Varbūt šīs rindas nonāks kādas labas sirds, kāda inteliģenta gara rokās, kas pratīs uzminēt, kāpēc es tās esmu rakstījusi, un kas novērtēs tās idejas un jūtas, ko pārdzīvojis reiz šis nabaga radījums, kura kļūdas ir kaitējušas vienīgi tikai viņai pašai.
Šī doma man ir tīkama. Es vēlētos pazīt šo nākamo draugu, ko debesis man piešķirs. Es viņu jau iepriekš svētu un saku tam: „Paldies jums, kas mācāt citiem mani labāk pazīt, jums, kas teiksit nākamajiem gadu simteņiem, ka Kaislību princese nav bijusi ne godkārīga, ne mantkārīga. Viņa bija maiga, viņa bija nelaimīga, tik nelaimīga, cik vien to var iedomāties, un ja Dievs būtu devis grāfam Deverī tādu pašu sirdi kā viņai, tie būtu noderējuši par paraugu visiem laulātiem pāriem passaulē. Es jau to reiz esmu teikusi un varētu atkārtot vēl un vēl."
Man nemaz nevajag stāstīt, ka pēe izbraukuma zaļumos mūsu laime bija ļoti liela un pilnīga. Deverī kundze pievēra acis, izlikās to visu neredzot un bez pieteikuma nenāca vairs ne pie sava dēla, ne pie manis.
Abats Delaskalija bija aizceļojis kādā diplomātiskā uzdevumā, kurus viņam Karaliskā kundze bieži uzticēja. Viņa bija ļoti labās domās par viņa spējām un dažkārt uzticēja tam svarīgus noslēpumus.
Mans vīrs un es, mēs dzīvojām mierīgi un klusi. Citu priekšā mēs centāmies neizrādīt mūsu maigumu un izturēties tāpat kā agrāk. Bet tas bija grūti izdarāms.
Mana vīramāte tagad retāk redzēja savu dēlu, tāpēc viņa izlikās bargi dzedra, cerēdama šādā veidā to atgūt un piespiest izpirkt savu vainu. Un patiesi, man klāt neesot, viņš jau atkal trīcēja, bet tiklīdz parādījos es, tiklīdz mūsu skatieni sastapās, viņš atkal atguva drosmi un pašpaļāvību.
Visur mēs gājām kopā un bieži atgriezāmies mūsu mīļajā villā un ar Ungārijas ādu tapsētajā istabā. Atkal un atkal mums nāca prātā pirmie laimes brīži un mēs ticējām, ka tie nekad nebeigsies. Bet tad kāds gluži dabīgs pārsteigums, kas parasti ģimenēs atnes prieku un kas mūsu stāvoklī bija mūsu atjaunotā vai, labāk sakot, nodibinātā sakara publisks apliecinājums, sacēla mūsu apmulsumu.
To nu vajadzēja teikt Deverī kundzei. Bet mēs taču šo maziņo nebijām zaguši. Tas bija mūsu mīlas bērns, un mēs bijām priecīgi par to. Vēl tikai vajadzēja, lai arī viņa vecmāmiņa uzskatītu to kā mīļā Dieva svētību, bet es nezināju, vai viņa to gribēs darīt.
Mēs slēpām, cik ilgi vien bija iespējams. Grēkā kritusi meiča nekad nebūtu varējusi izturēties ar lielāku uzmanību. Mans savārgums mani nodeva.
Deverī kundze visu uzminēja no mana bāluma un pastāvīgās sliktās sajūtas. Ik reizes, kad viņa mani uzskatīja, es nosarku. Mans vīrs sarka vēl vairāk, pagrieza galvu sānis un piecēlās no krēsla. Viņš baidījās izskaidroties. Es viņam tūdaļ sekoju, jo man bija tikpat ļoti bail kā viņam.
