— Ak tu piķis! — viņš skaļi teica, norausdams no pieres sviedrus un mitruma pilienus. — Ak tu piķis! — viņš atkārtoja, tīdams cigareti un pārdomādams, kā lai tiek atpakaļ uz pilsētu.
Taču viņš nemaz nemēģināja tikt atpakaļ. Viņam pietrūka apņēmības braukt pa to pašu ceļu tumsā, un, gaidīdams rītausmu, viņš nolika galvu uz ceļiem un iesnaudās.
Cilvēks nezināja, cik daudz laika ir pagājis, kad viņu uzmodināja jauna koijota vaukšķēšana. Palūkojies apkārt un ieraudzījis koijotu uzkalna galā sev aiz muguras, viņš pamanīja, kā pārvērtusies nakts. Migla bija izklīdusi, pie debesīm spīdēja zvaigznes un mēness, pat vējš bija nostājies. Bija maiga Kalifornijas vasaras nakts. Viņš mēģināja atkal iesnausties, bet koijota vaukšķēšana traucēja. Gandrīz pusmiegā viņš izdzirdēja mežonīgu, baismu dziedāšanu. Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja, ka, mitējies riet, pa uzkalna kori skrien koijots, bet viņam pakaļ, arī klusēdams, dzenas tas pats kailais radījums, kuru viņš bija saticis dārzā. Koijots bija jauns, un tur, kur abi jau bija nozuduši skatienam, radījums to droši vien panāca. Salīgi drebēdams, cilvēks piecēlās, pārrāpās pār žogu un uzkāpa uz velosipēda. Viņš apzinājās, ka tas ir vienīgais glābiņš. Šausmonis vairs nestāvēja ceļā uz Dzirnavu ieleju.
Galvu reibinošā ātrumā viņš drāzās lejup pa nokalni, bet lejā pagriezienā, kur ceļu klāja biezas ēnas, ritenis ieskrēja grambā — un braucējs pāri stūrei izlidoja no segliem.
— Šonakt nu gan man neveicas! — viņš nomurmināja, aplūkodams salauzto priekšējo dakšu.
Uzcēlis nederīgo velosipēdu plecos, cilvēks vilkās tālāk. Pēc kāda laika viņš nonāca pie dārza mūra iežogojuma un, lai pārliecinātos, ka viss piedzīvotais tiešām bijusi īstenība, ņēmās meklēt uz ceļa pēdas. Tur jau tās bija — lielas mokasīnu pēdas, pie pirkstiem iespiedušās dziļi zemē. Noliecies," lai aplūkotu pēdas, viņš atkal izdzirdēja baismo dziedāšanu. Viņš bija redzējis, kā šis radījums vajā koijotu, un saprata,'ka viņam nav cerību izbēgt. Viņš nemaz nemēģināja bēgi, nospriedis, ka labāk paslēpties ēnā ceļa otrā pusē.
Un viņš atkal ieraudzīja radījumu, kas bija līdzīgs kailam cilvēkam: tas skrēja ātrā, vieglā solī un skriedams dziedāja. Tieši pretī viņam radījums apstājās, un viņam pamira sirds. Taču radījums nevis tuvojās paslēptuvei, bet palēcies ieķērās ceļmalā augoša koka zarā un, kā pērtiķis pārlikdams rokas, strauji uzrāpās augšā, pārsviedās pār sienu un pēdas desmit no tās ieķērās cita koka zaros, bet pēc tam nolēca zemē dārzā. Cilvēks neizpratnē pastāvēja dažas minūtes, tad gāja prom.
II
Deivs Sloters kareivīgi atspiedās pret barjeru, kas atdalīja pieņemamo istabu no Džeimsa Vorda firmas «Vords, Noulzs un Ko» vecākā kompanjona kabineta. Deivs bija sadusmots. Visi skatījās uz viņu ar aizdomām, it īpaši tas, kas stāvēja viņam pretī.
— Pasakiet misteram Vordam, ka man ir svarīgas darīšanas, — neatlaidās Deivs.
— Es jau teicu jums, ka viņš pašlaik diktē un nav traucējams, — atbildēja cilvēks. — Atnāciet rīt.
— Rīt būs par vēlu. Ejiet un pasakiet misteram Vordam, ka tas ir dzīvības vai nāves jautājums.
Sekretāre sāka svārstīties, un Deivs izmantoja izdevību.
— Tikai pasakiet viņam, ka pagājušajā naktī es biju otrpus līča, Dzirnavu ielejā un gribu viņam kaut ko pateikt.
— Ka jus pieteikt? — apvaicajas sekretāre.
— Vārdam nav nozīmes. Viņš nepazīst mani.
Kad Deivu ieveda kabinetā, viņš vēl bija kareivīgi noskaņots, bet, ieraugot lielu, gaišmatainu vīrieti, kas, sēdēdams grozāmajā krēslā, beidza diktēt stenogrāfistei un pagriezās pret viņu, Deiva izturēšanās pēkšņi mainījās. Viņš nezināja, kāpēc, un klusībā dusmojās pats uz sevi.
— Jūs esat misters Vords? — Jautājums likās Deivam tik muļķīgs, ka tas nokaitināja viņu vēl vairāk. Viņš vispār nebija domājis uzdot šo jautājumu.
— Jā, — atbildēja vīrietis. — Bet kas jūs tāds esat?
— Harijs Benkrofts, — sameloja Deivs. — Jūs mani nepazīstat, un mans vārds jums neko neizteiks.
— Jūs likāt pateikt, ka pagājušo nakti esat bijis Dzirnavu ielejā?
— Jūs tur dzīvojat, vai ne? — atjautāja Deivs, aizdomīgi pašķielēdams uz sterjogrāfisti.
— Dzīvoju. Kāpēc jūs ieradāties pie manis? Esmu ļoti aizņemts.
— Es gribētu parunāt ar jums vienatnē, ser.
Misters Vords ātri uzlūkoja viņu ar vērtējošu skatienu,
padomāja un teica:
— Pārtrauksim uz dažām minūtēm, mis Potere.
Meitene piecēlās, savāca papīrus un izgāja no kabineta.
Deivs ziņkāri skatījās uz misteru Vordu, kamēr tas pārrāva vina tikko radušos domu ķēdi.
— Nu?
— Pagajušajā naktī es biju Dzirnavu ielejā, — Dčivs nedroši iesāka.
— To es jau dzirdēju. Ko jūs vēlaties?
Deivā nobrieda neiedomājama pārliecība.
— Es biju jūsu mājā, pareizāk sakot, jūsu dārzā.
— Ko jūs tur darījāt?
— Gribēju aplaupīt jūs, — vaļsirdīgi sacīja Deivs. — Es uzzināju, ka jūs dzīvojat viens ar pavāru ķīnieti, un nospriedu, ka var rīkoties droši. Bet es neiekļuvu mājā. Mani iztraucēja. Tāpēc arī esmu šeit. Es atnācu brīdināt jūs., Es sastapu jūsu dārzā kādu mežoni, īstu velnu. Viņš būtu saplosījis mani gabalu gabalos. Es tikko izglābos. Viņam nav mugurā neviena drēbes gabala, viņš kāpaļā pa kokiem kā pērtiķis un skrien kā briedis. Es redzēju, kā viņš dzinās pakaļ koijotam, un, dieva vārds, man liekas, viņš to panāca.