Zem balkona šis neparastais ceļš joņoja uz labo pusi, kā deviņpadsmitā gadsimta ātrvilciens — bezgalīga platforma ar nelielām atstarpēm, kas deva tai iespēju izlocīties līdzi ielai. Uz platformas bija sēdekļi un nelieli kioskiņi, taču tie drāzās garām pārāk strauji, lai tos varētu sīkāk apskatīt. Aiz tuvākās, visātrākās platformas rēgojās virkne citu, kas virzījās uz to pašu pusi. Katra platforma kustējās manāmi lēnāk par iepriekšējo, tā ka bija iespējams pāriet no vienas platformas uz otru un tādējādi no visātrākās platformas nokļūt līdz nekustīgajam ielas vidum. Aiz tā bija līdzīgu platformu sērija, kas kustējās uz kreiso pusi.. Milzums ļaužu sēdēja uz divām visplatākajām un visātrākajām platformām vai ari pārkāpa no vienas joslas uz otru.
— Jūs nedrīkstat te palikt, — piepeši blakus ierunājās Hovards. — Uz karstām pēdām prom no šejienes!
Grehems neatbildēja. Šķita, ka viņš nekā nedzird. Dārdēdamas skrēja platformas, klaigāja pūlis. Viņš redzēja skaisti ģērbtas sievietes un meitenes ar vējā plīvojošiem matiem un uz krūtīm sakrustotām lentēm. Tās dūrās acīs vispirms. Tad viņš ievēroja, ka dominējošais tonis šajā apģērbu kaleidoskopā ir gaiši zilais, tā pati krāsa, kādā bija bijis drēbnieka mācekļa uzvalks. Tad līdz viņa ausīm atlidoja saucieni:
— Gulošais! Kas noticis ar Gulošo?
Garām skrejošās platformas kļuva aizvien raibākas no bālganajiem cilvēku seju plankumiem. Grehems redzēja, ka rāda ar pirkstiem. Šīs milzu arkādes nekustīgā vidusdaļa tieši pretī balkonam bija pieblīvēta ar cilvēkiem zilos apģērbos. Šķita, ka tur notiek tāds kā cīniņš. Ļaudis tika grūsti virsū uz platformām un pret savu gribu vesti projām. Attapušies viņi lēca nost no platformām un drāzās atpakaļ iekšā pūlī.
— Tas ir Gulošais! Tas nudien ir Gulošais! — atskanēja kliedzieni.
— Tas nav vis Gulošais! — citi kliedza pretī.
Aizvien vairāk seju pagriezās pret Grehemu. Vidējā platformā Grehems ievēroja caurumus, tādas kā bedres: acīmredzot tur bija kāpnes, pa kurām cilvēki iekļuva pazemē un izkļuva no tās. Vislielākā drūzmēšanās notika pie viena no tuvākajiem caurumiem. Cilvēki drāzās turp no visām pusēm, veikli pārlekdami no vienas platformas uz otru. Tie, kas stāvēja uz augstākām platformām, laiku pa laikam pavērās uz balkonu. Drukni stāvi spilgti sarkanos formas tērpos rosījās gar pašām kāpnēm, mēģinādami atturēt pūļa spiedienu. Pūlis ap tiem ātri auga. Košie punkti manāmi izcēlās uz ļaužu masas bālgani zilā fona. Tur norisinājās kaut kāda cīņa.
Grehems skatījās, nelikdamies zinis, ka Hovards kliedz viņam ausī un rausta aiz rokas. Piepeši Hovards pazuda un Grehems palika uz balkona viens.
Kliedzieni «Gulošais!» atkārtojās biežāk un biežāk, cilvēki uz tuvākās platformas piecēlās kājās. Tuvākā platforma, kas virzījās uz labo pusi, bija fukša, no pretējās puses nākošā — sētin nosēta ar braucējiem. Neticami ātri Grehema priekšā ielas vidū bija salasījies varens pūlis, blīva, viļņojoša masa; atsevišķie kliedzieni saplūda nepārtrauktos daudzbalsīgos auros: «Gulošais! Gulošais!» Pa vidu atskanēja aplausi un gaviles, vietām uzplandīja lakatiņi un bija dzirdami saucieni: «Apturiet ielas!» Bez tam Grehems saklausīja kādu svešu vārdu, it kā «ostrogs». Lēnākās platformas drīz vien bija pilnas ar cilvēkiem, kas skrēja pretī kustības virzienam, lai tiktu tuvāk Grehemam.
— Apturiet ielas! — viņi sauca. Izveicīgākie no ielas vidusdaļas skrēja uz tuvāko kustīgo joslu, izkliegdami kaut ko nesaprotamu, un ieslīpi skrēja atpakaļ uz centrālo platformu. Vienu viņš saprata:
— Tas tiešām ir Gulošais! Tas tiešām ir Gulošais!
