Man nav iespējams attēlot tā sejas izteiksmi, kamēr viņš runāja, ne arī to, kādi draudi un solījumi izpaudās viņa lūpu lustībās, bet viņa nāsis izpletās un sarāvās kā plēšas. Kas attiecas uz viņa acīm, no tām nebija redzams nekas: ne baltums, ne redzoklis — garas skropstas līdzīgi priekškaram aizēnoja viņa skatienu.
Mana vīramāte nodrebēja.
Savojā toreiz šī brālība bija visvarena. Pateicoties abatam Delaskalija, tai bija radusies reta izdevība iespiesties mūsu namā kā priekšpostenī, lai no turienes sekotu galmam un ari mūs ierindotu to ļaužu skaitā, kurus bija ieteicams paturēt savā iespaidā. Vispirms jau grāfieni atraitni, hercoga galma dāmu un mani, kurai, pēc visa spriežot, vajadzēja sekot viņas pēdās.
Tāpēc mani kā sevišķu labvēlību bija lūguši, lai mana garīgā vadība tiktu uzticēta Obetona tēvam, kurš skaitījās viens no viņu slavenībām. To viņš arī drīz vien pierādīja, kad kopā ar kardinālu Saprāni aplaimoja zemi ar bullu U nigenitus.
Nebija noliedzams, ka manai vīramātei bija bail. Šī parasti tik augstprātīgā sieviete locījās kā niedra.
Abats Delaskalija bija viņu darījis uzmanīgu par dažām noraidījuma sekām. Priesteris Ptī un viņas draudzība ar to nespēja cīnīties ar šo visvareno ordeni, kuru vienīgi Viktors Amede spēja turēt grožos, kaut gan arī viņš nevēlējās ar to sanīsties.
Es, protams, šinī gadījumā izturējos pilnīgi pasīvi, jo man atlika tikai piekrist, un ja arī man būtu ļāvuši atbildēt, es tik un tā nezinātu, ko atbildēt. Kas attiecas uz mani, tad jāteic, ka mani priekšstati par biktstēvu saistījās ar pašu biktsceremoniju, kurā bija maz kā patīkama. Man tikai rēgojās priekšā biktskrēsla aizrežģojums, biktslodziņš, grēki, kas jāizsūdz, un gandarījums, kas jāizpilda.
Turpretī mans radinieks abats biktēšanā redzēja pavisaam ko citu: slepenu un neatvairāmu iespaidošanu bez sāncenša.
Tāpēc, lūk, mani vairākkārt arī pārsteidza un apmulsināja tie savādie priekšstati, ko uzspieda manai iztēlei, un pavedinošās jūtas, ko centās iedēstīt manā dvēselē.
Abats Delaskalija pie manis izmēģināja visas indes, kuras tas saņēma no briesmīgā kapucīņa Luidži.
Saruna turpinājās diezgan ilgi, un Obetona tēvu nācās ilgi lūgties, lai viņš paliktu. Pat mans vīrs pēc savas mātes mājiena atvēra muti un lūdza parādīt šo labvēlību manas jaunības dēļ.
Beidzot tēvs paklanīdamies deva savu piekrišanu un teica:
— Monsieur, atceraties, ka jūs mūs uz to piespiedāt.
Pēc pusdienām ieradās vēl dažas personas. Deverī kundze ap šo laiku parasti bija pilī; bet viņa augstība manas atbraukšanas pirmajās dienās bija atļāvis tai nebūt klāt.
Sāka spēlēt kārtis un uz ļoti lielām summām. Mani interesēja abata Delaskalija spēle, jo, neskatoties uz viņa tērpu, viņš bija viens no sava laika labākajiem spēlmaņiem. Tā kā viņš ieņēma augstus amatus jau nelaiķa hercoga un ari tagadējā laikā un pārvaldīja vairākas abatejas, viņa ienākumi bija ļoti lieli. Kā uz Valsts sekretāru visi uz to raudzījās ar cieņu; viņu uzskatīja par ļoti izveicīgu diplomātu, bet sabiedrībā un savā dzimtā viņš netika īpaši ieredzēts. Kas attiecas uz mani, tad man no viņa vienkārši bija bail.
Stundu pirms vakariņām kāds veca mažordoms, kas bija dzimis un uzaudzis mūsu namā un mīlēja to kā savējo, peteica manai vīramātei, ka esot ieradies Sentležērās priesteris un lūdzis apjautāties, vai grāfienei labpatiktu to pieņemt.
Grāfiene pasteidzās atbildēt piekrītoši.
— Viņš, bez šaubām, paliks arī uz vakariņām? — jautāja mažordoms.
— Protams, — īgni atteica mana vīramāte.
Un patiesi — pēc dažiem acumirkļiem uz sliekšņa parādījās monsieur Ptī.
Viņa laipnais, cienības pilnais izskats tūdaļ noskaņoja mani draudzīgi pret to. Kaut gan viņam bija ne vairāk par četrdesmit pieciem vai piecdesmit gadiem, tā mati bija gluži balti un ietvēra īstu patriarha seju. Viņa patīkamais smaids, mierīgais un laipnais skatiens skaidri noteica viņa dabu un raksturu.
Viņš sveicināja Deverī kundzi ar godeienības pilnu familiaritāti, kas man ļoti patika. Tad viņš paņēma aiz rokas manu vīru, lai tas viņu atvestu pie manis. Es skatījos platām acīm un, pats par sevi saprotams, neteicu ne vārda.
— Esiet sveicināta, madame, — viņš man teica, — un lai Dievs atmaksā jums ar to pašu svētību, ko jūs ar savu klātbūtni esat ienesuši šinī namā.
Šie vārdi, acīm redzot, nāca no vistēvišķīgākās sirds, kādu vien es kopš manas aizbraukšanas no Francijas biju sastapusi, un tie man dziļi iespiedās atmiņā. Es piecēlos kājās un sveicināju cienījamo priesteri ar tādu pašu reveransu kā viņa augstību.
Viņš pateica vēl dažus laipnus vārdus par mani pašu, par mūsu ģimeni un manas mātes tālu pazīstamo labo slavu, tad viņš apsēdās līdzās grāfam, kurš tagad pirmo reizi, kā man likās, bija labā omā un sarunājās brīvi un nepiespiesti.
Līdzās priesterim stāvēja kāds mazs radījums, kas tūdaļ saistīja manu uzmanību, kaut gan neviens tam neteica ne vārda un likās, ka tas tikai tāpēc būtu istabā, lai turētu monsieur Ptī platmali un lielu niedri ar bumbu galā, kas pēc sava lieluma pārsniedza turētāja galvas apmērus.
Tas bija desmit vai astoņus gadus, vecs puisēns, resns, uzdundzis, ar platu, strupu un gluži sarkanu degunu, smejošu muti ar lieliskiem zobiem, tik tikko saredzamām acīm, kas mirdzēja kā karbunkuli un bez mitas šaudījās uz visām pusēm vienlaikus. Viņa apģērbs bija melns, šaurs kamzolis, tādas pašas krāsas bikses un violetas zeķes, kas cieši piegūla resnajām kājām un spēcīgajiem ikriem. Tas bija īsts labi nobarojušās, veselīga un drastiska abata, vai, pareizāk sakot, kanoniķa atveids miniatūrā. Viņu nevarēja saukt par lelli: viņš bija pārāk neglīts, bet, raugoties uz to, ikvienam gribot negribot bija jāaizmirst sava sliktā oma.