Stiklam līdzīgās vielas zaļganā nokrāsa traucēja tālu redzēt, tomēr Grehems samanīja, ka atrodas lieliskā, plašā telpā ar milzīgu, baltu arku pretī. Pie pašas stikla krātiņa sienas stāvēja mēbeles — ar sudrabainu, it kā zvīņainu galdautu pārklāts galds un daži krēsli, bet uz galda bija daudz ar kaut kādiem ēdieniem pildītu trauku, pudele un divas glāzes. Grehems sajuta, ka ir izsalcis kā suns.
Zālē neviena nebija, un pēc brīža Grehems nošļūca no caurspīdīgā matrača un mēģināja nostāties uz sava nelielā mājokļa tīrās, baltās grīdas. Taču viņš nebija pareizi aprēķinājis savus spēkus un sagrīļojies izstiepa roku, lai atbalstītos pret stikla sienu. Mirkli tā izturēja spiedienu, izliekdamās kā pūslis, tad ar vāja šāviena troksni pārplīsa un . . . izzuda kā pārdurts burbulis. Bezgala pārsteigts, Grehems izstreipuļoja lielajā zālē. Lai nepakristu, viņš pieķērās pie galda un nogrūda zemē glāzi. Tā noskanēja uz grīdas, tomēr nesaplīsa, un viņš atslīga vienā no atzveltnes krēsliem.
Drusku atguvies, viņš paņēma pudeli, piepildīja uz galda palikušo glāzi un iztukšoja to. Šķidrums izskatījās bezkrāsains, bet ūdens tas nebija. Tas patīkami smaržoja, gāja pie sirds un ātri atjaunoja spēkus. Nolicis glāzi uz galda, Grehems palūkojās apkārt.
Tagad, kad skatienu vairs neaizsedza zaļganais stikls, telpa nebija zaudējusi nekā no saviem apmēriem un lieliskuma. Zem arkas viņš redzēja kāpnes, kas veda tieši uz plašu gaiteni. Abās pusēs gaitenim slējās pulētas kolonas no kaut kāda tumša ultrama- rina krāsas akmens ar baltu dzīslojumu. No turienes nāca soļu troksnis, balsu čala un dobja dūkoņa. Pilnīgi atguvies, Grehems modri klausījās, aizmirsis ēdienu.
Piepeši viņš atjēdzās, ka ir kails, un, skatīdamies pēc kāda apģērba gabala, ieraudzīja uz cita krēsla atzveltnes garu, melnu apmetni. Viņš ietinās tajā un drebēdams atkal apsēdās krēslā.
Viņš joprojām nebija ticis pie skaidrības. Acīmredzot viņš bija gulējis un gulošs pārnests. Bet uz kurieni? Un kas tie bija pai cilvēkiem aiz zilajām kolonām? Boskāsla? Viņš pielēja otru glāzi ar bezkrāsaino šķidrumu un ar baudu izdzēra.
Kas tā bija par ēku? Tās sienas šķita viegliņām šūpojamies gluži kā dzīvas. Viņš apskatīja tīro zāli, kuras skaistās arhitektūras formas nebojāja rotājumi, un viņa uzmanību piesaistīja spilgtas gaismas pildīts apaļš, kupolveida padziļinājums griestos. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja nepārtraukti zibošu ēnu. «Bam! Bam!» — šai svaidīgajai ēnai bija savs īpašs tonis pieklusinātajā skaņu jūklī, kas pildīja gaisu.
Viņš gribēja kādu pasaukt, bet no rīkles izlauzās pavisam nožēlojama skaņa. Tad, piecēlies un kā piedzēries grīļodamies, viņš devās pie arkas. Aizstreipuļojis līdz kāpnēm, viņš paklupa uz sava melnā apmetņa stērbeles, kas vilkās pa zemi, bet noturējās kājās, pieķerdamies pie vienas no zilajām kolonām. Gaitenis veda uz zilu un purpura vestibilu un izbeidzās ar tādu kā treliņotu balkonu, kas bija spoži apgaismots un karājās milzu ēkas iekšienē. Visur rēgojās kolosālas arhitektūras formas. Čala kļuva aizvien saklausāmāka, un Grehems ieraudzīja, ka balkonā ar muguru pret viņu žestikulēdami un aizrautīgi sarunādamies stāv trīs cilvēki, ģērbušies greznos, vaļīgos tērpos, kas priecēja ar savām košajām, saskanīgajām krāsām. Līdz balkonam uzmutuļoja pūļa murdoņa, noplandīja karogs, tad gaisā uzlidoja kāds spilgti krāsots priekšmets — vai nu gaiši zila cepure, vai jaka, aizzibēja garām un nokrita. Kliedza acīmredzot angliski, bieži atkārtojās vārds «atmodīsies». Grehems izdzirdēja kādu iespiedzamies, un trīs cilvēki negaidot iesmējās.
