— Sire, princis Savojas Eižens! — lai Jūsu Majestāte par to labāk nemaz nedomā: viņš ir par vārgu un smalku armijas dienestam, viņš pat vienu karagājienu neizturēs.
— Tomēr nevar taču noliegt grāfienes Soasonas dēlam un kardināla Mazarini brālēnam šo mazo laipnību ļaut piedalīties gājienā. Atmetīsim arī viņam kādu kauliņu, lai cik mazs tas būtu.
— Jūsu Majestāte nepazīst šo jauno cilvēku, viņš ir bīstams: viņš alkst pēc slavas un goda un grib to sasniegt par katru cenu.
— Par katru cenu! Man šķiet, šis puisis ir lietojams, — teica karalis.
— Nē, viņš nāk no Dinoā dzimtas un ir rada Savojas namam, bet ārzemnieki nekad nav bijuši veiksmīgi viņiem uzticētos amatos.
Šo nedaudzo vārdu pietika, lai Ludviķis XIV, kurš diez kā nesimpatizēja princim, no tā novērstos. Kad Eižens ieradās pie Viņa Majestātes un ar klusu reveransu, kā tas bija pieņemts, izlūdzās karaļa atbildi, tas viņam atbildēja:
— Man ļoti žēl, monsieur, bet jūs esat par vārgu manam dienestam, — un izgāja ārā.
Bet jaunais cilvēks nezaudēja dūšu, viņš pārrevidēja savus uzskatus un nopūzdamies nolēma iestāties garīdznieku kārtā.
— Ja neesmu pietiekami spēcīgs, lai kalpotu karalim, — viņš pie sevis domāja, — es tomēr būšu diezgan spēcīgs, lai kalpotu Dievam.
Tēvs Lašēzs toreiz pārzināja visu bcneficiju un abatēriju lietas, un, lūk, princis, kaut arī sevišķi neiederējās šais aprindās, sāka parādīties viņa pieņemamajās istabās.
Tur viņš bija redzams it bieži, ka Luvuā, visatriebīgākais cilvēks pasaulē, to drīz vien uzokšķerēja arī zem sutānas un pa otram lāgam aizkrustoja tam ceļu. Viņam bija ar to vēl jānorēķinājās par viņa mātes parādiem, jo savas varenības laikā viņa bija to diezgan dancinājusi. Un tā, lūk, nākamais abats drīz vien sastapa ceļā vēl vienu šķērsli, pret kuru tam nekā vairs nebija ko teikt.
— Monsieur, — teica viņam Lašēza tēvs, — jūs esat pārāk brīvdomīgs uzskatos, lai kalpotu Dievam.
— Piedošanu, manu tēv, bet par to reiz vajadzētu tikt skaidrībā,— atcirta princis, kuru šī atbilde bija izvedusi no pacietības, — karalis man teica, ka es esot pārāk liels kapucīns, lai derētu zaldātos, un jūs sakāt, ka es esmu pārāk liels zaldāts, lai iederētos kapucīņos. Kuram no jums ir taisnība?
Bet taisnība bija abiem, jo neviens no sava viedokļa neatkāpās.
Velti mūsu lūdzējs spēlēja uz visām stīgām: visur viņš tika atraidīts. Tas viņu ārkārtīgi saniknoja un viņa sirdī iedegās nāvīgs naids pret mūsu kungu karali.
Prinči Dekonti apsvēra savu Ungārijas dēku, un viņš nolēma tiem sekot.
— Es vairs neatgriezīšos, — viņš teica saviem draugiem.
Noguris no piedzīvotajām neveiksmēm, atmezdams visam ar roku, viņš atstāja Franciju. Kad par to dzirdēja Luvuā, tas ņirdzīgi nošņāca:
— Jo labāk, viņš mūs še vairs neapgrūtinās!
— Ak, — iesaucās princis, kad tam šos vārdus atkārtoja, — es viņu patraucēšu citā vietā. Es atgriezīšos šinī zemē, no kurienes mani izdzen, bet atgriezīšos ar ieročiem rokā.
Un viņš turēja vārdu. Ludviķim XIV un Luvuā turpmāk nevienu reizi vien nācās nožēlot, ka tie nebija nojautuši, kādu kareivi tie ir aizsūtījuši savam ienaidniekam.
Princim Eiženam bija ārkārtējs naids pret Mentenonas kundzi. Es par to tiku bieži pārliecinājies un visdažādākos apstākļos, bet arvien tās bija tās pašas jūtas un tie paši draudi karalim un viņa favorītei.
— Ja man būtu izdevies nokļūt līdz Parīzei, — viņš teica man, kad pēdējo reizi tikāmies, — ja maršals Viārs nebūtu mani aizturējis pie De- nenas un ja angļi nebūtu sabojājuši man šo operāciju, tad es tagad būtu likumdevējs lielā monarha galvaspilsētā un Mentenonas kundzi būtu licis ieslēgt uz visu mūžu klosterī. Bet Dievs tā nebija lēmis.
Es pārāk ilgi esmu pakavējusies pie prinča Eižena un vēl pirms tā laika, kad viņš jau bija kļuvis pazīstams, bet es domāju, ka nebūtu slikti aprādīt viņa pirmsākumu cēlonisko sakarību, tāpēc ka reiz viņu redzēsim lielu un slavenu.
Es arvien esmu jutusi un jūtu vēl tagad pret viņu sirsnīgu draudzību, uz ko, es par to esmu pārliecināta, viņš man atbild ar to pašu. Mēs vēl turpinām sarakstīties. Kad pienāks kārta stāstīt par viņa lielajām kaujām un spožajām uzvarām, es mēģināšu darīt, ko spēju, kaut gan sievietēm kara apraksti sevišķi nepadodas. Ir taisnība, ka es tos vairāk esmu dzirdējusi no citiem, sevišķi no Savojas hercoga, kas tos ļoti mīlēja. Tieksme nonāvēt savu tuvāko ir tā, kas kara varoņiem atnes vislielāko godu. Kara zinātni, viltības un stratēģijas paņēmienus mācās tāpat kā vijoļspēli, tā ir reizē zinātne un māksla. Kas attiecas uz mani, es pārāk mīlu savu mieru, savu labsajūtu un savu māju, lai varētu nenosodīt cīņas un kara nemieru.
XV
Savojas hercogs vēl bija ļoti jauns un pilnīgi aizrāvies no savas mīlas uz Dekumiāna jaunkundzi, tāpēc arī pirmajā dienā viņš uz mani pat nepaskatījās. Kas attiecas uz mani, es par viņu nemaz nedomāju. Mani nodarbināja divas lietas: pirmkārt, mans vīrs un, otrkārt, mana vīramāte.
Es gribu vaļsirdīgi un sirsnīgi atzīties. Ja Deverī kundze būtu bijusi maiga un laba, ja viņa būtu man ļāvusi mīlēt savu dēlu, ja viņa nebūtu mēģinājusi ar savu autoritāti un savām kaprīzēm nostāties starp mums, tad varbūt manas jūtas būtu palikušas nesatrauktas, bez uzbudinājuma un skandālu vētrām. Bet manas vīramātes tendence atņemt man to vietu, kuru man mana vīra dzīvē un sirdī pienācās ieņemt, bija tieši tā, kas man lika iespītēties un uzstāties ar savām prasībām. Mans vīrs, -savas mātes iespaidots, uz manu mīlu atbildēja ar dzedrumu. Tā bija īsta cīņa starp manu sirdi un viņa gļēvajām bailēm. Jau no bērna kājām viņa māte to bija audzinājusi. *