Viņa krita ceļos pie prinča kājām, raudādama patiesas asaras, plosīja savas krūtis, plēsa matus un lūdza hercogu saudzēt viņas nespēkā sabrukušo tikumu.
Hercogs bija apjucis. Viņš apbrīnoja to arvien vairāk un vairāk, jo viņa šinī spēlē bija bezgala pavedinoša.
Arī viņš lūdza un runāja par savām ilgajām mokām un nemitīgajām ciešanām, par negulētajām naktīm, kopš viņa to atstājusi.
— Jūs sakal, ka mani mīlot, — nopūtās hercogs, — un tomēr gribat ļaut man nomirt.
Še viņa parādīja skaistu žestu, kam, droši vien, uz hercogu vajadzēja atstāt iespaidu.
— Mirt! Jums! Kura dēļ es atdotu savas asinis, sevi visu! Ko nozīmē mans tikums, ja tik jūs dzīvojat!
— Tu mani mīli un piederi man?
— Jā, tev, vēlreiz tev, bet vienu žēlastību, tikai vienu žēlastību es lūdzu!
— Saki, saki! Vai tu vēlies manu dzīvību, manu karaļvalsti?
— Nē, nē, ne to, bet kad es būšu tev piederējusi, tad, lūk, duncis, nogalini mani!
Šos vārdus pavadīja enerģiskas apņemšanās pilna kustība…
Viņa dzīvo vēl šodien.
Tā, lūk, tika likti pamati tai bezgalīgajai uzticībai, kādu vēlāk Viktors Amede parādīja šai jaunajai Mentenonai.
XVII
Šodien nezin kāpēc man ir uznākusi vēlēšanās atstāt galmu un politiku un jums pastāstīt par manu mājas dzīvi, par manu vīru un par tām manas laulības pirmajām dienām, kurām bija tik liels iespaids uz visu manu turpmāko dzīvi.
Grāfam Deverī nenāca ne prātā, ka viņš zaga manu laimi un pūlējās, lai mūs izšķirtu uz visiem laikiem. Un tad mana vīramāte — to es še saku gluži atklāti un, Dievs lai dod, ka uz šiem vārdiem kristu visu to māšu acis, kas nostājas starp dēlu un jauno vedeklu, kuru tās viņam izraudzījušas. Mana vīramāte bija īstais virzītājs uz mūsu šķiršanos un tās tiešais cēlonis, tāpat arī tai netaisnībai, ko es grāfam Deverī esmu nodomājusi, bet vai es vispār esmu nodarījusi viņam kādu netaisnību, to lai izspriež Dievs. Kas attiecas uz mani, tad es par to nekā nezinu'.
Es jau minēju, kādā veidā es biju sākusi pielāgoties savai verdzībai un, ka es, jauna meitene, tikpat viegli pakļāvos Deverī kundzes autoritātei, kā viņas dēla kungs, kurš jau bija pietiekami vecs, lai noteiktu pats par sevi un ļoti labi būtu varējis vadīt mūs abus. Jau Deluinas pilī es biju pieradusi pie padevības, bet, ja tā varētu izteikties, pie saldinātas padevības. Tur katra pavēle tika izteikta vienkārši — kā pati par sevi saprotama, un es izpildīju tikai to, ko no manis prasīja kā pienākumu: man likās, ka es rīkojos pēc savas gribas un tāpēc man tas nenācās grūti. Mana māte bija gan stingra un iespaidīga, bet arī laba un jūtīga. Deverī kundze domāja, ka bardzība ir tas pats, kas cienība, kas ir gluži aplam. Visam vajadžēja liekties viņas priekšā, viņas žestam bija jāpadodas… Viņa bija nolēmusi, ka līdz. zināmam, labi tālu nospraustam vecumam es joprojām palikšu tikai meitenīte šā vārda visplašākajā nozīmē.
Abatam Delaskalija šis viņas lēmums nebija svešs. Savādā kaisle pret mani, kas viņā bija uzliesmojusi, mudināja to novērst katru citu iespaidu, kas būtu varējis iesakņoties manā sirdī un jūtās.
