Garlaicības dēļ bija vai jānobeidzas. Es dzīvoju, ja to vispār var saukt par dzīvi, īsta leduspagraba stingumā. Mani vienīgie gaišie brīži bija tad, kad sava kunga uzdevumā ieradās Mišons ar kādu ziņu, vai lai aptaujātos par mūsu labklājību. Es viņu turēju tāpat kā savu Žakelīnu: es viņu aizturēju, rotaļājos ar to, kad neviens neredzēja, un, viņā skatīdamās, no sirds smējos, ko es vairs tikai vienīgi sava spoguļa priekšā uzdrošinājos darīt. Viņš mani mīlēja gandrīz vai tāpat kā savu labo audžutēvu. Man šķiet, viņš pat būtu bijis gatavs to manis dēļ atstāt, kaut arī tam būtu bijis ļoti žēl.
Babete un Mariona mani vairs nepazina. Kad viņas man ieminējās par Franciju, es tām pavēlēju klusēt: man bija bail, ka salīdzinājums atmodinās žēlabas pēc tās. Babete baidījās mani iztaujāt, viņa saprata manu nelaimi labāk nekā es pati, kad to vēl nemaz nenojautu.
Tomēr es nonācu tai vecumā, kad domas pārveidojas un top par jūtām. Man bija jau sešpadsmit gadu, es biju skaista, mīlēju rotas, mīlēju savu seju, kas man šķita daiļa un patīkama. Es labprāt būtu gribējusi to dzirdēt arī no citiem. Bez šaubām, visi to atzina. Bet cienība! Mūsu laikos par šo vārdu neviens vairs nedomā.
Es sāku pievērst vairāk vērības savai tualetei un savam tērpam, mainīdama to trīs reizes dienā, un nopūlos, redzēdama sevi vienu lielajā istabā un tomēr tik līksmu, kad saule, iespīdēdama pa milzīgo logu, kā ar zeltu aplēja skaisto krustnešu bruņinieku tēlus, ar kuru ciļņiem, kā tas šinīs zemēs ir parasts, bija izrotātas zāles sienas. Bieži vien es īsināju savas vientulības stundas ar to, ka pētīju šos attēlus un pēc savas fantāzijas iedomājos viņu vēsturi. Man bija liela vēlēšanās tos iztaujāt un man likās, ka viņi man atbildētu; tie kļuva mani draugi, mani biedri un es aizsap- ņojos pat tiktāl, ka piedzejoju tiem spēju darboties.
No visām šīm freskām divas man bija sevišķi mīļas, kaut gan, varbūt, tās bija mazāk ievērības cienīgas: divi nabaga bērni, ganiņš un gane, kas, kopā ar suni apsēdušies ozolu paēnā, mierīgi ganīja savus lopus. Viņi bija apkampušies un noskatījās garāmejošajā lepnajā, nezinu kura Francijas karaļa svītā, kuras pulkā bija redzami arī trīs Delaskalijas ar viņu ģērboņiem uz gurniem un krūtīm. Bet mūsu mīlētāji daudz neinteresējās par zeltītām ķiverēm un brokāta mēteļiem — viņi mīlēja viens otru, viņu rokas un lūpas sastapās. Ar lepnu un nicīgu skatienu viņi nolūkojās uz šiem zemes lielmaņiem, kas devās tālāk meklēt godu un laimi, kamēr viņi, nabadzīgas būdiņas iemītnieki, dalījās savā mīlas laimē. Ak, cik bezgala bagātāki tie bija! Es to nojautu, es to izjutu. Nespēdama to izskaidrot, es vēroju šos laimīgos cilvēkbērnus. Es tos apskaudu un izlūdzos no tiem sev drusciņ viņu laimes, kaut gan pati nezināju, kas bija šī laime, ko es tik nepacietīgi gaidīju un kas kavējās nākt.
Skaistajās vasaras naktīs, kas tagad sākās jau agri, zem lielajiem kokiem, ap kuriem viļņoja smaržu pietvīkušais gaiss, kas reibināja manu dvēseli, es bieži mēnesnīcā staigāju sapņos aizmirsusies. Es radīju pati savu tēlu un vīziju pasauli. Man patika iet pa garu, mēness gaismas pielijušu aleju un tad galā strauji apgriezties, it kā mīļā soļi būtu sekojuši manās pēdās. Es klausījos lapu šalkoņā un kā mazie putniņi čiepstēja savās ligzdās, kamēr lakstīgala dziedāja. Es klausījos, kā čalo ūdens strūklakās, kaskādēs līdams uz akmeņiem, bet visvērīgāk es klausījos savā sirdī, kas murmināja lakstīgalu aicinošās meldijas un — es biju viena!
Es plūcu manas mīļākās puķes, sasēju no tiem pušķīšus con amore un metu tos tālu projām, pati nezinādama, ko sev atbildēt uz parasto jautājumu:
- Kas šis?
Beidzot es atgriezos mājās. Es mēģināju aizmigt, bet nevarēju aizvērt acis: tās arvien vēl skatīja šīs ēnas, šo mēness vizmu uz ūdeņiem, šīs bezgalīgās alejas, kur man neatsaucas neviena balss, šos vieglā nakts vēsmā klusi šalcošas kokus. Šīs vīzijas jaucās kopā ar maniem sapņiem un neatkāpās no manis, kamēr iemigu.
Tagad es vairs nedomāju par Bavārijas Žakelīnu.
Karaliskā kundze gatavojās uz lieliem svētkiem pils dārzos, lai nosvinētu sava dēla saderināšanos ar mūsu princesi, Orleānas Annu Mariju, Ludviķa XIV brāļameitu, pavaldoņa māsu. Viņa un Spānijas karaliene bija nelaimīgās Anglijas Henrietes meitas, kuru noindēja Lotringas marķīzs Defiā.
Šī saistība pārsniedza visu vēlēšanos, tā bija solīda un izdevīga. Jaunais hercogs to bija pieņēmis bez sevišķas patikas, paturēdams sev brīvas rokas rīkoties saskaņā saviem politiskajiem ieskatiem un interesēm. Viņš vairāk tiecās uz Austrijas nama pusi, kā tas vēlāk arī bija redzams.
Hercogiene atraitne gribēja atzīmēt šīs laulības ar vislielāko greznību. Ar šiem pirmajiem svētkiem, kuros princese vēl nebija klāt, vajadzēja sākties izpriecām. Tāpēc arī tika gandrīz vai pavēlēts apģērbties pēc iespējas greznāk. Mana vīramāte nekavējās man norādīt, ka hercogienes Monbazonas venēciešu mežģīnes līdz ar dārgakmeņiem un skaistajām pērlēm, ko viņas augstība pavaldone man nesen bija uzdāvājusi, man šai gadījumā piestāvēšot vislabāk.
Viņa gribēja, lai es to visu sakārtoju pēc viņas gaumes, kas man, gluži pamatoti, likās bezgaršīga. Tā kā vajadzēja izskatīties skaistai, es saņēmu dūšu un īstenoju savu gribu. Aizgājusi pie uzlaikotājas, es apgriezu otrādi visus manas vīramātes priekšrakstus. Tā kā Deverī kundze kopš vakarvakara atradās pie hercogienes, viņa neredzēja mani ģērbjamies, un es izmantoju šo izdevību, lai apģērbtos pēc manas pašas fantāzijas.