— Ha-ha-ha! — smējās viens no viņiem, rudma- tains vīrs īsā purpura tērpā. — Kad Gulošais modīsies, kad?
Viņš līksmi dzirkstošām acīm paskatījās gaitenī. Piepeši viņš pārvērtās sejā un pamira. Abi pārējie, izdzirdējuši viņu iesaucamies, apsviedās un arī sastinga. Viņu sejas pauda apjukumu, ko nomainīja izbailes.
Te uzreiz Grehema ceļi saļodzījās, pret kolonu atbalstītā roka zaudēja spēku, viņš pastreipuļoja uz priekšu un nokrita knūpus.
4
SACELŠANĀS DUNA
Pēdējais, ko Grehems dzirdēja krītot, bija zvanu dimdoņa. Vēlāk viņš uzzināja, ka gandrīz stundu nogulējis bez samaņas, uz dzīvības un nāves robežas. Atguvies viņš konstatēja, ka ir atpakaļ savā caurspīdīgajā guļasvietā ar karstu kompresi uz krūtīm un uz kakla. Viņš ievēroja, ka melnā lente ir noņemta un roka apsaitēta. Baltais ierāmējums joprojām karājās virs viņa, bet caurspīdīgās, zaļganās vielas vairs nebija. Vīrietis spilgti violetā apģērbā, viens no tiem, kas bija redzēti balkonā, stāvēja Gre- hemam blakus un cieši lūkojās viņam sejā.
No tālienes kā plūdusi plūda zvanu dimdoņa un neskaidras skaņas, un Grehema iztēle zīmēja pilnā rīklē kliedzošu laužu pūli. Piepeši kaut kas asi noskanēja, it kā būtu aizcirstas durvis.
Grehems pacēla galvu.
— Ko tas nozīmē? — viņš lēni vaicāja. — Kur es atrodos?
Viņš pazina rudmati, kas bija pamanījis viņu pirmais. Kāds apjautājās, ko Grehems teicis, bet viņu strupi aprāva.
Cilvēks violetajā tērpā atbildēja maigā balsī angliski ar vieglu ārzemnieka akcentu, Grehemam vismaz tā izklausījās.
— Jūs esat pilnīgā drošībā. Jūs tikāt atvests šurpu no turienes, kur jūs aizmigāt. Te ir pilnīga drošība. Jūs te kādu laiku gulējāt. Letarģiskajā miegā.
Viņš teica vēl kaut ko, bet Grehems to nedzirdēja. Tad cilvēkam tika pasniegts neliels kauss. Grehems sajuta uz pieres atvēsinošu šalti, tādu kā smaržojošu migliņu, un viņam kļuva labāk. Viņš apmierināts aizvēra acis.
— Vai ir labāk? — apjautājās cilvēks violetajā tērpā, kad Grehems atvēra acis.
Tas bija gadus trīsdesmit vecs patīkama izskata vīrietis ar gaišu ķīļbārdiņu un zelta sprādzi pie kakla izgriezuma.
— Jā, ir, — atbildēja Grehems.
— Jūs kādu laiku gulējāt. Letarģijā. Jūs saprotat? Letarģijā. Tas var likties dīvaini, bet kā es šeit stāvu — jūs esat ticis cauri sveikā.
Grehems neko neatbildēja, taču šie vārdi viņu nomierināja. Viņš noskatīja visus trīs apkārtstāvošos
Tie ziņkāri lūkojās viņā. Viņš gan domāja, ka atrodas kaut kur Kornvolā, bet nekas par to neliecināja. Grehems atcerējās, ko savā laikā bija iecerējis, bet nebija paguvis izdarīt Boskāslā. Nokremšļojies viņš jautāja:
— Vai jūs aizsūtījāt telegrammu manam brālēnam? E. Vormings, Čenserileinā 27?
Visi trīs cītīgi klausījās, tomēr viņam vajadzēja atkārtot jautājumu.
— Cik viņam savāda izruna! — nočukstēja rud- matainais.
— Telegrammu, ser? — acīmredzot pārsteigts, pārjautāja jaunais cilvēks ar ķīlbārdiņu.
— Viņš laikam grib teikt, vai ir nosūtīta elektro- gramma, — ieminējās trešais, deviņpadsmit vai divdesmit gadus vecs patīkama izskata jauneklis.
-— Cik es neattapīgs! — apķēries iesaucās bārdainais. — Varat būt drošs, ka viss tiks izdarīts, ser, — viņš uzrunāja Grehemu. — Baidos tikai, ka būs pagrūti nosūtīt. . . telegrammu jūsu brālēnam. Viņa pašreiz nav Londonā. Bet neraizējieties par tādiem sīkumiem. Jūs nogulējāt diezgan ilgi, un pa to laiku ir noticis ne mazums pārmaiņu, ser. (Grehems noprata, ka šis vārds ir «ser», kaut gan svešais izrunāja to «sēr».)