Pats par sevi saprotams, ka es viņu negaidīju, es vēl gulēju.
Viņa nepieļāva, ka mani modina, gluži otrādi — viņa pali gribēja mani uzmodināt.
Nekad vēl neviens nav piedzīvojis lielāku pārsteigumu kā es. Kad ieraudzīju viņu pie manas gultas, es paliku mēma.
— Nemaz nebrīnāties, — hercogiene smiedamās teica, — tā esmu es. Mēs kādu brītiņu parunāsimies, ja jūs mani gribat uzklausīt, vai, pareizāk sakot, ja jūs varat. Man teica, ka jūs nejūtaties vesela. Cerēsim, ka nebūs nekas bīstams.
Viņa pat neļāva man piecelties un novietojās pie manas gultas. Ar visu savu apbrīnojamo atjautu un labsirdību viņa lika man izstāstīt par manu stāvokli, manām ciešanām, manu dvēseles īgnumu un manu nodomu atstāt vīra namu, ja mana vīramāte ietiepsies še palikt. Es nebiju lūdzama, lai iekaistu liesmās.
— Madamc, — es iesaucos, — jūs pazīstat manu māti, jūs pazīstat Deluinas hercogu un jūs gan zināsit teikt, vai viņu meita ir atnākusi šinī zemē kā nabadze!
Valdniece pacietīgi uzklausīja, mani nekur nepārtraucot. Tas bija vienīgais līdzeklis mani kaut cik apvaldīt.
Kad es biju beigusi, viņa vēlreiz izņēma manu runu cauri no viena gala līdz otram un iznīcināja visus manus argumentus citu pēc cita. Viņa norādīja uz manām kļūdām, nemaz nemēģinādama attaisnot grāfienes vainas. Viņa runāja par manu vīru, par manu bērnu, par manu labo slavu, ar vārdu sakot, par visu to, kas mani varēja iežēlināt.
Sākumā es pret visu to biju kurla, bet kad viņa ar nenogurstošu laipnību neatlaidās, es padevos un atmaigu. Viņa to izmantoja, lai izplēstu no manis solījumu, ka es nekur neiešu un pret Deverī kundzi izturēšos tā, it kā nekas nebūtu noticis.
Es nezinu, ko Karaliskā kundze teica manai vīramātei, bet viņa to tiešām apvaldīja. No tā laika mums vairs nebija nekādu sarunu. Viņa mani par to vien jo vairāk ienīda un centās atriebties slepeni.
Izturēdamās laipni pret mani un savu dēlu, viņa rīkojās gudri un tik veikli, ka maz pamazām atguva atkal savu virskundzību.
Kā dzejnieks saka, viņa to paturēja zem sava likuma, vispirms paglaimodama viņa jūtām pret mani, un vēlāk iedvesdama tam šaubas par manām jūtām pret viņu.
Tā sekodams savas mātes gribai, viņš pret mani bija vispirms maigs, gādīgs, uzticīgs, beidzot greizsirdīgs.
Viņš bija no sākuma mans mīļākais, vēlāk mans vīrs, bet mans draugs nekad.
Viņa nogalināja dēla sirdī tās pieķeršanās jūtas, kas pārdzīvo visas citas, un iedvesa tam pamazām bažas par manu raksturu, iztēlodama mani, — un to viņa prata izdarīt bezgala veikli un uzmanīgi — es saku, iztēlodama mani kā neprātīgu, patmīlīgu būtni, kas savā virskundzības kārē cenšās vienīgi viņu pazemot, iznīcināt un visu pakļaut savai gribai.
Un tā, lūk, kad pirmais laiks pagāja, viņam pret mani sāka pietrūkt mīlas, un beidzot tam vairs nebija nekā. Es viņam kļuvu ne nu gluži pretīga, tas būtu pārspīlēts, un nesasniegtu atraitnes grāfienes kundzes sprausto mērķi, bet pilnīgi vienaldzīga.
Viņš manī vairs redzēja tikai sievieti, kas nes viņa vārdu, ieņem savu vietu pie galda un galmā un ir pietiekami skaista un gudra, lai neievainotu viņa precētā vīra patmīlību, bet nav spējīga ne uz ko citu un viņa nama slavai un labklājībai ir tīrā nulle.
Manas jaukās cerības aizlidoja cita pēc citas, jo es viņu arvien vēl mīlēju un būtu mīlējusi vēl vairāk, ja vien viņš to būtu gribējis, jo viņš bija un palika manas dzīves vienīgā mīla par spīti visiem ārējiem apstākļiem, par spīti visām manām kļūdām un maldiem. Man tikai vajadzēja palikt stiprai. Ak, vai — es tāda nebiju!
Lūk, ko Deverī kundze iztaisīja no mums abiem un kā viņa nolīdzināja ceļu kārdinājumam, kas mani jau meklēja. Ak, vīramātes, Dievs lai jūs no tā pasargā!
XXIV
Kā redzat, grāfs Deverī drīz vien atkal gāja savas mātes pavadā. Man par nelaimi mans bērns atnāca nelaikā. Iznēsādama to bez vajadzīgās uzmanības, bez draudzīga uzmudinājuma, es ar lielām sāpēm dzemdēju piektajā mēnesi, gluži vienkārši tāpēc, teica ārsts, ka man vairs nebija spēka to ilgāk nest.
Es atkārtoju: tā bija liela nelaime. Būtu man bijis dēls, mana vīramāte būtu pazaudējusi visu savu iespaidu uz manu viru, es būtu kļuvusi visvarena. Bez tā es biju uzveikta, verdzības žņaugs to paņēma.
Es meklēju mierinājumu izpriecās un ierados visās ballēs un svētkos. Es piedalījos intīmajos pulciņos un gandrīz vai pastāvīgi biju viņu augstību galmā, lai tikai varētu aizbēgt no savas mājas, kur es atradu tikai nomāktību. Savojas hercogs jau biežāk sāka mest uz mani acis. Viņš pat divas vai trīs reizes apciemoja mani uz laukiem, kad es tur biju aizbraukusi, lai drusciņ atpūstos.
Paklusām jau sāka runāt, bet tā kā es izsargājos uz šīm baumām kaut kā reaģēt, tās sākumā atkal apklusa.
Vienudien, sēdēdama salonā, kur reti kāds ienāca, es rotaļājos ar mazu mērkaķīti, kuru Karaliskajai kundzei biju uzdāvinājusi un kurš bija vispiemīlīgākais dzīvnieciņš pasaulē. Pēkšņi es izdzirdu sev blakus troksni, kādu parasti sacēla Karinjanas princis, kad viņš gribēja, lai uz to paskatās.
Es tūdaļ pagriezos. Viņš man pamāja iet apsēsties uz dīvāna kādā aiz- stiklotā nišā, un tur mēs uzsākām mēmu sarunu.
Runa varēja būt par viņa brālēnu. Viņš gribēja pārrunāt par viņa šķietamo mīlu uz mani, un, kad es uzrakstīju, ka tas nav taisnība, princis nepacietīgi piecirta kāju. Viņš man atbildēja, ka tas tā noteikti esot un ka viņš to zinot pilnīgi skaidri.
„Nē, monsieures savukārt atbildēju.
„Viņa augstība jūs mīl, es to zinu," steidzīgi uzrakstīja princis, „bet ja jūs būsit prātīga, jūs viņu neuzklausīsit un liksit tam manīt, ka jūs nedomājat pievilt savu vīru. Vajag, madame, palikt pie tās kārtības, ārpus kuras nekad nav laimes. Tas ir daudz pieredzējis cilvēks, kas jums dod šo padomu. Sekojiet tam!"