Abats Delaskalija sajuta slepenas bailes un viņš kavējās saņemt šos bīstamos posta un nelaimes nesējus.
— Nebīstieties, monsieur abat, — smaidīdams teica Luidži, — jūs taču nejūtāt nekādus sirdsapziņas pārmetumus un šīs indes jums ir vajadzīgas tikai jūsu ienaidnieku dēļ. Ja vien es pareizi esmu uzminējis, šīs trīs lietas, kas jums vajadzīgas, ir: pirmā — inde, kas iznīcina skaistumu; otrā — inde, kas uz vietas nogalina miesu, bet kas ir trešā lieta?
— Trešā?
— Jā?
— Inde, kas nogalina dvēseli.
— Vai jūs ticat apdzirzālēm? — jautāja mūks ar tikko jaušamu ironiju.
— Nē.
— Velna iespaidam?
— Ne tik ne.
— Kādu indi tad jūs domājat, lai samaitātu dvēseli?
— Vārda indi.
— Rakstīta vārda, grāmatas?
— Nē, dzīva vārda! Man vajadzīgs veikls, apbrīnas cienīgs cilvēks, kas varētu savaldzināt kādas jaunas meitenes sirdi.
— Biktstēvs.
— Jā, biktstēvs… jezuīts.
— Es jūs saprotu. Rīt pat es aizsūtīšu jums cilvēku, kas ar saviem viltīgajiem vārdiem vislabāk prot apmāt savu ganāmo sirdis un dvēseles un vadīt tos pēc savas patikas.
— Kas ir šis cilvēks?
— Tēvs Obetons.
— Labi, jūs varat paļauties uz manu atzinību un atbalstu.
Un pēc šiem vārdiem abats Delaskalija atstāja klosteri, nodrošinājies ar trejkārtēju indi.
Tēvs Luidži turēja vārdu.
Otrā dienā pēc manas vizītes pie viņu augstībām es pieņēmu abatu Obetonu, man izraudzīto biktstēvu.
Šis Obetona tēvs bija godeienīga izskata jezuīts, kurš vēlāk kļuva plaši pazīstams Francijā un Spānijā. Man viņš nepatika: tas bija blēdīgs mūks, mantrausējs un nelietis, kas gāja acis nolaidis, liekulīgi šķielēdams zem acu plakstiem.
Pēc sava ordeņa noteikumiem viņš mani sveicināja, sakrustojis rokas uz krūtīm, kas vēl vairāk uzsver šīs brālības nesimpātisko raksturu, kaut
gan starp tiem netrūkst ievērojamu personu un kanonizētu svēto. Viņš bija labi pazīstams hercoga biktstēvam, augstākās pakāpes jezuītu priekšniekam, kas bija krietas un izcils cilvēks un nomira dīvainos apstākļos.
Viktors Amede, kas tai laikā jau bija karalis, viņu sirsnīgi mīlēja un parādīja tam vislielāko labvēlību.
Kad tēvs saslima, karalis to apciemoja. Juzdams, ka tuvojās viņa pēdējā stundiņa, pēc pirmās apsveicināšanās, kas, protams, bija ļoti īsa, mirējs lūdza savu karalisko biktsbērnu izraidīt no istabas visus pārējos.
Uz karaļa mājienu visi izgāja.
Tad, ar pūlēm atspiedies uz elkoņa, jezuīts teica:
— Sire, jūs pret manis vienmēr bijāt laipns un labs, es labāk nevaru jums parādīt savu atzinību, kā dodot jums vēl pēdējo padomu, bet šis padoms ir tik vērtīgs, ka ar to varbūt pietiks, lai nolīdzinātu manu parādu pret jums: nekad neņemiet par biktstēvu jezuītu!
Kad karalis pārsteigts sakustējās, viņš vēl piebilda:
— Neprasiet man, kādi ir šā padoma dziļākie motīvi, to man vairs nebūtu atļauts jums teikt.
Viņš atslīga savos spilvenos un vakarā nomira.
