Beidzot viņš aizgāja.
Es uzelpoju atviegloti: mans vīrs nebija ticies ar abatu.
Mēs steidzīgi ieturējām pusdienas — katrs savā galā. Es tik tikko pieskāros ēdienam un tad skriešus devos uz zāli, kur grāfs Deverī mani jau gaidīja. Viņš bija tērpies gaiši sārtā kamzolī ar ziliem arabesku ziediem, ap vidu bija balta josta ar pērļu pakariņiem un galvā visskaistākā parūka visā Savojā. Kaut gan mēs par to nemaz netikām runājuši, arī es biju ģērbusies baltā ar zilu. Braucot caur pilsētu mūsu karietē ar caurspīdīgiem stikliem, es apmetu pār plecu greznu mantiju. Tas bija viens no Savojas hercoga principiem: nekad nerādīties tautai bez pienācīgas greznības, lai ļaudīs pret mums nezustu respekts un cienība.
Atņemiet Jupiteram viņa zeltīto mākoni, kas tad to vairs saturēs?
Tātad mēs braucām kā parasti — parādes ekipāžā. Braucot cauri pilsētai, mēs gandrīz vai nemaz nerunājām, jo mūsos noskatījās pārāk daudz ļaužu. Mūsu jūtas, paradušas slēpties, sajuta pirmo atklātības kaunu — kā pieķertas pārkāpumā.
Sātans bieži iejaucas mirstīgo darbos, un viņam bija iepaticies vēlreiz ieķert nagus mūsu lietā. Tieši tai brīdī, kad mēs gribējām izbraukt pa vārtiem, pa kuriem bija sasniedzama mūsu villa, mēs ieraudzījām putekļu mākoni un veselu eskortu zirgu un kalpotāju. Ļaudis sasaucās, lai rindojoties gar ceļa malām: tas bija viņa augstība hercogs.
Mans virs iedomājās savu māti, kurai vajadzēja atrasties Karaliskās kundzes pavadonībā, un viņš no jauna sāka drebēt.
— Ak, — viņš teica, skaļi domādams, — tur ir mana māte!
— Kas par to, monsieur? Vai jums nav tiesības uz šo ceļu?
Viņš man neatbildēja ne vārda un izkāpa, jo tāds bija rīkojums, ka jāpiedalās prinča sagaidīšanā, un viņš jāsveicina. No šā pienākuma bija atsvabinātas tikai dāmas. Kariete zibens ātrumā aizjoņoja mums garām, un mana vīramāte neredzēja, ka mēs arī tur esam; ja viņa būtu varējusi to iedomāties, es ticu, viņa būtu likusi apturēt visu viņas augstības eskortu, lai mūs lielceļa vidū krietni pamācītu pēc saviem ieskatiem.
Kad troksnis bija aprimis un putekļi noguluši, grāfs Deverī uzelpoja. Mēs turpinājām ceļu un sākām viens otram tuvoties. Es smējos un tikai ar pūlēm valdīju savu prieku, ka man tik labi izdevies apvest ap stūri mūsu Argusu.
Mēs traucāmies uz. priekšu ļoti strauji. Laiks bija brīnišķīgs un mēs braucām pa pasakaini skaistu apvidu. Kur vēl atrast labākus priekšnoteikumus, lai varētu būt laimīgs?!
Ap divdesmit gadiem dzīve ir tik skaista. Mums viņa šķita greznota ar tūkstoš priekiem, un mūsu acīs viņa laistījās kā tās prizmas, ko saule apstaro ar savu krāsu bagātību.
Bet, ak vai, bieži krāsas izdziest, prizma salūzt un mums paliek pāri tikai nedzīvi tēli un gaistošas atmiņas!
Māja, kurā mēs iegriezāmies, bija skaista un ērta, uzcelta kalna piekājē uz upes krasta, ap to drūzmējās kupli krūmi, stalti koki un smaržīgas puķes. Pie vietējiem klimatiskajiem apstākļiem šai gada laikā tā ir brīnišķīga atpūtas vieta. Grāfam Deverī visās viņa pilīs bija pietiekami liels kalpotāju štats un tur varēja ierasties jebkurā laikā, par to iepriekš nemaz neziņojot. Tur netrūka nekā un tāpēc arī neradās nekādas grūtības. Tā gluži neliet- derīgi tika patērētas milzīgas summas, bet tas nu tā reiz bija pieņemts.