Dažas minūtes Grehems stāvēja nekustēdamies.
Tad viņš apjēdza, ka viss šis nemiers ir saistīts ar viņu. Tīkami pārsteigts par tādu popularitāti, viņš paklanījās un sveicinot pamāja ar roku. Troksnis, kas sacēlās pēc tam, pārsteidza viņu vēl vairāk. Spiešanās pie kāpnēm kļuva vēl mežonīgāka. Balkoni bija aplipuši ar cilvēkiem, daudzi šļūca pa virvēm, citi lidoja pāri laukumam, sēdēdami uz trapecēm. Grehems izdzirdēja aiz muguras balsis, no arkas puses nāca cilvēki. Tad Grehems ieraudzīja savu aizbildni Hovardu, kurš, sāpīgi sagrābis viņu aiz rokas, centās atvilkt nost no margām un kaut ko kliedza ausī.
Viņš pagriezās. Hovarda seja bija bāla.
— Atpakaļ! — viņš kliedza. — Viņi tūlīt apstādinās ielas. Visa pilsēta sacelsies.
Hovardam nopakaļ pa gaiteni ar zilajām kolonām steidzās vēl citi — rudmatis, vīrietis ar linu krāsas bārdu, kāds garš tēvainis griezīgi sarkanas krāsas tērpā un vesels bars citu sarkanā ģērbtu vīru ar nūjām rokā, un visu sejās bija lasāms satraukums.
— Vediet viņu prom! — pavēlēja Hovards.
— Kādēļ? — jautāja Grehems. — Es neredzu . . .
— Jums ir jāiet prom no šejienes! — pavēloši teica sarkanā ģērbtais. Viņa skatiens bija stingrs. Grehems nolūkojās visos pēc kārtas, un piepeši viņam kļuva skaidrs, ka tie gatavojas pastrādāt ar viņu vardarbību. Kāds sagrāba viņa roku . ..
Grehemu vilka projām. Pūļa rēkoņa kļuva divtik skaļa, it kā no brīnumainās ielas troksnis būtu iekļuvis šajā lielajā ēkā un atbalsojies tās sienās. Izbrīnījies un apjucis, nespēdams rast sevī spēku pretoties, Grehems juta, ka viņu tā kā ved, tā kā velk garām zilajām kolonām. Negaidot viņš atradās divatā ar Hovardu liftā, kas traucās augšup.
6 ATLANTA ZĀLE
Kopš brīža, kad no viņa bija atvadījies drēbnieks, līdz brīdim, kad viņš attapās liftā, bija pagājušas ne vairāk kā piecas minūtes. Kaut gan Grehemu vēl nospieda mūžgarā miega smagums, negaidītajā apjausmā, ka viņš ir dzīvs un atrodas pavisam citā pasaulē, viss viņam likās brīnumains, gandrīz nereāls, kā nomoda sapnis. Pagaidām viņš bija nomaļš vērotājs, pārsteigts skatītājs, pagaidām vēl tikai ar vienu kāju atgriezies dzīvē. Viss, ko viņš bija redzējis, īpaši satrauktais pūlis zem balkona, likās viņam kā teātra izrāde.
— Es nekā nesaprotu, — viņš nočukstēja. — Kas noticis? Visas domas man ir sajukušas. Kāpēc viņi kliedz? Kādas briesmas draud?
— Mums ir savi uztraukumi, — teica Hovards, izvairīdamies no Grehema jautājošā skatiena. — Šis ir briesmīgs laiks. Un jūsu atmodai un iziešanai uz balkona tik tiešām ir sakars . . .
Viņš runāja saraustīti un apklusa kā cilvēks, kam pietrūcis elpas.
— Es nekā nesaprotu, — Grehems atkārtoja.
— Vēlāk visu sapratīsiet, — Hovards mierināja un pikti paskatījās uz augšu, it kā lifta gaita viņam šķistu pārāk lēna.
— Nav šaubu, ka, ieskatījies vērīgāk, es visu sapratīšu labāk, — apmulsis sacīja Grehems. — Šobrīd tas viss vēl ir tik savādi. Viss liekas iespējams. Viss līdz pēdējam sīkumam. Tik daudz es saprotu, ka jūsu skaitīšanas sistēma atšķiras no mūsējās.
Lifts apstājās, un viņi izgāja šaurā gaitenī ar augstām sienām, gar kurām aizlocījās milzums cauruļu un resnu kabeļu.
— Kas tā par lielu celtni! — brīnījās Grehems. ļ— Vai tā ir viena ēka? Kur mēs atrodamies?
— Te ir viens no centriem, kas apgādā pilsētu ar gaismu un tamlīdzīgi.