Nākamajā rītā tas tika paziņots priesteriem, un noteiktā dienā viņš mūs sagaidīja ar viņam parasto labsirdību un pazemīgo kautrību. Alberoni izpelnījās visu atzinību. Mēs viņu redzējām tikai pēc vakariņām, kad pasniedza augļus. Tas ieradās, lai saņemtu viņa augstības uzslavu un uzsildītu savas nākotnes cerības.
Karaliskā kundze, kuru es jau biju informējusi, iesāka ar Alberoni sarunas, uzdodot viņam jautājumus un to laipni uzklausīdama. Viņš izrādījās ļoti gudrs, apķērīgs un smalks humorists. Ieskatoties ciešāk viņa acīs, tur varēja nojaust dziļu saprātu, ko ļaužu acīm slēpa viņa drastiskā āriene.
Manā toreizējā vecumā es arī vairāk nekā neredzēju un uzskatīju viņu par vienkāršu jokupēteri. Vēlāk, kad viņš kļuva pazīstams un nonāca citā stāvoklī, es atcerējos šīs pirmās satikšanās atsevišķos sīkumus.
Karaliskā kundze lika tam pastāstīt par savu dzīvi un nodomiem. Viņš tūdaļ atklāti pateica, ka esot kāda Parmas dārznieka dēls un ka jau savos jaunības gados esot vēlējies tikt uz augšu.
— Es, madamc, izvēlējos citus līdzekļus, lai nokļūtu tur, kur mans mūka tērps mani nekad nebūtu novedis. Mans tēvs un māte uzskatīja mani par prātā jukušu, bet ja es nebūtu kļuvis abats Alberoni un ja tai vietā, lai potētu bumbieres, es nebūtu pratis izgudrot mērces, es šodien negulētu pie jūsu augstības kājām, lai pateiktos par parādīto labvēlību un izlūgtos to arī nākotnē. To, lūk, sauc par veiklību.
— Jums taisnība, abat, tas viss tā ir, bet lai jums pareizi pakalpotu, es vēlētos zināt, kas jūs kādreiz gribētu būt.
— Ak, madamc, pirmais ministrs, nekas cits kā pirmais ministrs, — viņš godbijīgi un pazemīgi atbildēja.
— Vai pie mana dēla, vai?
— C), nē, madame, pie vēl lielāka valdnieka. Vai tas nu būtu ķeizars, vai Francijas vai Spānijas karalis.
— Es saprotu, jūs vēl pats neesat izšķīries. Bet sakiet, vai šis lēciens no jūsu kanonikāta uz šādu posteni jums neliekas pārāk augsts? Vai tur nav vidū vēl dažas pakāpes, lai turp nokļūtu, un kuru no tām jūs pašreiz gribētu ieņemt?
— Ak, madame, tas nav iespējams, jo tā ir pirmā.
— Vai jums šinī ziņā var ko palīdzēt? Redzēsim, es parunāšu ar hcreogu.
— Ar Parmas hercogu? — viņš steidzīgi ievaicājās.
— Ak, ja runa iet par Parmas hercogu, tad varbūt man būs mazāk iespaida. Bet es pamēģināšu.
Valdniece, ar viņu runādama, sirsnīgi smējās, un slīpētais jokdaris saprata, ka viņš var sev kaut ko atļauties.
— Viņu ekselenču kanonikāts jau ir maza, silta vietiņa. Sava iztikšana ir un vienīgais darbs— noskaitīt dažas vieglas lūgšanas, kopā ar kora zēnu nodziedāt vakara dievvārdus. Noturi mesi divām vai trim vecām apkārtnes sieviņām un viegli un saldi aizej Paradīzē savu kaimiņu žēlabu pavadīts. Tā ir benefice, kuras dēļ ikviens ir gatavs tevi apskaust, izņemot…
— Izņemot nākamos pirmos ministrus, es saprotu. Tālāk?
— Tālāk, madamc, ja jūsu augstībai labpatīk tik ātri saprast, tad viņa arī sapratīs, ka cs no šejienes gribētu aiziet.
— Protams.
— Man, madamc, ir divas godkārīgas vēlēšanās: viena, tā par pirmo ministru un otra — pabraukāties Parmas ielās monsieur bīskapa karietē. Ar to man būtu jāiesāk.
— Vai jūs gribētu, lai es palūgtu Parmas bīskapu izvest jūs viņa karietē un pie viņa sāniem cauri Parmai? Es jums to nevaru īsti apsolīt, jo šādai akcijai būtu vajadzīgs savs dibināts iemesls.
— To es arī atradīšu, ja madamc parādīs man to neizmērojamo labvēlību uzklausīt mani līdz galam. Viņa pārziņā ir kāda, pašreiz vakanta, kapelāna vieta. Ja es varētu to dabūt, pirmais kāpiens jau būtu uzkāpts un līdz ar to pirmā ministra vieta būtu tikpat kā rokā.
— Ja es būtu Parmas hercogiene, es jums to dotu. Savojas hercogiene var tikai apsolīt par jums pēc tās aizrunāt. To viņa arī darīs. Es ceru, ka Parmas bīskaps man neatteiks. Viņš pats ir gudrs cilvēks un es esmu pārliecināta, ka pratīs cienīt tik gudrus cilvēkus kā jūs. Abat, jūs būsit kapelāns.
— Lai Dievs jūs dzird un svētī, madamc hercogieni Jūs kādam būsit pašķīrusi ceļu uz. laimi un to jums nenāksies nožēlot.
Šos vārdus viņš pavadīja ar tik komisku vaibstīšanos un viebšanos, ka visa sabiedrība un it īpaši viņas augstība smējās locīdamies.
Hercogienei viņš tūdaļ ārkārtīgi iepatikās. Viņa lika tam vēlreiz atkārtot visus jokus un smējās līdz asarām, kad tas attēloja savu mājas dzīvi un valdīšanas veidu, kad viņš būšot pirmais ministrs.
Vai viņš vēl atcerējās šo izbraukumu, kad par tādu tiešām kļuva? Man arvien bija liela vēlēšanās viņam to pajautāt.
Karaliskā kundze aizrakstīja Parmas bīskapam. Viņš arī deva Alberoni kapelāna vietu un ar to sākās viņa karjera.
Pirmā aizbraukšanas viņš atnāca atsveicināties no hercogienes kundzes, manas vīramātes un manis. Līdz pat savai aizbraukšanai no Itālijas viņš mums no Parmas sūtīja lieliskus konservus.
Man arvien bija brīnums, kā viņš, būdams tik atzinīgs, varēja sasniegt tik augstu stāvokli. Karjeristu pirmais bauslis parasti ir būt nepateicīgiem pret tiem, kas viņiem izdara kādu pakalpojumu.
xxiii
Man šķiet, es esmu jau pārāk ilgi pakavējusies pie citu lietām. Ir laiks atgriezties pie savējām un ļaut jums tās izsekot. Es esmu redzējusi vēl daudz ko citu. Bet kas attiecas uz to, ko esmu izjutusi, uz manas pašas sirds noslēpumiem, tad man ir patīkami tos atcerēties, patīkami rindot tos uz šā bezpartejiskā, uzticamā un draudzīgā papīra, kas nebar, nepārmet, bet uzņem visu vienādi, un kas mani nepievils, vismaz man vēl dzīvai esot.
Un ja tas mani pievils pēc manas nāves, tad es vairs nebūšu še, lai to zinātu un vispār nākamās paaudzes mani maz interesē. Es tām vienkārši neticu.