Par vienu šādu gadījumu es jums gribu pastāstīt. Tas spītīgi ir patvēries manā atmiņā un man par to gribot negribot vēl šodien ir jādomā. Tā patiesi ir savāda sagadīšanās.
Es jau teicu, ka princis man parādīja mazliet vairāk uzmanības. Ceļojuma laikā viņš bija pārāk nodarbināts ar citām lietām un pirmās divās nedēļās nekas sevišķs nenolika.
Kāduvakar mēs kopā ar dodža kundzi bijām izbraukuši vaļējā gondolā. Tobrīd jau grasījāmies sēsties pie galda, kad ienāca hercogs, kuru jau kopš rīta nebijām redzējušas.
Viņš izskatījās norūpējies. Viņa uzacis bieži savilkās un viņš nerunāja. Kad vakariņas bija beigušās, viņš aizgāja savās istabās, neteicis ne vārda, ko viņš nekad nedarīja.
— Kas viņa augstībai noticis? — naivi iejautājās kāda vientiesīga galmadāma.
— Viņš būs aizrāvies ar kādu cietsirdīgu skaistuli, kas to būs paķircinājusi un izšķirošā brīdī pamelusi, — smiedamās atbildēja princese.
Viņa nemaz nebija greizsirdīga.
— Viņš būs bijis Geto vai Vergu krastā, — teica kāds jauns Kontarīni, visdumjākais no Venēcijas dumiķiem.
— Kādā nolūkā, monsieur? - jautāja Davo, ieurbdamies ar skatienu šai pakulu galvā.
— Godavārds, sūtņa kungs, to gan jums un Desmitvīru padomei vajadzētu labāk zināt, jo jūs katru dienu lieciet viņu izsekot.
Tas nu bija kaut kas negaidīts.
Tas bija notikums, par kuru jau iepriekš aizrādīju.
Izņemot monsieur Davo, visi palika vaļējām mutēm. Sūtnis bija pārāk piedzīvojis un pārāk apķērīgs, lai apjuktu.
— Nudien, monsieur, — viņš, sirsnīgi smiedamies, teica, — es nezinu, vai Desmitvīru padome jums ir uzticējusi šādu uzdevumu, bet kas attiecas uz mani, es to nekad neuzdrošinātos darīt. Ja jau nu reiz vārds spiegs še tik ļoti ir modē, tad man liekas, ka jūs pašu gan vajadzētu izspiegot.
— Kā? Savojas hercogs Vergu krastā un Geto netiek izspiegots? Nu, sūtņa kungs, tas ir mazliet pārsteidzīgi teikts. Mans tēvs to vakar vēl teica monsieur Grandē, kurš, pamanījis manu klātbūtni, deva tam mājienu apklust.
— Nu, labi, monsieur, ja man vajadzētu derēt, es derētu, ka tas tā nav, un tieši tāpēc nav, ka jūsu tēvs, kurš Venēcijā redz visu, tā būtu teicis monsieur Grandē, un nebūtu redzējis jūs.
Ar to šis jautājums bija izbeigts, kas gan nevienu netraucēja domās pie tā atgriezties. Pamazām visi izklīda. Kad es atgriezos savās istabās, es atradu Marionu mani gaidām. Meičas sejas izteiksmē bija kas noslēpumains. Uzlikusi pirkstu uz lūpām, viņa mani lūdza sekot tai līdz viņas mazajai istabiņai antresolā. Kad mēs jau stāvējām pie sliekšņa, viņa man klusi pačukstēja:
— Madamc, viņa augstība hercogs jūs še jau ilgi gaida.
— Mani?
— Jā, madame, un viņš pavēlēja man palikt pie durvīm sardzē, tiklīdz jūs būšu ielaidusi. Lūdzu, nāciet drīzāk, ir jau vēls!
Pārsteigta un apmulsusi es iegāju.
Hercogs sēdēja pie galda, galvu rokā atbalstījis. Man ienākot, viņš piecēlās.
— Madame, — viņš teica, — nebrīnāties par to, ko es jums gribu lūgt. Es nešaubos par jūsu pieķeršanos mūsu namam, bet es gribu, lai jūs to pierādītu. Vai jūs maskā un pārģērbusies gribētu man rīt sekot un ļaut sevi aizvest, kurp es vēlos.
— Monsieur, es nezinu, vai esmu pareizi sapratusi, bet man liekas…
— Nebaidaties nekā, madame, manā apsardzībā jūs varēsit justies droša, un es dodu savu karalisko godavārdu, ka jums netiks nekas teikts vai darīts, kas jūs varētu aizvainot.
— Patiesībā, monsieur…
— Piekrītat, madame, piekrītat: runa ir par ļoti svarīgām valsts interesēm, par manu laimi. Neviens visā pasaulē to nezinās, ticiet man…
Es ilgi atrunājos, bet viņš uzstājās un piespieda mani tam apsolīt.
Mēs norunājām, ka nākamajā dienā es izlikšos slima, lai paliktu savā istabā, bet kad būs pienākusi nakts, es maskā to gaidīšu pie pils vārtiem, kur mēs sastapsimies. Tad jau tālāk redzēsim.
Varat iedomāties, ka visu nakti un visu nākamo dienu mani māca nemiers. Es biju ārkārtīgi ziņkārīga. Pret hercogu es nesajutu nekādas simpātijas, bet viņš gan man bija parādījis savējās un man no viņa kļuva bail.
Mēs runājām tikai par ikdienišķām lietām. Es jau gandrīz vai būtu aizmirsusi savu simulējamo savārgumu, ja viņš man ar skatienu to nebūtu atgādinājis. Mēs jau no rīta bijām baznīcā, kur ilgi klausījāmies sprediķī un dievkalpošanā. Atrunādamies ar lielu nogurumu, es atsacījos no promenādes.
Viktors Amede bija precīzs un es tāpat: viņš mani jau gaidīja un paņēma mani aiz rokas. Ne vārda nerunādami, mēs devāmies ceļā un mums sekoja tikai hercoga vecais kambarsulainis, kas no viņa nekad nešķīrās.
Mēs izgājām cauri divām vai trim tumšām pasāžām un nonācām pie šaura, melna kanāla, kur mūs jau gaidīja gondola. Iekāpām tanī, nepār- mijuši ne vārda. Princis man pamāja apsēsties viņam līdzās un mēs bultas ātrumā traucāmies pār ūdeņiem, tā kā man gandrīz vai aizrāvās elpa.
Ceļojums nevilkās ilgi. Gondola apstājās, sulainis atbīdīja aizkaru un klusi teica:
— Monsieur, mēs esam klāt.
XXI
Kā bijām iekāpuši, tā arī klusēdami mēs izkāpām. Šinī tumšajā, šaurajā apakšzemes upei līdzīgajā kanālā ūdens šļakstēdams sitās pret lielu, melnu sienu, kurā bija tikai vienas durvis ar divām apķepušām kolonnām katrā pusē.
Varēja domāt, ka atrodies simtām jūdžu tālu no lepnā Marka laukuma ar tā čalojošo ļaužu drūzmu un ugunīm, jo še nebija ne mūzikas skaņu, ne smieklu, kas tikai laiku pa laikam atlidoja arī šīs vientulības klusumā.