Tas bija gandrīz vai tas pats, ko Mazarini bija teicis Ludviķim XIV attiecībā uz viņa pirmajiem ministriem.
Šo faktu man atstāstīja pats Viktors Amede un turklāt vēl vairākas reizes.
Kopš tā laika karalis nekad vairs neņēma sev biktstēvu no šā ordeņa un negribēja atstāt jezuītu rokās skolu vadību.
Obetona tēvs bija vēl jauns, pārāk jauns biktstēva amatam: viņam bija tikai trīsdesmit gadu. Es nezinu vai, pareizāk sakot, es zinu tīri labi, kāpēc viņu man bija izmeklējuši. Viņam vajadzēja stāties visciešākā sadarbībā ar manu vīramāti, lai tā būtu pārliecināta, ka ar viņa starpniecību varēs pār mani valdīt.
Viņš pie manis vērsās ar diviem vai trim jautājumiem un sāka jau klausīties, pirms es tam kaut ko biju atbildējusi. Šķita, ka viņš manās atbildēs meklēja kādu apslēptu domu un pēc maniem vārdiem centās mani izpētīt. Beidzot viņš man jautāja, vai es esmu bieži gājusi uz grēku sūdzēšanu. Mana māte bija ļoti dievbijīga un katru mēnesi mūs turp aizveda. Es viņam to pateicu un viņš apmierināts pamāja ar galvu, paskatīdamies uz Deverī kundzi, kas šinī sarunā bija klāt. Bet viņa pēc šā skatiena pat nepakustējās, tāpat arī visu atlikušo sarunas laiku.
Starp visiem šiem cilvēkiem mans virs man likās vismazākais puisītis pasaulē: viņam nebija neviena vārda, ko teikt vai, pareizāk sakot, viņam neļāva to teikt: viņš cieta, bet neuzdrošinājās to likt manīt. Šāda jūtu un prāta atkarība man arvien ir likusies visnožēlojamākais stāvoklis uz pasaules. Šī gļēvulības un mazdūšības cīņa ar gribu, saprātu un godkāri, manuprāt, ir neizturama un atgādina īstu elli.
Obetona tēvs palika uz pusdienām, uz kurām viņš bija uzaicināts līdz ar kādu citu mūku, kas tam bija nācis ceļabiedros. Tas ēda, ka bija bail skatīties, kas mani ļoti uzjautrināja: mūsu ēdiens tam gāja labāk pie dūšas nekā klostera virumi.
Pie pusdienu galda tika apspriests, ko darīt ar kādu zināmu abatu Ptī, Senležēras priesteri, kurš ģimenē bija ļoti iecienīts un kurš bija cerējis kļūt par manu biktstēvu.
-r Nelaiķa grāfs Deverī viņu uzskatīja par pareģi,— teica mana vīramāte, — un uzdeva viņam rūpēties par mūsu namu.
— Es vairākkārt esmu griezusies pie viņa. Manu dēlu jau no pašas mazotnes tēvs nodeva abata Ptī rokās un viņš ar nepacietību gaidīja manu vedeklu, lai uzņemtos gādību par viņas dvēseli. Ko lai es viņam saku? Esmu gatava derēt, ka viņš šovakar ieradīsies.
— Madamc, — atbildēja Obetona tēvs, pieņemdams to īpato sejas izteiksmi, kas nav aprakstāma, — es pasteigšos atstāt šo namu, jo baidos, ka mana klātbūtne varētu sagādāt jums neērtības. Par svētību baznīcai un jums pašai godājamie tēvi bija vēlējušies saistīt pie sevis jūs un grāfienes kundzi. Bet monsieur Ptī ir svēts, ļoti cienījams un ļoti dievbijīgs cilvēks, kas spēs jūs abas vadīt šinī un arī viņā pasaulē! Tāpēc es labāk atkāpšos. Tikai, man šķiet, jums būtu vajadzējis par to iepriekš informēt mūsu brālības tēvus, kas bez šaubām nebūtu uzsākuši sarunas, kur tos beidzot noraida.