Ņemdama par ieganstu savu vēlēšanos apskatīt cietoksni, kuru varbūtējā kara gadījumā vajadzētu aizstāvēt, un ari, lai parādītu godu manai vīramātei,
Karaliskā kundze aizbrauca uz kādām astoņām dienām to apciemot. Kas attiecas uz Viktoru Amede, viņš palika Turīnā un tanī pašā vakarā kāda augstmaņu delegācija, kuras priekšgalā stāyēja labais Depiāndžs un krietnais Deparola, šie dižciltīgie lelli, kurus dancināja Karaliskā kundze, ieradās pilī un izlūdzās audienci pie prinča. Kaut gan viņš ar nepacietību uz tiem jau bija gaidījis un aiz aizkariem paslēpies, bija redzējis tos ienākam, viņš tomēr lika sevi ilgi lūgt.
Delegāti tā bija iekaisuši, ka gandrīz vai ielauza durvis un krita tam pie kājām.
— O, monsieur1 . monsieur! — viņi vienā balsī sauca, — apžēlojaties, palieciet pie mums! Dieva vārdā, neatstājiet mūs!
Un cauri yisam šim troksnim bija dzirdama marķīza Depiāndža žēlu pilnā balss:
— Monsieur, pavaldoncs kundze ļoti mīl viņas augstību princesi, bet viņas godkārīgie nolūki attiecībā uz to pazudinās Savoju un jūs pašus, monsieur. Tai svešajā zemē jūs droši vien nožēlosit, ka esat atstājis savu tautu un jūsu nama uzticīgākos kalpus. Monsieur, domājiet par mums! domājiet par mums!
Hercogs, likās bija dziļi aizkustināts. Viņš slaucīja acis it kā raudātu un murmināja, it kā nespētu pazrunāt:
— Mani draugi!., sinjori!.. marķīz Depiāndž! — viņš stostījās, — es saprotu… es zinu… bet… bet… ko man darīt?
— Jūs, monsieur, esat valdnieks, varens valdnieks. Jūsu gribai še pieder pēdīgais vārds. Sakiet, ka jūs tam nepiekrītat.
— Bet, mani kungi, — iebilda princis, — šīs laulības ir jau nolemtas, viss ir nokārtots, vārds ir dots. Kuģi, kuriem mani vajag aizvest uz Portugāli, ir jau ceļā. Hercogs Dekordu drīz vien izkāps malā Nicā, lai mani tur sagaidītu un aizvestu uz Lisabonu. Kungi, es prasu jums, vai nav jau par vēlu?
— Atsakieties, monsieur! — atbildēja Sistēmas princis. — Visa Pjemonta un Savoja sacelsies, lai jūs aizturētu.
— Bet mana māte, kungi! — iesaucās hercogs.
— Mēs jau to zinām, — atbildēja marķīzs Desimiāns, — ka tā ir Karaliskā kundze, kas jūs uz to spiež.
— Kas mani spiež?.. Kungi, — teica Viktors Amede, — šis ir pārāk stiprs vārds.
— Piedodiet, monsieur, piedodiet, — iekrita valodā grāfs Deprovāns- Debruins, bijušais hercoga audzinātājs, — piedodiet Desimiānam, — viņš
varbūt tiešām ir gājis par tālu, bet viņa domas ir ari mūsējās. Jūsu augstā māte bija visžēlīgi uzticējusi man jūsu augstības audzināšanu. Es esmu darījis visu, lai izkoptu jūsu dabīgās tieksmes un izaudzinātu manu kungu par lielu valdnieku un godīgu cilvēku. Es esmu pūlējies mūsu visu dēļ, lai sagatavotu mūsu zemei slavenu un laimīgu nākotni. Tātad manai zemei ir tiesības uz šo laimi, un tie, kuri mēģinās tagad likt kādus šķēršļus ceļā, ir jānobīda pie malas, lai kas arī viņi būtu.
— Mans audzinātāj, — iebilda jaunais hercogs, — es daru jūs uzmanīgu, ka jūs man mācāt nepaklausību.
