— Bet mana māte, — viņš nemitīgi atkārtoja, — mana māte! Tas viņai būs tāds sitiens, ka es to neuzdrošinos izdarīt. Es viņu pazīstu.
— Un tas būtu viss? — to bez kādas kautrēšanās pārtrauca dons Gabriels. — Nu tad es došos pie Karaliskās kundzes un atnesīšu jums viņas piekrišanu! Es, es arī viņu pazīstu!
Un tiešām — viņš aizskrēja. Pavaldone to uzklausīja, acis nepamirkšķinādama, lai kāda vētra trakoja viņas sirdī. Viņa pat nedeva tam laiku pabeigt savu priekšlikumu.
— Mans dēls vēlas valdīt un neuzdrīkstas man to teikt. Mani pavalstnieki to skubina, bet, baidīdamies mani aizvainot, viņš noraida to lūgumu. Jums taisnība, monsieur, jūs mani pazīstat labāk nekā viņi. Es tūdaļ gribu visus apmierināt.
Viņa paņēma spalvu un uzrakstīja savam dēlam vēstuli, īstu veiklības un nesavtības paraugu. Es ilgi tiku to glaLijusi, bet Savojas hercogs man to noņēma.
Par to es šodien sevišķi skaišos, jo tā būtu kļuvusi vēsturisks dokuments. Viņa to uzrakstīja vienā spalvas vilcienā, nemaz nepārlasot.
Karaliskā kundze rakstīja tam, ka tajā vecumā, kādā viņi abi atrodas, viņam pienākas valdīt pašam, bet viņai — uzlabot savu iedragāto veselību. Tāpēc viņa tam lūdza atļaut tai nomest valdīšanas nastu, ko viņa vārdā tik ilgi nesusi, cerēdama uz šo dienu.
Vai var būt vēl kas maigāks un kautrāks par šo izteiksmes veidu? Vai var runāt vēl cēlāk un cienīgāk?
Dons Gabriels atgriezās, starodams priekā. Sazvērestība bija izdevusies. Viktors Amede uzlika galvā savu tēvu kroni.
— Jūs, kungi, to vēlaties, mana māte to lūdz, es piekrītu. Lai Dievs dod, ka es valdītu tikpat slaveni kā viņa un darītu manu tautu tikpat laimīgu, ka tā bija zem viņas varas! Tāda ir mana vēlēšanās. Lai Dievs man palīdz!
Tai laikā es jau biju Turīnā. Es vēl atceros, kādu saviļņojumu sacēla šī jaunā vēsts un cik nošļucis garastāvoklis bija manai vīramātei, kuras varenība saplaka līdz ar viņas kundzes aiziešanu.
Viņas acīs Savojas hercogs bija izrādījies ļoti nepateicīgs un maz godprātīgs, atļaudamies sev tā nobīdīt pie malas valdnieci, kas tik ilgus gadus ar tādu saprātu un rūpību par viņu gādājusi.
Mūsu savstarpējās sarunās viņa par to bieži žēlojās, bet labi, ka atklātībā viņa to neriskēja izrādīt.
Mans vīrs, kurš atradās tādā pašā aizbildniecībā kā princis, neuzdrošinājās nekā iebilst, bet viņš labprāt būtu sekojis šim paraugam, lai nokratītu savu jūgu.
Deverī kundze nevarēja un nevarēja nomierināties. Viņas sirdi sevišķi grauza tas, kad tā iedomājās kādu citu kā pirmo galma dāmu pie nākamās hercogienes, kurpretī viņai līdz ar savu bijušo kundzi jāaiziet atvaļinājumā. Tādēļ arī viņa tik ļoti vēlējās, lai es ieņemtu šo vietu, tad viņa būtu vēl varējusi saglabāt savu iespaidu un ar manu starpniecību visu būtu vadījusi pēc sava prāta.
Kaut gan es vēl biju tīrais bērns, es to jau nopratu, un neļāvos sevi ievilināt šajos slazdos.
Tiklīdz princis bija kļuvis valdnieks un viņa laulības bija nolemtas, Karaliskajai kundzei vairs cits nekas neatlika, kā palikt mierīgi pilī un nodarboties ar labdarību.
Viņa pietiekami labi pazina savu dēlu, lai zinātu, ka no šā laika tas viņai vairs neļaus iejaukties valsts darīšanās.
Viņai bija diezgan takta pašai atiet sānis un nogaidīt, kamēr tas griezīsies pie viņas pēc padoma, ko tas mēdza darīt tikai tādos gadījumos, kad viņš bija nodomājis par katru cenu rīkoties pēc saviem ieskatiem.
Es jau runāju par Viktora Amedes laulībām ar Orleānas princesi Mariannu.
Tā kā man īsti nepiederas vērtēt šo princesi, tad es par viņu teikšu tikai dažus vārdus. Mans stāvoklis ir ļoti delikāts ne tik vien tāpēc, ka man pret princesi nebūtu bijis pietiekami daudz cieņas, vai arī citu kādu pārkāpumu dēļ pret to, izņemot vienīgi viņas vīra mīlu uz mani un manu kļūdu. Es zinu, ka viņa par to sevišķi neuztraucās. Mīla viņai maz ko nozīmēja un vēl mazāk — vara.
Ilgodamās pēc Francijas, pēc savas ģimenes, viņa Savojā citu neko nemīlēja kā vienīgi savus bērnus. Kad viņa ieradās, tā bija pret mani laipna un labvēlīga. Viņai patika redzēt mani savā tuvumā. Mēs stundām ilgi runājām par Versaļu, par Parīzi, par Senkludu un arī par galmu, kur man gan toreiz, manas mazgadības dēļ, nebija atļauts ierasties, bet kuru es tomēr pazinu pēc manu vecāku un draugu nostāstiem.
Bez tam vēl man bieži bija tas gods tikt novestai uz Palērojālu, lai spēlētos ar monsieur meitenēm, no kurām Savojas hercogiene bija pati jaunākā. Vecākā apprecējās ar Spānijas karali, bet, diemžēl, neskatoties uz šīs skaistās saistības ārējo spožumu, viņas laulības dzīve bija nelaimīga.
Franču princeses vispār neder laulībām ar ārzemniekiem.
Abas šīs monsieur meitas cerēja apprecēties ar monsiņjoru; to viņas sev bija ieņēmušas galvā un, viena otrai slēpdama, abas klusībā bija viņā iemīlējušās. Nabaga Spānijas karaliene veselu mēnesi vāļājās pie Ludviķa XIV troņa pakāpieniem, lūgdamās nenotiesāt viņu uz šīs, viņai pretīgās, laulības dzīves mokām.
— Ko jūs, madame, sūdzaties? — viņš tai atbildēja. — Es tiešām nezinu, ko vēl vairāk savas meitas labā es varētu darīt.
— Nē, sire, bet jūs gan savas māsasmeitas labā varētu darīt kaut ko vairāk.
Savojas lielkundze bija tikpat neapmierināta kā viņa, jā, pat vēl vairāk, jo Savoja nav Spānija.
Tai laikā es vēl baudīju viņas uzticību. Viņa mani lūgšus lūdza kļūt par tās galma dāmu. Es atteicos un vēl šodien esmu priecīga par to. Kas vēlāk notika, būtu noticis tik un tā, un es būtu jutusies vainīga kā manas kundzes uzticības negodīga valkātāja un būtu līdzinājusies mājas zaglei.