Kādudien, kad es jau atkal biju pusceļā, Deverī kundze mani pasauca. Es neuzdrošinājos vairs iet tālāk. Es jutu, ka man jāgriežas atpakaļ un ka tagad ir pienācis izskaidrošanās brīdis. Mana vīramāte mani vēlreiz pasauca un es pagriezos pret viņu. Noskatījusi mani no galvas līdz kājām ar savu naidpilno skatienu, viņa bez kādiem aplinkiem izgrūda:
- Madame, jūs esat stāvoklī.
Tas nāca tik pēkšņi un negaidot, ka es neatbildēju ne vārda.
— Kad tad jūs domājat atzīties? Kad jūs domājat to pateikt viņu augstībām? Varbūt jūs cerat to visu noslēpt?
— Madame…
— Tas viss ir gaužām smieklīgi, to es jums varu teikt. Pēc tam, kad jūs savam vecumam nepiedodamā kārtā esat sagājusies ar manu dēlu; pēc tam, kad jūs esat dzīvojusi tā, ka pat nelietei par to būtu jākaunās, vai jūs vēl gribat liekuļot nevainību un slēpt to, kas noticis? Tā ir gan skaista kautrība! It kā jūs nevarētu lepoties ar to, ka uzdāvāsit mantinieku Deverī namam! Ja tas nebūtu, kam tad jūs gan derētu?
Man kājas saļodzījās, dzirdot šos apvainojumus.
— Madame, atļaujiet prasīt, vai es neesmu precējusies? Kādā ziņā man ir trūcis kautrības? Kādā ziņā es esmu dzīvojusi kā neliete? Un ja es dodu mantinieku Deverī namam, man liekas, es pati esmu no Dalbēra nama un ka…
— Dalbēra nama! — viņa iesaucās, priecīga, kā atradusi "īsto iemeslu, kā mani pazemot. — Patiesi, no Dalbēra nama? Ak, vai jūs domājat, ka tas ir viens un tas pats? Kas tad ir šis Dalbēra nams? Vispirms — vai tas ir kāds nams un kādas kārtas ļaudis tad uzņem šo vārdu savās ģimenēs? Jūsu vectēvs, mana mīļā Delvinas jaunkundze, bija žagatu dresētājs un jūsu vectēva tēvs nebija vēl ne tas! To es jums pasaku, ja jūs to vēl nezināt, bet katrs zina to, kas šo vanagu dresētāju ir padarījis par hercogu, nevarēdams viņu pataisīt par muižnieku.
— Bet, madame, — es iesaucos bāla aiz dusmām, — kāpēc tad šā vanagu dresētāja mazo meiteni aizrāva no viņas zemes, no šīs Deluinas pils, kur dzīvo tik laimīgi, no šīs ģimenes, kura bauda vispārēju cieņu, lai še jūsu tuvumā viņai liktu ciest? Kāpēc Deverī nama mantinieks kļuva mans vīrs? Tas taču nav mans pūrs, kas jūs būtu varējis vilināt, jo man tāda nemaz nebija. Tas nebija mans skaistums, ne mans prāts, jo trīspadsmit gadus vecai meitenei nav vēl ne šā, ne tā. Kas gan varēja jūs pamudināt uz kādām saistībām ar šo Deluinas hercogu, kurš nav muižnieks un kuru jūs tā nicināt?
Deverī kundzes pārsteigums paralizēja viņas dusmas. Pirmajā brīdī viņa ļāva man visu teikt, jo viņa neizprata manu pārdrošību. Padevīga līdz šim, es pirmo reizi saslējos. Šinī brīdi es jutos šā nama pirmdzimtā bērna māte; es jutos kā grāfa Deverī sieva un nevis kāda svešzemniece, ko var nesodīti apvainot.
Viņa saskatīja manī pretinieci, ar kuru būs grūti tikt galā un, es par to nešaubos, no Šā brīža mana pazudināšana bija nolemta. Tomēr viņa vel bija gatava cīnīties un negribēja aiziet, pirms nebija izgāzusi pār mani visu savu žulti.