— Madame, — viņš pēkšņi ierunājās, kā cilvēks, kas beidzot pieņem izšķirošu lēmumu, — jūs vakar bijāt ļoti daiļa.
Tas nu nebija nekas sevišķs — pateikt komplimentu savai sievai. Es viņam atbildēju ar dziļu reveransu un galvas mājienu, kam vajadzēja nozīmēt: „Jūs, monsieur, esat ļoti laipns."
Tā nu bija otra vientiesība, bet tik dabīga un parasta, ka visi to atkal un atkal atkārto.
Viņš turpināja:
— Bet šodien jūs esat vēl skaistāka.
Lūk, tāpēc es teicu, ka viņš mani neuzkrītoši novēroja.
Šoreiz es vairs netaisīju reveransu, neteicu nekādas muļķības, es vispār neteicu nekā, mana sirds gavilēja. Uz brīdi iestājās klusums, un vēlreiz grāfs Deverī to pārtrauca:
— Mana māte šodien nepārnāks.
Tas nozīmēja — mēs šodien esam brīvi un varam palikt kopā.
Ka es nekā labāka nevēlējos, to viņam apliecināja mans vismaigākais smaids.
— Vai jums nepatiktu karietē izbraukt uz mūsu vasaras pili? — viņš kautri jautāja. — Jums vajag ieelpot svaigu gaisu, un pils dārzā šai laikā ir ļoti skaisti.
— Labprāt, bet…
— Vai jūs man atļautu to godu jūs pavadīt?
— Ja vien jums nav cits kas darāms.
— C), mēs brauksim tūlīt pēc pusdienām. Es došu attiecīgus rīkojumus. Tātad jūs piekrītat, vai ne?
Es sāku nevaldāmi smieties un izdarīju tik bērnišķīgu kļūdu, ka gandrīz vai būtu visu izjaukusi. Man vēl trūka piedzīvojumu un apķērības, ka tad, kad cilvēki aizmirsuši savas važas, nevajag tās viņiem blakus žvadzināt. Šī skaņa tos atmodina un liek viņiem tās atkal atcerēties.
— Ak! — es iesaucos, — ja par šo braucienu uzzinās Deverī kundze, viņa nebūs nomierināma, un kad atgriezīsimies, sacels īstu traci.
Tas grāfam Deverī bija tikpat kā auksta ūdens šalts uz galvas. Viņš atrāvās no manis, nobālēja un vairs neatbildēja uz manu joku. Es sapratu savu pārsteidzību un biju gatava vai mēli nokost.
Viņš palika kluss, un tas varēja turpināties ilgi. Tad es izdomāju mazu viltību: visdumjākās un visnaivākās ir vēl pietiekami gudras koķetes, lai saglabātu savus iekarojumus. Es veikli uzsviedu mana plānā apmetņa apakšmalui uz kāda egles zara un paspēru soli uz priekšu. Audums saplīsa; es gribēju to noņemt un ieskrambāju pirkstu, protams, ļoti maz, bet tomēr pietiekami stipri, lai parādītos pilīte asins un man būtu iemesls iekliegties.
Mans vīrs pagriezās.
— Lūk, — es teicu, — es sevi ievainoju.
Man vajadzēja, lai viņš uz mani paskatītos. Šis skatiens izšķīra radušos situāciju un arī visu pārējo, jo kad viņš bija pacēlis uz mani acis, viņš tās vairs nenolaida. Drebēdams viņš saņēma manu ievainoto pirkstu, noskūpstīja to un gribēja aptīt ar savu mutautu, ko viņš būtu saplēsis driskās, ja vien es to atļautu.
No šā brīža viņa māte bija aizmirsta un es kļuvu vienīgā valdniece. Viņš atguva savu pašpaļāvību, kļuva brīvs, jautrs un interesants. Viņš mani aizveda manā istabā, kur godcicnīgi atstāja, lai es apģērbtos, kamēr viņš dara to pašu. Tad viņš lika aizjūgt zirgus.
Es biju bezgala līksma un priecīga un, tiklīdz paliku viena ar savām kalponēm, es, skraidīdama apkārt pa istabu, plaukšķināju rokās un teicu Marionai:
— Mēs ar grāfu Deverī izbrauksim uz laukiem. Mana vīramāte to nezina un arī nezinās. Mēs būsim pilnīgā mierā un vieni paši. Es lūkošu tur pakavēties līdz rītam, lai pārnāk dāma un, mūs neatrazdama, viņa sāktu mūs meklēt. Tas tik būs joks! Jūs to visu noskatīsities un pēc atgriešanās man pastāstīsit.
Es visā Šai lietā saskatīju tikai izdevību atriebties Deverī kundzei un izspēlēt nebēdīgu joku, un tomēr mana sirds sažņaudzās. Mani' pārņēma vēl neizjusts un brīnišķīgs jūtu saviļņojums: tajā bija viss kopā — pneks un skumjas, cerības un baiļu nemiers. Es gaidīju, pati nezinādama — ko, bet kaut kam bija jānāk. Es jutu, ka ar rītdienu manā dzīvē sāksies kāda laimīga pārmaiņa. No tā laika, kopš grāfs Deverī bija ievērojis manu skaistumu, viņš man šķita mīļāks, gudrāks un labāks kā jebkad. Ak, kas tas būs par skaistu izbraukumu!
Tomēr visi šķēršļi vēl nebija pārvarēti un nepatīkams starpgadījums draudēja mums visu izjaukt.
Vai tad pašas debesis bija sazvērējušās mūs mūžīgi šķirt?!
Tika pieteikts mans tēvocis abats Delaskalija.
Vai pats sātans bija izpaudis tam mūsu nodomu, un viņš ieradās, lai to izjauktu?
Viņš apvaicājās pēc grāfienes Deverī. Tam atbildēja, ka viņa visu dienu aizņemta pie Karaliskās kundzes.
Redzēdams, ka tika jūgti zirgi, viņš aptaujājās, kas izbraukšot. Tam atbildēja, ka zirgus licis jūgt grāfs Deverī. Šīs atbildes likās viņu apmierināja. Pēc neilgas vilcināšanās viņš ienāca manās istabās un lika sevi pieteikt.
Bet vai man varēja būt kāda vēlēšanās viņu pieņemt? Es liku tam pateikt, ka man ir uznākusi stipra migrēna un ka es esmu gultā un man vajadzīgs pilnīgs miers. Jā, migrēna arvien ir bijusi sievietēm tas salms, pie kā pieķerties.
Es drebēju, kaut viņš drīzāk aizietu, bet visvairāk, ka viņš nesastaptos ar grāfu Deverī. Tēvoča klatbūte varbūt būtu atgādinājusi manam vīrām viņa māti, jo abats Delaskalija bija viņas cienīgs reprezentants, un tad — ardievu viss mans iespaids un VarSl Ardievu mūsu izbraukums laukos un visas tās jaukās, vilinošās lietas, uz kurām noslēpumaina nojauta lika man cerēt.
Es nezinu, vai viņš nojauta kādu viltību mana atbildē. Kaislība dzīvo tikai aizdomās un iet caur noslēpumiem. Fakts ir tas, ka viņš vēl kādu laiku uzkavējās manā priekšistabā.