— Viņš vēl tagad tur guļ, — teic^ šāvējs. — Vai redzi to plankumiņu? Tur starp tām sijām.
Dažus jardus no viņiem uz muguras gulēja beigts ārzemnieks. Viņa zilajā blūzē biji redzams apgruz- dējis caurumiņš no lodes, kas bija trāpījusi krūtīs. Blakus sēdēja ievainotais ar pārsietu kāju un truli skatījās, kā gruzd blūze. Viņiem aiz muguras šķērsām pāri platformai gulēja sagrābtais vienplāksnis.
— Šobrīd es viņu neredzu, — kā kaitinot teica otrs vīrs.
Šāvējs apvainojās un visā nopietnībā ņēmās skaidrot. Piepeši no apakšējās platformas atskanēja kliedzieni.
— Kas tur notiek? — viņš iesaucās un, paslējies uz elkoņa, lūkojās uz Ičāpņu laukumiņu platformas vidū. Milzums cilvēku zilos apģērbos kāpa augšā un barā devās pie vienplākšņa.
— Ko tie muļķi te meklē? — pikti iesaucās viens vīrs. — Tikai mīcās un traucē šaut. Ko viņiem vajag?
— Tss… Viņi kaut ko kliedz.
Abi ieklausījās. Pūlis bija ielencis vienplāksni. Trīs rajonu vadītāji, kurus varēja pazīt pec melnajām mantijām un nozīmēm, ierāpās vienplāksni un pakāpās augstāk. Pārējie saklupa apkārt lidaparātam kā melns. Viens no vīriem uzrausās uz ceļgala.
— Viņi liek to uz sliedēm … kā tad.
Viņš piecēlās kājās, viņa biedrs tāpat.
— Kāda velna pēc? — viņš iesaucās. — Mums taču nav aeronautu!
— Bet viņi gatavo to lidojumam.
Viņš paraudzījās uz savu ieroci, uz ņudzošo pūli, tad pagriezāš^pret ievainoto.
— Pieskati šito, draugs, — viņš teica, sniegdams ievainotajam savu karabīni un patronu jostu, un mirkli vēlāk jau drāzās pie vienplākšņa. Krietnu ceturtdaļstundu • viņš noņēmās melnās miesās, kliegdams un skubinādams biedrus, un, kad darbs bija pabeigts, kopā ar citiem skali priecājās par to. Viņš bija uzzinājis to, ko pilsētā jau zināja katrs, — ka Valdnieks, lai cik maz viņš sajēdz no lidošanas, ir nolēmis pats lidot ar šo mašīnu un nāk šurp pārbaudīt, neļaudams-nevienam citam sevi aizstāt.
«Tas, kurš dodas vislielākajās briesmās, tas, kurš uzņemas vissmagāko nastu, ir īstais valdnieks,» tā esot teicis Valdnieks.
Šāvējs kliedza pilnā rīklē, un pa viņa sabužināto matu galiem pilēja sviedru lāses. Tālumā atskanēja pūļa rēkoņa un uzviļņoja spēkā pieaugošas revolucionārās himnas skaņas. Ļaudis pašķīrās, un viņš ieraudzīja uz kāpnēm dzīvu straumi.
— Valdnieks nāk! — ļaudis kliedza. — Valdnieks nāk!
Spiešanās apkārt kļuva vēl mežonīgāka. Viņš centās izlauzies tuvāk ieejai centrālajā tunelī.
— Valdnieks nāk! . .. Valdnieks, Gulošais! … Dievs un pavēlnieks! — auroja pūlis.
Piepeši parādījās revolucionārās gvardes melnie formas tērpi, un šāvējs pirmo un pēdējo reizi mūžā ieraudzīja tuvumā Grehemu. Tas bija garš, melnīgsnējs cilvēks plīvojošā, melnā mantijā, ar bālu, enerģisku seju un sasprindzinātu skatienu, cilvēks, kurš ne ko redzēja, ne dzirdēja un gāja, nogrimis savās domās …
Šāvējam uz laiku laikiem palika prātā Grehema seja, kurā nebija ne asins lāsītes. Pēc mirkļa viņš jau bija garām un pazudis pūlī. Kāds noraudājies pusaudzis uzgrūdās virsū šāvējam un, izmisīgi spiezdamies tuvāk kāpnēm, brēca:
— Atbrīvojiet ceļu, nejēgas!
Skarbs zvans deva pūlim signālu atbrīvot skrejceļu.
Grehems piegāja pie vienplākšņa un nostājās tā pieliektā spārna ēnā. Apkārtējie gribēja viņu pavadīt, bet viņš ar rokas mājienu tos atturēja. Viņš mēģināja atcerēties, kā jāiedarbina mašīna. Zvans skanēja aizvien skaļāk un skaļāk, un pūlis sāka steigšus atkāpties. Cilvēks dzeltenā palīdzēja Grehemam iekāpt mašīnā. Viņš iesvempās aeronauta sēdeklī un ar gudru ziņu rūpīgi piesprādzējās. Bet kas tad tas? Cilvēks dzeltenā rādīja viņam uz diviem maziem lidaparātiem, kas pacēlās gaisā pilsētas dienvidu daļā. Nebija nekādu šaubu, ka tie lido pretī ienaidnieka aeroplāniem.