— Es jums, monsieur, mācu pienākumu, es jums mācu ievērot likumu, ko jums dod pats Dievs. Valdnieks nepieder mātei, viņš pieder tautai. Jums nav dota brīvība atsacīties no savas nastas, jums tā jānes līdz galam. Jūs atbildat par saviem pavalstniekiem mūsu visu kunga Dieva priekšā! Un tātad jūs paliksiet!
— Jūs paliksiet, jūs paliksiet! — visi atkārtoja.
— Es nevaru, kungi, es tiešām nevaru.
— Bet jums vismaz vajag to mums apsolīt.
Un, nometušies ceļos, tie visi izstiepa rokas pret savu princi, saukdami:
— Palieciet! palieciet!
Jaunais labais princis vēl kādu brīdi lika tiem sevi lūgt. Tad viņš izlikās, it kā piekāptos, un beidzot ļāva tiem izspiest no viņa solījumu, par kuru jāteic, ka viņš dega nepacietībā to drīzāk dot. Prieks un līksme tagad pārsviedās no pils uz ielu, no ielas un pilsētu un no turienes pār visu Savoju un Pjemontu.
Bet dabūtais solījums vēl nebija viss.
Hercogs izlikās, it kā viņš tūdaļ domātu par savu māti un ka šīs domas liek tam nodrebēt.
— Bet ko teiks pavaldone? — viņš jautāja. — Kungi, kungi, kad viņa atgriezīsies, kā lai es to tai pasaku?
— Pavaldones kundzei? — atjautāja hercoga audzinātājs.
— Jā, monsieur Deprovān.
— Vai man būtu atļauts dot jūsu augstībai kādu padomu?
— Jūs zināt, monsieur, ka es to vienmēr pieņemšu, — smaidīdams atbildēja princis, zinādams, ka viņš tam tik un tā nesekos.
— Lūk, monsieur, pavaldones kundzei uz jums ilgu laiku ir bijis liels iespaids. Viņa ir paradusi valdīt pār jums un jūs vadīt. Tiklīdz jūs viņu redzēsit, tās iespaids gūs virsroku un jūs mūs aizmirsīsit.
— Bet ko tad darīt? — jautāja princis.
— Jūs viņu vairs nedrīkstat redzēt.
— Tas, monsieur, ir neiespejami, pec divām dienām viņa atgriezīsies.
— Viņa neatgriezīsies, ja jūs būsit tik laipni pieņemt manu priekšlikumu.
— Sakiet!
— Deverī cietoksnis ir viens no vislabāk apsargātajiem Savojas cietokšņiem. Dažas rindiņas no jums, monsieur, un pavaldone tiks ne tik vien aizturēta, bet uzskatīta par cietumnieci, vai tas nu būtu cietoksnī, vai viņas pilī, kur tad to aizturētu, kamēr uz Portugāli tiek nosūtīts atsaukums.
— Bet, kungi, viņa taču ir mana māte!
— Ticiet man, monsieur, ka Karaliskā kundze baudīs visu mūsu godeienību, ka ar viņu apiesies, it kā tā būtu savā pilī un ka viņai, izņemot brīvību, nekā netrūks.
— Izņemot brīvību!
— Karaliskās kundzes pieķeršanās jums ir pārāk pazīstama, lai šaubītos par to, ka viņa jums piedos.
— Nē, mani kungi, nē, es tam nevaru piekrist! — atteica hercogs.
Šie pēdējie vārdi tika izteikti pavisam nedrošā balsī. Lāga ļaudis noprata,
ka viņiem vajag tikai uzstāt. Ja ari princis atrunājās, tad vienīgi tikai tādēļ, lai viņam būtu tas gods, ka viņš ir pretojies. Beidzot Sistēmas princim, hercoga labākajam draugam, ienāca prātā uzrakstīt pavēli grāfienei Deverī un viņas dēlam grāfam aizturēt Savojas hercoga atraitnes kundzi līdz turpmākajam viņu cietoksnī, nekādā gadījumā neļaut to atstāt un visās lietās paklausīt vienīgi Viktora Amedes uz pergamenta rakstītām pavēlēm ar viņa parakstu un valsts zīmogu.