turp. Kādēļ jūs melojat?»
Anekdote visiem patika.
— Atkārtojiet sākuma nosacījumus, — atskanēja Robija balss.
Divreiz stāstīt to pašu anekdoti vieniem un tiem pašiem klausītājiem nav nekāda prieka, taču, pārvarējis nepatiku, es to izdarīju.
Robijs klusēja. Es zināju, ka viņš spēj izdarīt apmēram tūkstoš loģisku operāciju minūtē, un sapratu, kāds titānisks darbs noru viņā šīs ieilgušās pauzes laikā.
— Uzdevums ir absurds, — viņš beidzot pārtrauca klusumu. — Ja viņš tiešām brauc uz Odesu un arī saka, ka brauc uz Odesu, tad viņš nemelo.
— Pareizi, Robij. Un tieši šī absurda deļ anekdote kļūst smieklīga.
— Vai katrs absurds ir smieklīgs?
— Nē — ne katrs. Bet tieši šajā gadījuma radusies tāda situācija, kurā absurdais pieņēmums šķiet smieklīgs.
— Vai pastāv algoritms šādu situāciju ati rašanai?
— To es tiešām nezinu, Robij. Ir taču bezgala daudz jocīgu anekdošu, bet līdz šim ne*ļ viens vēl nav tās vērtējis no šī viedokļa.
— Saprotu.
Naktī es pamodos no tā, ka mani kāds satvēra aiz pleciem un uzslēja gultā sēdus. Manā priekšā stāvēja Robijs.
— Kas noticis? — es jautāju, acis berzēdams.
— «A» saka, ka ikss ir vienlīdzīgs igre- kam, bet «B» apgalvo, ka ikss nav vienlīdzīgs igrekam, jo igreks ir vienlīdzīgs iksam. Tāds ir jūsu anekdotes pamats.
— Nezinu, Robij. Dieva dēļ, netraucējiet man miegu ar saviem algoritmiem.
— Dieva nav, — Robijs noteica un aizgāja uz savu kaktu.
Nākamajā dienā, kad bijām apsēdušies pie galda, Robijs negaidot paziņoja:
Man jums jāizstāsta anekdote.
Speriet tik vaļā, Robij, — es viņu uzmudināju.
Pircējs aiziet pie pārdevēja un jautā, cik maksā viena vienība pārdodamās preces. Pārdevējs atbild, ka vienība pārdodamās preces maksā vienu rubli. Tad pircējs saka: «Jus sakāt, ka tā maksā vienu rubli, tādēļ, lai es domātu, ka tā nemaksā rubli. Bet īstenībā preces cena tomēr ir viens rublis. Kādēļ jūs melojat?»
— Ļoti jauka anekdote, — noteica sievasmāte, — jālūko to neaizmirst.
— Kādēļ jūs nesmejaties? — Robijs noprasīja.
— Redziet, Robij, — es sacīju, — jūsu anekdote nav diezcik smieklīga. Situācija nav tada, lai tas izklausītos smieklīgi.
— Anekdote ir gan smieklīga, — Robijs stūrgalvīgi pretojās, — un jums jāsmejas.
— Kā lai smejas, ja tur nav nekā smieklīga?
— Ir gan! Es gribu, lai jus smejaties! Jums jāsmejas! Es prasu, lai jūs smejaties, jo tas ir smieklīgi! Prasu, gribu, pavēlu jums tūliņ, nekavējoties, šajā pašā mirklī sākt smieties! Ha-ha-ha-ha!
Robijs bija gluži kā sajucis.
Sieva nolika karoti un, pagriezusies pret mani, sacīja:
— Nekad tu neļauj mierīgi paēst pusdienas. Atradis gan, ar ko noņemties. Ar saviem
muļķīgajiem jokiem tu esi novedis nabagi robotu līdz histērijai.
Asaras slaucīdama, viņa izgāja no istaba,s, Klusēdama, augsti paceltu galvu, ārā izpeldēja arī sievasmāte.
Mēs abi ar Robiju palikām vieni.
Un tad nu viņš īsti parādīja, ko māk.
Vārds «muļķīgie» bija uzjundījis viņa paplašinātā leksikona dzīlēs veselu sinonīmu lavīnu.
— Muļķis! — viņš rēca ar visu savu dinamiku jaudu. — Erms! Stulbenis! Kretīns! Dulnais! Psihopāts! Šizofrēniķis! Smejies, deģc- nerāt, tāpēc ka tas ir smieklīgi! Ikss nav vienlīdzīgs igrekam, tāpēc ka igreks ir vienlīdzīgs iksam, ha-ha-ha-ha!
Negribu šo nejēdzīgo ainu aprakstīt līdz galam. Bīstos, ka es neizturējos tā, kā īstam vīram klājas. Kamēr pār manu galvu bira lamu vārdu krusa, es, bezspēcīgā niknumā savilcis dūres, sāku gļēvi irgot, cenzdamies nomierināt satracināto robotu.
— Smejies skaļāk, stulbais lops! — viņš nespēja rimties. — Ha-ha-ha-ha!
Nākamajā dienā ārsts man pavēlēja palikt gultā, jo konstatēja spēcīgu hipertonijas lēkmi.
Robijs ļoti lepojās ar savu spēju pazīt un atšķirt redzes tēlus. Viņam bija taisni apbrīnojama redzes atmiņa — simtiem sarežģītu ornamentu vidū Robijs varēja atrast kādu
vienu, kuram bija tikai reizi uz mirkli uzmetis acis.
Es visādi centos viņā šīs īpašības attīstīt.
Vasarā sieva aizbrauca atvaļinājumā, sievasmāte — ciemos pie dēla, un mēs ar Ro- biju palikām dzīvoklī divi vien.
— Tevis dēļ man prāts mierīgs, — sieva atvadīdamās sacīja, — Robijs par tevi rūpēsies. Skaties tikai, ka nedari viņam pāri.
Laiks bija karsts, un es, kā paradis šajā gadalaikā, nodzinu matus līdz ādai.
Pārnācis mājās no frizētavas, es pasaucu Robiju. Viņš tūdaļ ieradās.
— Lūdzu, Robij, dodiet man pusdienas.
— Viss ēdiens šai dzīvoklī, tāpat kā visas mantas, kas tajā atrodas, izņemot komunālās iekārtas priekšmetus, pieder tā īpašniekam. Jūsu lūgumu nevaru izpildīt, jo tas būtu mēģinājums piesavināties svešu īpašumu.
— Bet es taču esmu šā dzīvokļa īpašnieks.