Viktors Amede palika ilgu laiku kopā ar hercogieni un Francijas sūtni. Tad viņš sāka plosīties ar dažām maskām. Viņas pret to izturējās piesardzīgi, it kā pazīdamas viņu. Tāpēc viņš kļuva nepacietīgs, turklāt viņam apnika arī pastāvīgi atrasties Francijas vēstnieka acīs. Draiskodamies viņš saņēma mani aiz rokas un aizveda gabaliņu tālāk.
— Madame, — viņš teica, — vai jūs, kas esat francūziete, nevarētu piespiest monsieur Davo acis palūkoties arī kaut kur citur nekā tikai uz mani? Es nebūt neesmu ieradies Venēcijā, lai neparunātos ar dāmām, un, nemaz neapbēdinadams hercogieni, es gribētu pārliecināties, vai patricietes tiešām ir tik gudras, kā to par viņām mēdz teikt.
— Kas jums, monsieur, to liedz? Man šķiet, monsieur Davo nav noteicējs par jūsu sirdsapziņu.
— Nē, bet Francijā šinī ziņā pašreiz ir ļoti juteklīgi, un ja joku uzņemtu kā neuzticību, manas laulātās draudzenes visgaišākais tēvocis man varētu sākt pārmest. Lai tas viss paliek starp mums, madamc Deverī, un es uzskatīšu to par draudzīgu pakalpojumu.
Grāfs Davo manī jautājoši palūkojās. Likās, ka viņš gribēja lasīt manas domas, bet es biju neizdibināma, jo jutos pagodināta un lepna baudīt prinča uzticību.
Tā mēs pavadījām visu nakti. Viktors Amede aizrāvās arvien vairāk un, sastapis ceļā arlekīnus un kolombīnes, ņēmās ar tiem plosīties.
Uz rīta pusi ieradās kāds no dodža ļaudīm ar ziņu, ka viņa augstībai pilī esot klāts gavēņa uzsākšanas mielasts, jo Republikā esot parasts pacienāt savus kronētos viesus.
— Bet es taču dodžu vēl nemaz neesmu redzējis, — hercogs griezās pie monsieur Davo.
— Jūsu augstība to tagad arī neredzēs. Jums galdu klās kādā zālē, kur jūs varbūt atradīsit kādu viņa vietnieku vai mesire grande līdz ar dažiem patriciešiem. Jūs uzņems ar karalisku spožumu un raudzīsies, lai jums būtu papilnam no visu zemju labākajiem augļiem un ražojumiem, ko var atrast tikai Venēcijā, bet jūs nekādā ziņā neapgrūtinās. Še viss norisinās noslēpumainā klusumā. Jūs šķietami būsit viens un tomēr uz jums raudzīsies divdesmit acu un divdesmit ausu lūkos uztvert vismazāko jūsu vārdu. Kas attiecas uz dodžu, tad viņu redzēsit ceremoniālā pieņemšanā, kuras etiķete ir grūtāka nekā mana kunga un karaļa galmā. Jūs še esat ieradies inkognito, kā ceļotājs, tāpēc arī jūs pieņems, kā teic, vienkārši. Bet kas par svinīgu skatu būtu, ja jūs ierastos ar kroni galvā un ar visu savu svītu!
— Šie aristokrātiskie tirgotāji laikam ir ļoti bagāti?
— Viņi ir dižciltīgāki nekā prinči, veiklāki tirgotāji nekā žīdi, un bagātāki nekā Indijas radžas! Tikai tad pazīst Venēciju, kad tajā dzīvo.
— Tam man diemžēl nav laika, — atbildēja princis, it kā nožēlodams.
Monsieur Davo palūkojās princī ar tādu skatienu, no kura vajadzēja
nojaust, ka viņš tam pat nedomā ticēt.
Un tā nu, lūk, mēs iegājām šinī lieliskajā, interesantajā dodžu pilī. Mēs uzkāpām par Milžu trepēm un pagājām garām lauvu rīklēm, kurās iemet
Dcsmitvīru padomei adresētās denunciācijas, šīs briesmīgās denunciācijas, kuras iedomājoties vien jau sirds nodreb.
Es vēl tagad nevaru bez šausmām iedomāties šo briesmīgo pilsētu, kur viss ir zināms, kur pat savā istabā ieslēdzies nedrīkst domāt. Es tikai ar drausmām atceros šīs melnās, hermētiski noslēgtās gondolas, kas nāk nezin no kurienes un iet nezin kurp.
Vēl tagad šķiet dzirdu laivinieku žēlas klaigas, tiem sastopoties kanālu krustojumos, un atceros šos sbirus, kas pēkšņi ierodas balles zālē vai viesībās, lai jūs arestētu pēc viņa augstības dodža un Visgaišākās Republikas pavēles. Atceros šos slepenos cietuma kambarus, kuros ieiet tikai tādēļ, lai nekad vairs neiznāktu. Viss tas ir nāvējoši. Neskatoties uz šīs zemes skaistumu, es tomēr negribētu tajā dzīvot.
Es nedomāju še sniegt mūsu Venēcijas ceļojuma aprakstu, tāpat arī nekavēšos pie svinīgās pieņemšanas, kādu dodžs un dodža kundze sarīkoja mūsu hercogu pārim. Tas pārsniegtu mana darba apmērus. Tikai divi fakti būtu ievērības vērti un pie tiem es pakavēšos.
Pirmais bija tīri politiska rakstura un par to var šodien brīvi runāt, jo no konsekvencēm vairs nav ko bīties. Savojas valdniekam bija satikšanās ar dažiem Augsburgas līgas locekļiem, kurus tam izdevās tuvināt par spīti dodža un sūtņa spiegu koppūliņiem. Karnevāls un masku tērps šajā gadījumā hercogam lieliski pakalpoja.
Tikai labu laiku vēlāk es uzzināju, kādu neapzinātu lomu hercogiene un es esam līdzspēlējušas šajā komēdijā.
Kāduvakar mēs aizturējām monsieur Davo mūsu sabiedrībā, pa to laiku, kamēr hercogs, tērpies savu sulaiņu livrejā, mums sekoja, divu delegātu pavadīts, kas bija ģērbušies tai pašā tērpā. Ar šo svītu mēs klaiņojām vairāk nekā divas stundas ap visiem Marka laukuma teātriem. Pa to laiku Sistēmas princis, kurš bija vienā augumā ar hercogu, apmetis hercoga pledu, mūsu acu priekšā jokoja ar maskām. Ar mums viņš neielaidās sarunās un izlikās, it kā nebūtu no mūsu pulka — lai varētu labāk izpriecāties — tā mums hercogs bija teicis aizejot.
Tā mēs tikām apvestas ap stūri un sūtnis līdz ar mums. Vēlāk viņš uzzināja visu patiesību, bet kādas tam bija sekas, to mēs redzēsim.
Otrs fakts ir savādāks un mazāk pazīstams. Es pie tā pakavēšos arī tāpēc, ka tas mums parāda Savojas valdnieka raksturu no tāda aspekta, kurš tikai nedaudziem ir zināms.
Šis lielais gars, šis gudrais politiķis un drošsirdīgais karotājs bija ticīgs kā bērns un māņticīgs līdz smieklīgumam. Piektdienā viņš neko nedarīja, lai nepiedzīvotu neizdošanos. Nekad viņš, iziedams no mājas, necēla pār slieksni kreiso kāju. Viņš nobāla, redzot sāls graudiņu uz galda, ticēja burvībām un burvjiem, un savā dzīvē bieži ļāvās no tiem vadīties.