Sākumā viņš nesaprata, bet tad viņu pārņēma nevaldāms prieks. Viņš pilnā balsī iegavilējās un sāka celties aizvien augstāk debesīs. Tuk, tuk, tuk! … Pauze. Tuk, tuk, tuk! … «Bet kur otrs?» Grehemam pazibēja prātā. «Viņi arī…» Viņš paskatījās apkārt, baidīdamies, vai otra mašīna nav pacēlusies virs viņa, bet drīz pamanīja, ka tā nolaidusies Norvu- das aerodromā. Viņi bija sagatavojušies šaut. Riskēt un sadragātiem gāzties no divtūkstoš pēdu augstuma šolaiku cilvēkiem acīmredzot pietrūka drosmes …
Grehems aplieca vēl pāris lokus, tad, strauji samazinājis augstumu, lidoja uz austrumu aerodromu. Tuk, tuk, tuk … Tuk, tuk, tuk … Krēsla ātri kļuva dziļāka, dūmi, kas biezi un melni bija cēlušies pār Strīthemas aerodromu, bija pārvērtušies par liesmu stabu, un kustīgo ceļu vijumi, caurspīdīgie jumti, kupoli un aizas starp ēkām maigi laistījās elektriska jā gaismā, kas pamazām pieveica dienas gaismu. Trīs nozīmīgākie aerodromi, kas atradās Ostroga piekritēju rokās, — Vimbldonas parku bija padarījusi nelietojamu apšaude no Rohemptonas, un Strīt- hema liesmoja kā lāpa — bija iedeguši signālugunis aeroplāniem. Laizdamies pāri Rohemptonai, Grehems redzēja apakšā melnu laužu masu. Viņu sasniedza līksmi kliedzieni, un gaisā spindza lodes, kas nāca no Vimbldonas parka. Pacēlies augstāk, Grehems lidoja pāri Serejas pakalniem. Uzpūta dienvidrietumu vējš, un Grehems, kā bija mācīts, pacēla rietumu spārnu, lai sasniegtu retināta gaisa slāņus. Tuk, tuk, tuk …
Mašīnai ritmiski pulsējot, viņš cēlās augstāk un augstāk, līdz zeme kļuva zila un neskaidra, bet Londona pārvērtās par miniatūru karti ar ugunīgiem punktiņiem, par mazu pilsētas modeli gandrīz pašā debess malā. Dienvidrietumos pār pasauli jumās safīra debesis, un, jo augstāk Grehems cēlās, jo vairāk zvaigžņu iemirdzējās.
Bet kas tas? Dienvidos tālu lejā parādījās divi spīdoši punkti, kas ātri tuvojās. Tiem pievienojās vēl divi, vesela zibenīgi joņojošu rēgu eskadriļa. Grehems sāka skaitīt. To bija divdesmit četri. Pirmā eskadriļa bija klāt! Aiz tās parādījās otra, vēl lielāka.
Grehems apmeta pusloku, raudzīdamies uz tuvojošos eskadriļu. Tā bija izkārtojusies ķīļveida ierindā, veidodama ne pārāk augstu virs zemes gigantisku mirgojošu rēgu trīsstūri. Viņš veicīgi aplēsa eskadriļas ātrumu un pagrieza mazo riteni, kas lika mašīnai traukties uz priekšu. Viņš nospieda sviru, un mašīna mitējās pukstēt. Tā sāka krist lejup, krist aizvien ātrāk un ātrāk. Grehems tēmēja tieši uz ķīļa virsotni. Viņš šķēla gaisu, svilpdams kā akmens. Sekundi vēlāk viņš ietriecās vadošajā aero- plānā.
Neviens no melnādainajiem pasažieriem nemanīja draudošās briesmas, nevienam ne prātā nenāca, ka viņiem no debesīm varētu uzklupt vanags. Tie, kurus nemocīja gaisa slimība, kaklus izstiepuši, raudzījās uz neaizsargāto pilsētu, kas iznira no dūmakas, uz bagāto un lielisko pilsētu, ko Ostrogs bija atdevis viņu paklausīgo muskuļu varā. Baltie zobi zibēja, un melnās sejas spīdēja. Viņi bija dzirdējuši par Parīzi. Viņi jau zināja, ka drīkstēs izrēķināties ar «baltajiem pabirām».
Piepeši Grehems taranēja viņus.
Viņš bija tēmējis aeroplāna korpusā, bet pašā pēdējā mirklī prātā bija iešāvies vēl kas labāks. Viņš apsviedās un ar ieskrējienu ietriecās labajā spārnā. Vienplāksni atsvieda atpakaļ. Tā priekšgals noslīdēja pa aeroplāna gludo virsmu. Grehems matīja drāžamies šurp milzīgu mašīnu un aizraujam līdzi viņa vienplāksni un mirkli, kas šķita mūžību garš, nesaprata, kas noticis. Viņš izdzirdēja tūkstošbalsīga pūļa kliegšanu un ieraudzīja, ka viņa lidaparāts balansē uz gigantiska aeroplāna spārna malas un pamazītēm slīd lejup. Palūkojies pār plecu, Grehems redzēja aeroplāna korpusu un pretējo spārnu slejamies uz augšu. Gar acīm aizzibēja sēdekļu rindas, pārbiedētās sejas un trosēs krampjaini ieķērušās rokas. Otrā spārnā bija atvērti vārstuļi — aeronauts centās izlīdzināt mašīnu. Otrs aeroplāns cēlās stāvus gaisā, lai izvairītos no atvara, ko bija sagriezis viņa krītošais biedrs. Platie spārni rautin rāvās augšup. Grehems juta, ka vienplāksnis ir atkal brīvs, bet baismā ierīce apgriezušies karājās par viņu kā slīpa siena.
