Robijs pienāca man cieši klāt un vērīgi aplūkoja no galvas līdz kājām.
—• Jūsu izskats neatbilst šā dzīvokļa īpašnieka izskatam, kas saglabājies manas atmiņas šūnās.
— Es tikai esmu nodzinis matus, Robij, bet citādi palicis gluži tāds pats, kāds biju. Vai jūs tiešām neatceraties manu balsi?
— Balsi var ierakstīt magnetofona lentē, — Robijs sausi atteica.
— Bet ir taču vēl simtiem citu pazīmju, kas liecina, ka es esmu es. Es aizvien domāju, ka spējat izšķirt tik elementāras parādības.
— Ārējais tēls ir objektīva realitāte, kas nav atkarīga no mūsu apziņas.
Viņa uzpūtīgā pašapziņa man sāka krist uz nerviem.
— Es jau sen gribēju ar jums nopietni parunāt, Robij. Man šķiet, ka jums būtu daudz noderīgāk nepiebāzt savu atmiņu ar pārmērīgi sarežģītiem jēdzieniem, bet vairāk domāt par jūsu galveno uzdevumu izpildīšanu.
— Es iesaku jums atstāt šo telpu, — viņš ātri nobēra. — Atstāt, aizvākties, pazust, aiziet projām. Ja ne, es izmantošu fizisku spēku, varmācību, piespiešanu, sitienus, dauzīšanu, piekaušanu, spērienus, traumas, miesas bojājumus.
Es diemžēl zināju, ka tad, kad Robijs sāk šādi izskaidroties, nav nekādas jēgas ar viņu strīdēties.
Turklāt mani nebūt nevaldzināja izredzes saņemt no viņa pļauku. Roka viņam ir smaga.
Trīs nedēļas mitinājos pie drauga un atgriezos mājās tikai tad, kad pārbrauca sieva.
Pa to laiku arī mati jau bija mazliet atauguši.
… Tagad Robijs mūsu dzīvoklī jūtas pilnīgi kā savās mājās. Kvern augiem vakariem pie televizora. Pārējā laikā, pats par sevi tīksminādamies, rakņājas savā shēmā, turklāt skaļi svilpodams kādu melodiju. Taču diemžēl konstruktors nav viņu apveltījis ar muzikālo dzirdi.
Bīstos, ka Robija cenšanās pilnveidoties jau ifik kļūt perversa. Saimniecības darbus viņš d;ira ar lielu nepatiku un neiedomājami nevīžīgi. Pret visu, kas neattiecas uz viņa personu, robots izturas ar acīm redzamu nevērību un ar visiem sarunājas augstprātīgi.
Sieva centās pielāgot viņu tulkošanai no svešvalodām. Robijs apbrīnojami viegli iemācījās no galvas franču-krievu valodas vārdnīcu un tagad aizrautīgi citu pēc cita kaudzēm lasa lubu romānus. Kad kāds palūdz, lai pārtulko izlasīto, viņš nevērīgi atbild:
— Nav nekā interesanta. Izlasiet pats.
Es iemācīju viņu spēlēt šahu. Sākumā viss ritēja tīri gludi, taču vēlāk acīmredzot loģiskā analīze viņam bija parādījusi, ka negodīga spēle dod visdrošāko iespēju uzvarēt.
Robijs izmanto katru izdevīgu gadījumu, lai nemanot pārstatītu uz šaha galdiņa manas figūras.
Reiz partijas vidū pamanīju, ka pazudis mans karalis.
— Kur jūs esat licis manu karali, Robij?
— Trešajā gājienā jums bija mats, un es to noņēmu, — viņš nekaunīgi paziņoja.
— Tas taču teorētiski nav iespējams. Pirmajos trīs gājienos matu nedrīkst pieteikt. Nolieciet karali atpakaļ vietā!
— Jums vēl jāpamācās spēlēt, — viņš atcirta, noslaucīdams figūras no galdiņa.
Pēdējā laikā Robijā radusies interese par dzeju. Diemžēl šī interese ir gaužām vienpusīga. Viņš ir spējīgs stundām studēt klasiķus, lai sameklētu k|ūdu ritmā vai kādu nepareizi veidotu teikumu. Ja tas izdodas, tad visa māja trīc no viņa smieklu rēkoņas.
Robija raksturs bojājas ar katru dienu vairāk.
Vienīgi elementārs godīgums neļauj man viņu kādam atdāvināt.
Bez tam negribas arī sarūgtināt sievasmāti. Viņa un Robijs jūt viens pret otru dziļas simpātijas.
I. Varšavskis MOLEKULĀRĀ KAFEJNĪCA
Miškas Elektroniskais uzvešanās kalkulators jau veselu nedēļu rādīja «teicami», un tāpēc mēs nolēmām šo atgadījumu nosvinēt.
Ļuļa ieteica doties uz Jūtu iedvesmas koncertu, es sacīju, ka varētu apmeklēt Alkoholisko dzērienu smaržu muzeju, bet Miška uzstāja, lai ejam uz Molekulāro kafejnīcu.
Protams, mēs braucām uz kafejnīcu, jo Miška taču bija labi uzvedies, un tādēļ būtu netaisni laupīt viņam izvēles iespēju.
Mēs ātri nokļuvām tur domu lidmašīnā. Ceļā mūs tikai vienu reizi sakratīja — kad es iedomājos, ka būtu labi tomēr uz mirklīti iegriezties muzejā. Par laimi, to neviens nepamanīja.
Kafejnīcā apsēdāmies pie sarkanā galdiņa, taču Ļuļa ieminējās, ka viņai labāk garšojot ēdieni, kas sintezēti no gaišās, nevis no tumšās naftas.
Es viņai gan atgādināju, ka avīzēs raksta — abēji ēdieni esot gluži līdzvērtīgi.
Ļuļa atbildēja — var jau būt tā esot tikai iedoma, bet, ja darām kaut ko tīrā prieka labad, tad taču varam arī ļauties iedomām.
Nesākām ar viņu strīdēties, jo mēs ļoti mīlam savu Ļuļu un mums gribējās, lai viņai no kafejnīcas apmeklējuma tiktu pēc iespējas lielāks prieks.
Kad apsēdāmies pie baltā galdiņa, uz televizora ekrāna parādījās robots ar baltu mi- cīti galvā un baltu virssvārci mugurā.
Smaidošais robots mums paskaidroja, ka Molekulārās sintēzes kafejnīcā dabūjami trīs simti sešdesmit ēdieni. Lai saņemtu izraudzīto, jāuzgriež tā numurs uz automāta diska, un ēdiens tiks sintezēts tieši mūsu šķīvī. Robots vēl piebilda — ja mēs vēloties kaut ko tādu, kā ēdienu kartē nav, tad tikai jāuzmauc galvā antena un jāiedomājas šis ēdiens. Automāts pasūtījumu tūliņ izpildīšot.
Palūkojos uz Mišku un sapratu, ka mēs vēlamies tikai to, kā ēdienu kartē nav.
Ļuļa sev pasūtīja pankūkas, bet es — psei- dobifšteku. Tas izskatījās brūns un ļoti kārdinošs, un Ļuļa sacīja, ka nenoēdīšot tik daudz pankūku, — lai es ņemot pusi. Tā mēs izdarījām, un es atdevu viņai pusi bifšteka.