Visgrūtākais bija pacelties gaisā. Viņam kaut ko sauca, kaut ko jautāja, viņu brīdināja. Viņš gribēja domāt tikai par mašīnu, visos sīkumos atcerēties savus nesenos vingrinājumus. Viņš atmeta ar roku un ieraudzīja, ka cilvēks dzeltenā izslīd caur vienplākšņa ribām, iejūk pūlī un tas, paklausot viņa žestam, atkāpjas aiz spārnu līnijas.
Brīdi viņš sēdēja nekustēdamies, aplūkodams sviras, ratu, kas iedarbināja motoru, un visu sarežģīto mehānismu, par kuru viņš zināja gaužām maz. Acīs iekrita līmeņrādis ar gaisa pūslīti tieši pretī, viņš kaut ko atcerējās un vairākas sekundes noņēmās, lai dabūtu mašīnu uz priekšu, līdz pūslītis apstājās caurulītes centrā. Viņš pamanīja, ka pūlis ir apklusis, acīmredzot vēroja viņu. Stienī viņam virs galvas ietriecās lode. Kas šāva? Vai ceļš bija brīvs? Viņš piecēlās, lai paskatītos, un atkal apsēdās!
Pēc mirkļa propelleris jau griezās un lidaparāts slīdēja pa sliedēm. Grehems satvēra stūri un padeva mašīnu atpakaļ, lai paceltu priekšgalu. Pūlis iekliedzās. Grehems juta mašīnu drebam, un kliedzienus ātri nomainīja klusums. Vējš svilpa gar stiklu, un zeme sāka ļoti ātri attālināties.
Tuk, tuk, tuk! Tuk, tuk, tuk! Grehems cēlās aizvien augstāk. Viņš pabrīnījās, ka nejūt nekādu satraukumu un rīkojas tik aukstasinīgi. Viņš parāva vienplākšņa priekšgalu mazliet augstāk, atvēra vārstuli kreisajā spārnā un, apmetis līkumu, pacēlās vēl augstāk. Viņš mierīgi paskatījās uz leju, tad uz augšu. Laizdamies lejup, viņam ceļu asā leņķī šķērsoja kāds no Ostroga vienplākšņiem. Tā sīciņie aeronauti lūkojās uz Grehemu. Kas viņiem bija padomā? Grehema domas sāka darboties enerģiskāk. Viens no aeronautiem pacēla ieroci, citādi nevarēja būt, ka gatavojās šaut. Kādu rīcību tie gaidīja no viņa? Piepeši viņš saprata to taktiku un izlēma, īslaicīgā apātija izgaisa. Viņš atvēra vēl divus vārstuļus kreisajā spārnā, aprakstīja loku un, aizvēris vārstuļus, metās virsū ienaidniekam, slēpdamies no tā šāvieniem aiz lidaparāta priekšējās daļas un vējstikla. Tas pagriezās sāņus, it kā dotu ceļu. Grehems pacēlās augstāk.
Tuk, tuk, tuk! … Pauze. Tuk, tuk, tuk! … Grehems sakoda zobus, viņa seju izķēmoja grimase. Brīkš! Viņš bija uztriecies virsū ienaidnieka lidaparātam! Viņš bija no augšas skāris tā tuvāko spārnu. Likās, ka tas no trieciena kļūst platāks, tad tas nozuda skatienam.
Grehems juta, ka viņa vienplākšņa priekšgals nosveras uz leju, viņa rokas satvēra sviras, cenšoties izlīdzināt mašīnu. Grehems juta, ka tas viņam ir izdevies, un mirkli šķita, ka viņš guļ uz muguras. Mašīna svaidījās tā, it kā dejotu uz vietas. No visa spēka sagrābis sviras, Grehems ar pārcilvēcisku piepūli beidzot piespieda mašīnu lidot uz priekšu. Vienplāksnis cēlāk augstāk, bet ne vairs tik stāvus. Atvilcis elpu, Grehems atkal iegūlās svirās. Apkārt kaucii vējš. Vēl neliela piepūle, un vienplāksnis izlīdzināja gaitu. Tagad varēja uzelpot. Grehems pirmo reizi palūkojās, kas noticis ar viņa pretiniekiem. Uzgrieza muguru svirām un skatījās. Viņam šķita, ka ienaidnieki ir iznīcināti. Tad Grehems ieraudzīja starp diviem aerodromiem austrumos aizu, un tajā kaut kas ātri krita gluži kā sešu pensu monēta.