Šoreiz leitnants sāka steigties mājup. Ar skatienu pavadīdams viņa stalto stāvu, es vēlreiz nodomāju, cik reti pievilcīgs ir šis cilvēks, kas neizprotamā kārtā bija kļuvis man dārgs. Vakarā, pretēji gaidītajam, viņš nepiezvanīja. Mazliet raizējos, tāpēc taisījos piezvanīt viņam pats, bet pārdomāju, nolēmis netraucēt sava pacienta vientulīgo gremdēšanos sevi. Tomēr es mocījos šaubās par paša izgudrotās ārstēšanas sistēmas nekaitīgumu un, kad nākamajā vakarā ieskanējās telefons, ar atvieglojumu paskatījos uz pretīgo aparātu.
— Profesor, jums droši vien taisnība. Es iegāju, — Ļeontjevs bez ievada paziņoja, un viņa balsī, kā man šķita, vairs nebija jūtams neveselīgais saspringums.
— Kā? Kur iegājāt? — es nesapratu.
— Nu, tajā mājā vai pilī, tajā baltajā ēkā uz kraujas, — mākslinieks steidzīgi stāstīja. — Protams, visas šīs ainas, ko es tik skaidri atceros, pakāpeniski pāriet cita citā. Tagad es redzu, kas atrodas šajā ēkā. Tur ir liela istaba vai zāle. Durvju vietā plaši atvērts vara režģis. Vara plāksnes sedz arī grīdu. Te daudz tēlu un kaut kādu citu lietu, bet tās es nevaru skaidri saskatīt. Vara režģim pretējā pusē, pie sienas, zāles galvenās ass centrā — plata arkāde, caur kuru redzamas mirdzošas debesis. Pie šīs arkādes vēl viens balts tēls, un tam blakus kaut kādi galdiņi un trauki… Ak, mans dievs, beidzot sapratu: tā taču ir tēlnieka darbnīca! Uz redzēšanos, profesor!
Telefona klausule dobji noklikšķēja. Tagad es ne mazāk kā pats mākslinieks degu nepacietībā, skaidri saprazdams, cik tas viss ir neparasti. Taču kā zinātnieks es mācēju būt pacietīgs un varēju tāpat kā agrāk kārtot savas lietas, kaut gan divus nākamos vakarus telefons klusēja. Zvans atskanēja agri no rīta, kad es vēl tikai gatavojos sākt darba dienu un negaidīju nekādus ziņojumus no Ļeon- tjeva. Mākslinieks nogurušā balsī palūdza mani tūlīt pat aizbraukt pie viņa.
— Es, liekas, būšu beidzis savus klejojumus pa senatni, neko nespēju saprast, profesor, un ļoli baidos … — viņš nenobeidza.
— Labi, pacentīšos izrauties, gaidiet. Vai nu aizbraukšu, vai piezvanīšu, — es pasteidzos pievienoties.
Atbrīvojies no citiem pienākumiem, rīta pusē aizbraucu uz Taganku un ne bez grūtībām sameklēju nelielu, pelēku māju ar tor- nīti. Tā atradās dārziņā, kas bija dziļi paslēpies ielas līkumā. Mākslinieks steidzīgi ieveda mani savā istabā. Tā bija ļoti vienkārša, bez jebkādas tīšas nekārtības, kādu nezin kāpēc iemīļojuši cilvēki, kam ir kāds sakars ar mākslu.
Ar biezu paklāju aizsegtais logs neļāva gaismai ieplūst istabā. Mazās, ar kaut ko gaišzilu apklātās spuldzītes gaismā tik tikko varēja atšķirt priekšmetu kontūras. Es pasmaidīju, ieraugot, ar kādu precizitāti bija izpildīti visi mani norādījumi.
— Iededziet taču gaismu, te ne velna nevar redzēt.
— Ja jums, profesor, nav iebildumu, labāk nededzināsim gaismu, — bikli palūdza mans pacients. — Es baidos zaudēt savu koncentrē- tību. Vēlreiz koncentrēties man vairs nebūs spēka.