Viņš saprata, ka es vēl biju pārāk jauna, lai viņš mēģinātu mani pavest. Viņš nogaidīja, kamēr Obetona tēvs, ietekmēdams manu sirdi un prātu, būs veicis savu darbu.
Radīdams ap mani vientulības, garlaicības un nomāktības atmosfēru, viņš cerēja, ka es kādudien būšu gatava pieņemt viņa piedāvāto ideju, lai izkļūtu no šā stāvokļa.
Deverī kundze savukārt baidījās, ka mīla beidzot iegūs uzvaru par viņas dēla sirdi. Viņa atbīdīja, cik spēdama, šo cīņu, kuru tā paredzēja un kurā, pēc viņas pārliecības, tai nāktos zaudēt. Viņa cerēja, novilcinādama laiku, konsolidēt savu virskundzību un kļūt tik stipra, ka to vairs nevarētu nobīdīt pie malas. Es biju šķērslis: viņa redzēja, ka neesmu tāda muļķe, kā viņa to bija vēlējusies. Es biju jau pietiekami glīta, lai pēc tā varētu spriest, kas no manis iznāks vēlāk. Galva viņai griezās riņķī iedomājoties, ka viņa savā mājā būtu nobīdīta otrajā vietā. Ka viņai būtu jāsamierinās ar īstu grāfieni Deverī, valdošo namamāti, kurprelī viņas pienākums būtu tikai dot padomus, ko bieži vien neatzītu. Tāpēc viņa mēģināja mani izdzēst un apslāpēt.
Varbūt tas viņai arī būtu izdevies, ja negadītos kāds apstāklis, kas nebija manis radīts, es uz to nebiju spējīga, bet to izvirzīja daba un gadījums. Tā ir ar cilvēku nodomiem un kombinācijām. Pietiek vienu sekundi, lai tie sabruktu.
Es biju gandrīz jau četrpadsmit gadu veca, kad ierados Turīnā. Tur es pavadīju pirmos divus gadus tādā nomāktībā, kuras vienīgais nolūks varēja būt pārvērst mani par idioti, un likās, ka manas vīramātes režīmam izdosies to panākt. Mūsu dzīve bija reglamentēta gluži kā klosterī. Mans vīrs savā galā nodarbojās ar mineraloģiju, kas tam bija jau iepatikusies jau no bērnības, kad viņš skraidīja pa kalniem. Pie manis viņš ienāca tikai zināmās stundās, bet vakaros nekad.
Mums bija divas dzīvojamtelpas ar kopēju priekšistabu. Kaut arī es mīlēju savu vīru, mūsu glāsti negāja tālāk par diezgan maigām sarunām, rokas spiedieniem, izteiksmīgiem skatieniem un dažādām mazām bērnišķī- bām. Kas attiecas uz grāfu Deverī, viņš bez šaubām bija gudrāks par mani, bet šī gudrība bija kā aizzīmogota grāmata,, kas atverama tikai pēc viņa mātes pavēles.
Tā kā manas vīramātes pienākumi to saistīja pie galma, pusdienās mēs gandrīz vai katru dienu pie galda bijām vieni. Dažreiz ieradās arī viesi: visbiežāk abats Delaskalija, labais priesteris Ptī ar manu mazo Mišonu, kas aizvien nostājās aiz viņa krēsla, viens otrs draugs vai tuvinieks, un beidzot — lielais skaits oficiantu un sulaiņu, kā tas Itālijas augstmaņu namos parasts. Tas viss bija ļoti svinīgi. Kad mēs negājām uz galmu, pie mums ieradās daudz apmeklētāju. Es iemācījos vadīt pulciņā sarunas. Tā bija māksla, kas citur reti bija sastopama, izņemot vienīgi Franciju, kur karalis ar savu svinīgo cēlumu bija piespiedis tajā ielauzīties arī dāmas.