Arī tajā dienā man vajadzēja tikai teikt vienu vārdu: pusdienas un vakariņas mūs jau gaidīja. Vēl tagad es atceros vismazākos sīkumus, jo, patiesību sakot, tas bija manu kāzu vakars un katrā ziņā viens no laimīgākajiem manā mūžā.
XVIII
Kā jau teicu, mūsu villa atradās uz upes krasta, kalnu piekājē, brīnišķīgā vietā, kur bija atrodams viss: jauki dabasskati, veselīgs gaiss un pasakaini skaists apvidus. Laiks pieturējās tik jauks un saulains, ka spētu sasildīt pat marmoru. Nekad es vēl nebiju bijusi šāda iespaida varā.
Kas attiecas uz grāfu Deverī, man liekas, ka ar viņu bija tāpat. Situācija bija gandrīz vai tā pati. Izņemot dažas mazas nerātnības ar kalpotājiem vai pavadonēm, šī bija pirmā reize, kad viņš atradās tādā tuvībā ar jaunu, skaistu, dižciltīgu sievieti, ar sievieti, kurai vajadzēja patikt, lai to iegūtu, un šī sieviete jau trīs gadus bija viņa sieva. Jāatzīst, ka no visām līdzšinējām mīlas intrigām šī bija laime.
Pusdienas drīz vien bija gatavas. Visās mūsu Itālijas augstmaņu pilīs pastāv kaut kas tamlīdzīgs, kā to Mazarīni ir ieviesis Francijā. Es pat zinu kādu aizkustinošu gadījumu. Sazvērestības vai, labāk sakot, Francijas karaļa apvainošanas dēļ hercogs Viktors Amede bija licis izraidīt no valsts kādu augstmani. Viņa vārdu es neminēšu, jo esmu hercogam svinīgi solījusi to neizpaust, un es neuzdrošinos lauzt šo zvērestu. Šis augstmanis vēl ir dzīvs, bez tam šī lieta ir viens no tiem noslēpumiem, kas spēj pazudināt kādas dzimtas vārdu uz visiem laikiem. Šinī ziņā man arī ir savi pienākumi pret maniem# bērniem.
Un tā, lūk, kaut ari augstmanis bija izraidīts no zemes, tomēr ik dienu ēdiens tika gatavots un zināmā stundā sulaiņi klāja galdu. Uz tā novietoja traukus un kādu laiciņu atstāja, pie kam sulaiņi svinīgā klusumā izturējās tā, it kā pats marķīzs sēdētu pie galda. Tad ēdienu atkal aiznesa un izdalīja nabagiem, lai tie aizlūgtu par izraidīto ekselenci. Nākamajā dienā ceremonija sākās no jauna. Šo gadījumu atstāstīja hercogam un tas atstāja uz viņu tādu iespaidu, ka pēc neilga laika viņš apžēloja izraidīto, teikdams, ka tik labs kungs nevar būt viņam slikts kalps.
Bet nu atgriezīšos pie mūsu pusdienām. Gaidīdami uz tām, mēs izgājām pastaigāties, un grāfs ar prieku parādīja man visus savas mājas jaukumus, ko es vēl maz pazinu. Mēs še bijām jau dažas reizes bijuši, bet tikai kopā ar Deverī kundzi, kas nozīmēja tik daudz, ka mums bija jāpaliek mierīgi sēdot mūsu krēslos, jātaisa reveransi un jāuzklausa komplimenti. To viņa sauca par prezentēšanos. Es redzēju gleznas, kas nedrīkst trūkt nevienā itāliešu pilī, un lieliskas mēbeles, redzēju sudrabu un dārglietas, un kādu istabu, kas, apsista ar ungāru ādu un izlikta ar rožainu brokātu, izskatījās tik tīra, it kā nule būtu iekārtota.