Es, protams, piekritu, un Ļeontjevs, noņēmis spuldzītes gaišzilo pārklāju, nosēdināja mani uz platas tahtas un apsēdās pats. Arī trūcīgajā apgaismojumā es ievēroju, cik iekrituši un bāli ir viņa vaigi.
— Nu, stāstiet, — uzmundrināju mākslinieku, izņemdams smēķus un uzmanīgi vērodams viņa mirdzošās acis.
Ļeontjevs lēni pasniedzās, paņēma no galdiņa papīra lapu un klusējot padeva to man. Prāvo lapu sedza nelīdzenas nesaprotamu zīmju rindas. Kaut kādi krustiņi, leņķīši, lociņi un astoņnieki, nevis uzrakstīti, bet drīzāk gan rūpīgi uzzīmēti, tie grupējās, acīmredzot veidojot atsevišķus vārdus. Man visumā ir priekšstats par dažādiem alfabētiem, kā senajiem, tā mūsdienu, taču neko tamlīdzīgu nekad nebiju redzējis. Divas augšējās īsās rindas, šķiet, veidoja virsrakstu. Es atveidoju šīs zīmes savā piezīmju grāmatiņā. Aplūkojiet tās, lai jums būtu kāda jēga par visu šo kabalistiku:
Ilgi lūkojos uz nesaprotamām rakstu zīmēm klāto lapu, un pakāpeniski mani pārņēma nojausma, ka neparastais ir tuvu. Tā bija neziņas plašuma brīnumainā izjūta, ko pazīst katrs, kam ir laimējies atklāt kaut ko lielu. Uzmetis skatienu māksliniekam, es ieraudzīju, ka viņš nenovērš acis no manis, — pat mute viņam bija puspavērta, un tas viņa sejai piešķīra bērnišķīgas uzmanības izteiksmi.
— Vai jūs kaut ko saprotat, profesor? — Ļeontjevs satraukti ievaicājās.
— Protams, neko, — es atbildēju, — bet ceru saprast pēc jūsu paskaidrojumiem.
— Ak, arvien vēl tā pati vīziju virkne. Vai atceraties, es zvanīju jums un stāstīju, kāda ir ēkas iekšpuse. Sarunājoties ar jums, sapratu, ka tā ir tēlnieka darbnīca vai mākslas skola. Šī atkārtotā saistība ar maniem sapņiem pārsteidza mani, un es pacentos atkal ātrāk atgriezties pie halucinācijām, jau uztverot tajās kaut ko kopīgu, kaut kādu jēgu, kuru man droši vien arī vajadzēja uzminēt.
Es vēlreiz un vēlreiz ļāvos vīzijām, pastiprinot tās un arvien vairāk koncentrējoties pēc jūsu norādījumiem, taču ainas, kas agrāk nepārtraukti vīdēja manā iztēlē, kaut kā izzuda, kļuva miglainas. Tiklīdz sāka parādīties skaidras un ilgas vīzijas, atkal un atkal atgriezās zāle baltajā ēkā — mākslinieka darbnīca. Vairāk neko nevarēju ieraudzīt un jau sāku ļauties izmisumam. Atmiņu nobeig- tības sajūtas, par kuru jūs runājāt, vēl arvien nebija.
Pēkšņi pamanīju, ka viena istabas daļa ar katru jaunu vīziju kļūst arvien skaidrāk saskatāma, un sapratu: domu ainu turpinājums jāmeklē tikai tēlnieku darbnīcas iekšpusē — tālāk manas vīzijas vairs nesniedzās. Lai arī kā centos, tā sakot, iziet ārpus tēlnieka darbnīcas, neko citu nespēju ieraudzīt.
Taču arvien vairāk izgaismojās sienas labā puse iepretim režģim, tur, kur bija plats un zems logs — arka. Vīzija izzuda, parādījās atkal, un katrreiz es pamanīju arvien vairāk un vairāk detaļu.