Viņš uzreiz neaptvēra, ka salauzis aeroplāna spārnu un noslīdējis no tā, tikai attapa, ka krīt, strauji tuvodamies zemei. Ko viņš bija izdarījis? Sirds pukstēja kā motors, un dažus bīstamus brīžus rokas viņam bija paralizētas, tā ka nejaudāja pakustināt sviras. Viņš rāva sviras, lai triektu mašīnu uz priekšu, pāris sekundes cīkstējās ar tās smagumu, kamēr piespieda to izlīdzināt gaitu, lidot gandrīz horizontāli, un tad iedarbināja motoru.
Viņš pameta skatienu uz augšu un ieraudzīja divus aeroplānus lidojam virs viņa, palūkojās atpakaļ un ieraudzīja eskadriļu izklīstam uz visām pusēm; taranētais aeroplāns gāzās ar degunu pa priekšu lejup un kā milzīgs asmenis ietriecās vējdzinēju riteņos.
Grehems nolaida priekšgalu un atkal palūkojās apkārt, nelikdamies ne zinis, kurp lido. Viņš redzēja, kā pajūk vējdzinēju spārni, kā milzīgā mašīna ieurbjas zemē, kā kritiena spēks sakropļo tās korpusu un sadragātais lidaparāts apsviežas ar riteņiem gaisā. Tad no drupu kaudzes izšāvās tieva baltas liesmas mēlīte. Tajā pašā brīdī Grehems pamanīja, ka viņam virsū drāžas otrs briesmonis. Viņš pacēlās augstāk, lai izvairītos no uzbrukuma — ja tas būtu uzbrukums. Aeroplāns kā viesulis aizjoņoja garām zemāk; tuvu izveidojies virpulis tikko neapgāza vienplāksni.
Vēl trīs citi aeroplāni drāzās virsū Grehemam, un viņš saprata, ka viņam tie jātaranē no augšas. Aeroplāni, šķiet, baidījās no viņa un meta lielus lokus. Tie lidoja virs un zem viņa, garām uz austrumiem un rietumiem. Tālu rietumpusē dzirdēja sprādzienu un debesīs uzvijās divas liesmu astes. Tālu dienvidpusē varēja redzēt tuvojamies otru eskadriļu. Grehems šāvās stāvus augšup. Tagad visi aeroplāni bija zem viņa, taču Grehems šaubījās, vai augstums ir pietiekams, un vilcinājās uzbrukt. Tad viņš metās virsū otram upurim, un tajā sēdošie kareivji redzēja viņa tuvošanos. Lielā mašīna sasvērās uz sāniem, un no bailēm prātu zaudējušie pasažieri skrēja uz priekšgalu pēc ieročiem. Nospindza lodes, un biezais aizsargstikls Grehema sēdekļa priekšā pārplīsa. Aeroplāns samazināja ātrumu un sāka laisties zemāk, lai izvairītos no sadursmes, taču nolaidās pārāk zemu. Grehems laikus pamanīja pretī skrienošos vēj- dzinējus uz Bromlejas pakalniem un, izvairījies no tiem, pacēlās augstāk, bet aeroplāns, ko viņš bija vajājis, iedrāzās vējdzinējos. Tā pasažieru balsis saplūda izmisuma kliedzienā. Likās, ka milzīgā mašīna kādu brīdi paliek karājamies starp salauztajiem spārniem, tad tā sašķīda gabalu gabalos. Lidoja milzu šķēpeles, motori sajuka līdzīgi saspiestam gliemežvākam. Pret tumstošajām debesīm uzšāvās žilbinoša' liesma.
— Divi! — Grehems iesaucās, izdzirdējis nogran- dam sprādzienu, un gatavojās taranēt atkal.
Tagad viņu bija pilnīgi pārņēmis cīņas gars. Viņš vairs nešaubījās par cilvēces gaišo nākotni, par savu aicinājumu. Viņš cīnījās un jutās sava spēka apziņas ielīksmots. Aeroplāni izklīda uz visām pusēm, lai izvairītos no viņa, un, kad tie lidoja garām, viņš dzirdēja kliedzienus to pilnajās pasažieru telpās. Viņš izvēlējās trešo upuri, zibenīgi uzbruka un ķēra tā spārnu. Mezdamies sānis, pretinieks sašķīda pret kādu Londonas sienas izcilni. Pēc šīs sadursmes Grehems nolaidās tik tuvu gar zemi, ka pamanīja pat izbiedētu zaķi, kas šāvās augšā uzkalnā. Viņš spēji pacēlās gaisā un lidoja pāri Londonas dienvidu daļai. Debesīs nevienas citas mašīnas nebija. Pa labi ostrogieši satraukti laida švirkstošas signālraķetes. Kaut kur dienvidos dega vairāki gaisakuģi, kas bija cietuši katastrofu, uz austrumiem, rietumiem un ziemeļiem tie bēga no viņa. Tie izklīda uz visām pusēm, jo nedrīkstēja vairs te palikt. Pašreizējā sajukumā jebkurš mēģinājums iesaistīties gaisa kaujā nozīmētu šausmīgu katastrofu.