— Uzmanieties, godājamais tēv, šīs puisis ir gudrs un viltīgs, kā desmit kapituli jezuītu. Neticat viņa vārdiem, bet ievāciet par to drošas ziņas.
Tā, lūk, no gadījuma ir atkarīgi daudzu likteņi. Ja Darmštatcs princis nebūtu brīdinājis monsieur Ptī no šā Alberoni, tas, droši vien būtu dabūjis savu kanonikātu un nebūtu nokļuvis tur, kur mums nācās ar to sastapties, līdz ar ko viens otrs no šā gadsimta notikumiem būtu izveidojies citādi.
Tā, pārskatot savu dzīvi, es esmu atradusi daudz šādu sīku iemeslu, kuriem bijušas lielas sekas. Un šīs te arī ir viens no interesantākajiem un zīmīgākajiem.
Darmštates prinča domāšanas veids bija ļoti vijīgs un lietas vispusīgi aptverošs, un tomēr viņš, kā pats mēdza teikt, uz visu skatījās caur tumšām brillēm. Viņš visu redzēja otrādi nekā citi. Kaut gan viņam toreiz bija tikai apmēram divdesmit gadu, viņš nepazina ne šim vecumam parasto dzīves līksmi, ne nākotnes cerības, bet bija tik nopietns un prātīgs, ka pārējie jaunie sinjori par viņu smīnēja. Viņš vienmēr noteikti atsacījās piedalīties viņu trakulībās, dzīvoja vientuļi, ieracies savās grāmatās, un tikai vakaros ieradās galmā vai dāmu sabiedrībā, un vismīļāk pavadīja laiku nopietnās sarunās ar valstsvīriem. Es dažu labu reizi dzirdēju runājam, ka princis nemīlot sievietes, un ka viņš saviem gadiem esot pārāk prātīgs, un ka šāda neizskaidrojama un neizskaidrota izturēšanās var izaugt vienīgi no dažādiem noslēpumainiem motīviem. Vēlāk es būtu varējusi atbildēt uz šiem minējumiem un visu izskaidrot.
Šis 1683.gads bija vairāku slavenību ceļa sākums. Vienā laikā ar mani Turīnā uz dažām nedēļām ieradās kāda persona, kas vēlāk kļuva plaši pazīstama un kas pirmo reizi pierādīja Ludviķim XIV, ka viņš nav neuzvarāms un nemaldīgs: divas lietas, kurām Viņa Majestāte līdz tam laikam negribēja ticēt. Es runāju par princi Savojas Eiženu. Viņam toreiz bija vēl tikai divdesmit gadu un viņš piedāvāja savus pakalpojumus ķeizaram.
Es viņu redzēju galmā audiencē pie Karaliskās kundzes. Gandrīz vai visu laiku viņš pavadīja kopā ar mani, stāstīdams par Franciju, cik daudz viņš tur pametis draugu un cik tam bijis žēl to atstāt.
Viņš pašreiz grasījās piedalīties karā pret turkiem, kurp arī bija devušies viņu augstības prinči Dekonti, par spīti karalim, kas tiem šo bēgšanu nekad nevarēja piedot. Viņiem to visu mūžu vajadzēja nožēlot.
Princis Eižens bija skavenās Soasonas kundzes dēls, bet Soasonas kundze bija tuvos rados ar kardinālu Mazarīni, ko Ludviķis XIV tik ļoti mīlēja savos jaunības gados, bet vēlāk nežēlīgi pievīla. Viņai bija nācies atstāt Franciju 1860.gadā kādas prāvas dēļ, kurā figurēja burvestība un vēl daudz sliktākas lielas. Soasonas kundze tika ļoti sakompromitēta un viņu turēja aizdomās par vairākkārtīgām noindēšanām, un ja karalis, ņemdams vērā senākos sakarus, nebūtu piekritis viņas bēgšanai, tai būtu nācies stāties Augstās tiesas priekšā, kas kā to apgalvo, uz izmeklēšanā iegūto materiālu pamata būtu atraduši pietiekami daudz iemeslu viņu notiesāt uz uguns nāvi. Karalis par to bija tik pārliecināts, ka viņš kādudien manas mātes klātbūtnē teica savam svainim Bujonas hercogam:
— Es gan ļāvu grāfienes kundzei, — tā viņu parasti titulēja, — no Francijas aizbēgt, bet debesis lai dotu, ka man nebūtu Dieva un manu pavalstnieku priekšā jāatbild, ka neesmu licis to notiesāt.
Spriežot pēc viņas turpmākajām gaitām un arī pēc tā, ko mēs vēl redzēsim, varēja iedomāties, uz ko visu šī sieviete bija spējīga un grūti būtu pieņemt, ka viņa toreiz tikusi nepatiesi apvainota. Viņas dēls no tās bija atsvešinājies. Šai laikā viņa uzturējās Briselē un gatavojās doties uz Spāniju.
Kad es princim Eiženam jautāju, vai viņš to nedomā apciemot, princis atbildēja:
— Nē; es došos tieši uz Vīni, un nu turienes uz armiju. Man nav ne mazākās patikas pie Soasonas kundzes sāniem baznīcā tikt nomētātam ar akmeņiem, kā tas ar dažu labu jau ir gadījies. Kā rādās, tad šie flamandrieši pret sātanu un viņa piekritējiem nav diezcik iecietīgi.
Princis Eižēns nebija sevišķi slaids, bet labi noaudzis, kaut arī kalsnējs un ar ļoti melnīgsnēju ādas krāsu. Viņam bija ļoti simpātiska seja ar patīkamiem vaibstiem un dedzīgām acīm. Savus melnos matus viņš nēsāja parūkveidīgi safrizētus, kas bija viena no viņa savādībām. Viņa mīlas uzvaru skaits Francijā, kur viņš triumfēja visās ielās, bija ļoti liels, bet ar to viņam nepietika. Viņš dzinās pēc slavas un gribēja iekarot sev spožāku stāvokli, nekā bija pārējiem valdošā nama jaunākajiem dēliem un viņa tēvam, kurš savās prasībās bija daudz mērenāks.
Vispirms viņš sev pieprasīja kavalērijas eskadronu. Vajadzēja gan dzirdēt, ka viņš pats to atstāstīja! Lai to panāktu, viņš vērsās tieši pie paša karaļa. Šis solis to pazudināja. Toreiz vēl visvarenais un pie galma lišķībām pieradušais Luvuā atrada, ka, neievērodams dienesta pakāpi un noraidīdams viņa atbalstu, jaunais cilvēks ir rīkojies bezkaunīgi pārdroši, un zvērēja tam mūžīgu naidu. Tāpēc, kad valdnieks viņam par to ieminējās, Luvuā nicīgi smīnēdams papurināja galvu: šo žestu pazina visi armijas virsnieki un zināja, ka tas nenozīmē nekā laba.