Pēc mūsu šķiršanās viņš kļuva jau skopulīgs: gadiem ilgi viņš nēsāja vienus un tos pašus kafijbrūnos svārkus bez zelta un sudraba un kājās lielas kurpes — kā zemnieks. Ziemā vilnas, vasarā diegu zeķes, nekad zīda, pat svinīgos gadījumos ne. Kas attiecas uz mežģīnēm, tad viņš par tām negribēja ne dzirdēt, atrunādamies, ka viņa valsts fabrikas tās nepaga- tavojot un tās esot jāpērk ārzemēs. Saviem krekliem viņš izvēlējās tikai Žibēra izturīgos audumus. Un tos lika izgarnēt ar batistu — kā semināru audzēkņiem.
Kad es viņam par to kādreiz ieminējos, viņš atbildēja:
— Mana veselība to prasa.
Viņa tik daudzas uzvaras izcīnījušais zobens bija klāts ar rūsas traipiem, bet viņš neļāva tos notīrīt. Vēl viņš lika piestiprināt pie tā roktura ādas aizsargu, lai metāls nenoberztu svārku stūri.
Mūžīgi viņš gāja ar vienu un to pašu niedras spieķi ar kokosrieksta galvu. Viņa tabakas doze, vienīgā, kas tam visnā bija, bija darināta no bruņrupuča vāka ar ziloņkaula apdari.
Vienīgās tērpa sastāvdaļas, kurām viņš piegrieza vērību, bija cepure un parūka. Viņa caunādas cepure ar spalvām un apšuvēm ļoti kontrastēja ar pārējo tērpu, kuram tā nepavisam nepiestāvēja. Toties viņa militārā parauga parūka bija safrizēta ļoti rūpīgi.
Izejot sliktā laikā, viņš ietinās zilā apmetnī. Tas ir viens no apģērba gabaliem, kuram nav nekādas formas un kurš cilvēku gan apsedz, bet neietērpj.
Viņam bija tikai viens rītasvārks, ko viņš nēsāja ziemu un vasaru. Tas bija no zaļa tafta ar baltu lāčādas oderi. Ziemu spalvainā puse bija uz iekšu, vasarā — uz āru, kas prinča figūrai piešķīra drastisku izskatu. Karstā laikā zem Šā paltraka viņš bieži mirka vienos sviedros un tomēr to negribēja atmest, lai cik neērts tas bija.
Viņa galda izdevumi bija sīki aprēķināti — tāpat kā pilsoņu namos. Turīnā tie bija desmit luidoru dienā; bet viņa lauku pilīs — piecpadsmit, tāpēc ka tur viņš uzturēja pie sava galda ministrus, pirmos kambarkungus un ārzemniekus. Tāpat arī tās pašas ekonomijas dēļ viņiem desertu pas niedza tikai no prinča galda un bez kautrēšanās lika priekšā aiztukšotās vai pustukšotās bļodas, dažreiz, kad tiem tika par maz, viņiem vēl steidzīgi piesvieda pa cepeša gabalam.
Karalis (tas viņš toreiz jau bija) vēlāk jokoja ar saviem galdabiedriem.
— Kungi, es ar jums apejos slikti, bet es taču neesmu Ludviķis XIV. Nevajag no manis prasīt vairāk nekā es spēju.
Viņa vecākajam dēlam bija pavisam pretēja gaume; sevišķi tas nāca redzams, kad viņš kļuva par karali.
Viktors Amede mēdza teikt:
— Vai jūs ar saviem dimantiem esiet mirdzošāki? Vai jūs domājat, ka valdnieka lielums vērtējams pēc viņa izdevumiem? Ja vien jūsu tauta ir bagāta un jūtas laimīga, tad ģerbjaties kaut vai bakalaura svārkos, jūs būsit lielāki nekā Indijas radžas ar visiem viņu dārgumiem.
Stāsta, ka tagadējais karalis turoties pie tā paša uzskata. Bet viņa vecākais brālis, kurš aizgāja tik nelaimīgā nāvē, nebūtu bijis apmierināms ar bakalaura svārkiem un nodalītām porcijām. Viņā bija daudz dotību, lai reiz no ta iznāktu varens valdnieks un, pazaudēdams viņu, Pjemonts ir daudz ko zaudējis.
Izcilās Viktora Amedes īpašības atmirdzēja visā savā spožumā tiklab kara, kā arī miera laikā. Viņa personā bija apvienots veikls administrators, smalks politiķis un drošsirdīgs karavadonis. Viņš Eiropā ieņēma tādu vietu, kā to neviens cits nebūtu varējis izdarīt.
Neviens tik labi nepazina valdošos kabinetus un to intrigas. Visu iespaidīgo personu, visu valsts sekretāru, visu valdnieku un viņu mīļāko tikumus, paražas, raksturus viņš pazina uz to labāko.
Kad šī nožēlojamā Burgundijas hercogiene, viņa meita, devās uz Franciju, viņš tai tā iemācīja un ieskoloja šā galma mehāniku, it kā viņš tur pats no laika gala būtu dzīvojis.
Viņas iespaidā nonāca Mentenonas kundze, pats karalis un viņa kļuva šīs zemes valdniece tādā laikā, kad tik grūti bija valdīt un viss tas bija iespējams tikai pateicoties karaļa, viņas tēva, padomiem.
Man bieži nācās pārliecināties par viņa gudrību un lielajām cilvēku pazīšanas spējām. Bet to visu mēs vēlāk redzēsim.
Tāpat arī, kā mēs redzējām, Sistēmas princis, viņa pavaldnieks grāfs Provana, dons Gabriels un pat Karinjanas princis viņu ik dienas mudināja ņemt valdības grožus savās rokās.
Bez šaubām — tā arī bija viņa karstākā vēlēšanās, bet viņš gribēja izlikties, ka to piespiež, lai neaizvainotu Karalisko kundzi un lai izskatītos, ka viņš padodas vienīgi apstākļiem un savu pavalstnieku lūgumam. Tās ik rītu bija nebeidzamas konferences, kurās viņš tiem suflēja, kas tiem jāsaka, lai viņš varētu izšķirties. Viņš cēla iebildumus, lai tie tiktu atspēkoti. Viņš uzmanīgi runāja ar savu māti un padevīgi uzklausīja tās atbildes.
Turas grāfs, viens no viņa galvenajiem uzticības vīriem, straujš, nepacietīgs, drošs un uzņēmīgs cilvēks, reiz pēc kādas ieilgušas konferences pie sava kunga, aizgāja, teikdams Sistēmas princim:
— Es redzu, ka viņš ir jāpiespiež. Es to izdarīšu un, ja vien jūs varat man ticēt, tas notiks jau rīt pat.
Viņi devās kopā uz Rivoli un uzrakstīja cirkulāru visiem valsts ministriem, padomniekiem, ģenerāļiem, cietokšņu komendantiem, lai ar to visiem paziņotu, ka, sākot ar šo dienu, viņš nolēmis pieprasīt savas tiesības, ko tam viņa dzimums un pilngadība dod.
Līksmi un priecīgi viņi atgriezās ar šo dokumentu, lai princis to parakstītu. Kaut gan šis viņu jau nepacietīgi gaidīja, tomēr viņš vēl cēla tūkstoš iebildumu, pirms dotu savu piekrišanu.