— A, — smaidīdams teica grāfs, — šī istaba vēl ir gluži jauna, tāpēc ka manam tēvam bija bail no tās.
— Bail? Bet no kā, monsieur?
— To šādā veidā bija licis iekārtot mans vectēvs, gatavodamies uz kāzām ar kādu jaunu, skaistu grāfieni no Speciju dzimtas, kurā viņš bija kaislīgi iemīlējies.
— Nu un tad?
— Tad kāzu priekšvakarā pilī ieradās kāda veca sieviete un lūdza ļaut viņai apskatīt dzīvokli, bet it īpaši līgavas istabu, lai viņa tur varētu noskaitīt lūgšanas un izdarītu kādu burvību, kas aizdzītu visus ļaunos garus. Mans vectēvs to atļāva: viņš bija pārāk iemīlējies, lai būtu neticīgs. Vecā izstaigāja visu pili no augšas līdz apakšai, lādēdama un murminādama kaut ko nesaprotamu, līdz kamēr sastapa jauno līgavaini, kas savā mīlas līksmē uzskatīja sevi par laimīgāko cilvēku visā pasaulē.
— Tā kā viņš tik ļoti mīlēja šo skaisto dāmu, tas tā ari bija.
— Jā, bet vecā, noraudzīdamās viņā, sāka tik ļoti to apgaust un nopūsties, ka viņš beidzot apvaicājās, kāpēc viņa tā darot.
„Tāpēc, ka es redzu " tā atteica.
„Un ko tad tik briesmīgu jūs redzat?"
„Jūsu nelaimi, ekselence, un jūs to nemaz neesat pelnījis."
„Manu nelaimi! Manu nelaimi! Šodien? Tas nevar būt!"
„Bet tā tas ir. Jūs neapprecēsit savu karsti mīļoto un…"
„Es neapprecēšu savu līgavu, kuru jau rīt pat vedīšu pie altāra?"
„Nē. Kad jūs to meklēsit, jūs viņu vairs neatradīsit, un šī skaistā istaba…"
„Vecā ragana, kas būs ar šo skaisto istabu?"
„Tā kalpos tikai neuzticīgai mīlai, un visas sievietes, kas še dzīvos, pievils savus vīrus."
Traks aiz dusmām mans vectēvs lika veco pareģi izsviest pa durvīm.
Nākamajā dienā līdz ar rītausmu viņš steidzās pie grāfienes, kas, pārģērbusies par pāžu, bija no viņa aizbēgusi kopā ar savu brālēnu. Un tāpēc, lūk, šī skaistā gulta, šī lieliskā tualete un greznās mēbeles ir palikušas nelietotas, līdz šai dienai, tik lielas bailes bija iedvesis manam tēvam un vectēvam šis ļaunais pareģojums. Gulta vēl ir segta ar tiem pašiem smalka batista palagiem, kas bija klāti neuzticīgajai grāfienei. Viss še ir palicis tādā pašā stāvoklī, kā bija kāzu priekšvakarā. Palūkojiet!
— Tas viss ir ļoti interesanti un es gribu paturēt sev šo istabu.
— Jūs, madamel — grāfs satraukts iesaucās.
— Jā, es neticu šādām paredzēšanām, un bez tam, es esmu pietiekami droša par sevi un par jums, lai pierādītu, ka pareģojums ir tukši māņi.
Šai brīdī mums pateica, ka galds ir klāts, un mēs devāmies lejā- Pusdienas ieturējām kā jau laulāti ļaudis - bez kādām sarunām. Visu šo ļaužu priekšā, kas mūs apkalpoja, mums nebija nekā tāda, ko viens otram varētu teikt, bez tam mūsu mielasts nevilkās ilgi: es steidzos piecelties, lai turpinātu šo pastaigāšanos, kas man tik ļoti patika. Šoreiz mēs sēdāmies laivā. Mēs bijām kā savvaļā tikuši skolēni, kas, izmantodami skolotāja prombūtni, steidz izdzīvoties pēc sirds patikas.
Grāfam Deverī bija skaista balss un, kā jau visi itālieši, viņš mīlēja mūziku. Viņš iesāka kādu Venēcijas laivinieku barkarolu. Vēlāk, kad ceļoju kopā ar Viktoru Amede, es to bieži tiku dzirdējusi, bet reti kad tik labā izpildījumā. Šī dziedāšana un laivas šūpošanās mani ieaijāja.
Es noliku galvu uz spilveniem, kas pēc turku paražas bija novietoti visapkārt. Manas acis aizvērās un salds gurdenums pārņēma visus locekļus. Es negulēju, bet tas arī vairs nebija nomods. Šī balss, kura tik maigi dūdoja mīlas vārdus skaistajā itāliešu valodā, kas jau pati par sevi ir mīlas mūzika; šīs ūdenī līkstošo puķu smaržas un smaržojošie dzīvžogi krastā; koki, kuru ziedu čemuriem pārpilnie zari nokarājās līdz pat ūdens līmenim; šie vagulīši, kas sīkdami griezās ap mums, un koku lapotnē paslēpušies putniņi, kuru melodiskais vidžinājums šad tad iespiedās manā snaudienā; dienas tveice, kas mani nogurdināja, un airu klusā guldzēšana ūdenī, tas viss mani apbūra un pildīja manu sirdi ar tādu neizsakāmu aizgrābtību, kādu varbūt nekad vairs neesmu pieredzējusi, kopš dzīvoju šinī pasaulē, kur viss ir tik reāls un kur vairs nav šo spārnoto sapņu, kurus es gribētu nosaukt par iedvesmu no augšas.
Mans vīrs nosēdās pie manis un man pie auss klusi čukstēja… Ko — es nezinu… Bet viņš runāja ilgi, viņa vārdi atbalsojās manā sirdī, iespiedās tur dziļi, dziļi un atdzīvināja to, kā ziedos ielijuši rasa.
Es neatbildēju ne vārda, bet tikai klausījos, klausījos. Viņa roka glāstīdama uzmeklēja manējo, es atbalstījos uz to. Mūsu ļaudis bija tālu, laivas otrā galā, telts brokāta priekškars slēpa mūs viņu aeim.
Un tad es saņēmu no sava vīra pirmo skūpstu, kura iespaids nav aizmirstams, ne arī vēlreiz izjūtams. No visiem jaunavības pametumiem šis ir visjaukāk dodams un ņemams un arī pirmais, kas zūd.
Bet par to es netiku stāstījusi Voltēram: viņš būtu pazobojies par mani. Šis gadu simtenis vairs nesaprastu, kā mēs tā varējām izniekot mūsu jaunību. Tagad dzīvo straujāk un plašāk.
Pavaldonības laiks ir mūs izārstējis no mīlas garlaicībām, un pret šādām slimībām pavaldonis ir izrādījies teicams ārsts.