„Esiet bez rūpēm, monsieur]" es atbildēju, „es gribu palikt uzticīga grāfam Deverī ne tik vien sava pienākuma, bet arī savas mīlas dēļ."
„Tad viss ir labi, un es esmu mierīgs."
„Vispirms Savojas hercogam ir laulātā draudzene, tikpat jauna un vēl skaistāka par mani, kuru tam, bez šaubām, vajag mīlēt un kuru tas arī mīl. Kā lai es varu būt tik pārdroša un iedomāties, ka viņš varētu mest acis uz mani?
Mēmais papurināja galvu un savā savdabīgajā valodā uzrakstīja dažas rindas, kurās viņš teica, ka visskaistākie augļi arvien šķiet tie, kurus nevar aizsniegt.
Šis ievērojamais mēmais pret mani juta īstu draudzību. Vēlāk viņš man atgādināja šo brīdinājumu. Es to atcerējos tīri labi arī bez visa tā, bet, ak vai, — tas vairs neko nevarēja līdzēt.
Viktors Amede man neteica ne vārda, ko es nebūtu varējusi uzklausīt. Tikai viņš sāka piedalīties mūsu spēlēs, biežāk apsēdās pie manis un lika augstmaņiem apvaicāties par manu veselību, tiklīdz es kādu dienu neierados augstību pulciņā. To bija ievērojusi tikai ēs un smalkākie galma okšķeri. Pārējie še varēja saskatīt intelektuāļu saprašanos vai vēlēšanos izpatikt savai kundzei, kas pret mani izturējās kā pret savu draudzeni un tautieti. Es nebiju vīlusies un tāpēc pamazām sāku atrauties.
Princis, visiem dzirdot, par mani apvaicājās vīramātei, kura nepalaida garām radušos izdevību izklāstīt par manu slikto raksturu, manām kaprīzēm un cik grūti lai esot ar mani sadzīvot.
Karaliskā kundze toreiz nebija klāt, jo viņas priekšā, kas zināja, kā mūsu mājā iet, mana vīramāte to nebūtu iedrošinājusies 'teikt. Hercogs arī nemaz nemēģināja mani aizstāvēt. Viņš jau šai ziņā bija slīpēts.
Nākamajā dienā sākās Klusā nedēļa, kad visi ļaudis vai nu ieslēdzās klosteros, vai palika savās mājās, lielāko daļu laika pavadīdami baznīcās.
Dievkalpojumi velkas ļoti ilgi. Katram ir sava laterna vai lampiņa, pie kuras gaismas tas lasa savas lūgšanas. Izejot no baznīcas, tās visas vienā mirklī tiek izdzēstas, tāpēc iestājas bieza tumsa un neciešama smaka.
Ticīgās dvēseles vēl paliek lūgt šai tumsā, kuru labprāt mēdz izmantot samīlējušies, lai altāra priekšā kopīgi dotu slepenus zvērestus, kas tāpēc nebūt netiek ciešāk turēti. Sevišķi Lielajā Piektdienā dziesmām nav gala un ļaudis visu nakti paliek nomodā pie Svētā kapa!
Es biju skumju nomākta un arī gribēju iet pielūgt Dievu, pie kam par pavadoņiem izvēlējos vienīgi savus cilvēkus un Marionu, kura šinī gadījumā kļuva mana pavadone, jo no sievietēm tikai vienīgi viņu es ņēmu līdzi.
Mēs devāmies uz kādu grāfa Deverī dzimtai piederošu kapelu, kur, kā mēs bijām pārliecinātas, neviena cita nebija. Tur atradās manas vīramātes
biktskrēsls, novietots vistumšākajā kaktā. Viņa nevarēja ciest, ka to kāds redzētu ceļos nometušos, pat Dieva kalpa priekšā ne.
Es iegāju dziļāk un sāku lūgt, Mariona stāvēja gabaliņu no manis. Nometusies ceļos līdzās biktskrēšlam, es skaitīju savas tēvreizes. Tad es dzirdēju kādu ienākam, bet es tam nepiegriezu nekādu vērību, tikai pamanīju: kāds melnā svētceļinieka vai mūka mētelī pazibēja man garām.
Bet tai laikā baznīcās pulcējās tik daudz ļaužu, ka tas nebija nekas sevišķs. Pēc maza brītiņa man likās, ka es dzirdu no biktskrēsla atskanam kādu balsi, no kuras es nobijos, es jau gribēju iekliegties, kad balss man pačukstēja:
— Ncbīstaties, bet uzklausiet mani, es runāšu jūsu labā.
Es pagriezos, lai saskatītu to, kas ar mani šādi runāja, bet viss bija tik tumšs, ka es nekā nespēju izšķirt. Tas bija briesmīgi.
— Jūs esat nelaimīga, — runātājs turpināja, — jums ir ļauna vīramāte.
Es netabildēju ne vārda, es iedomājos, ka tas ir viņas biktskrēsls un
ka viņa var būt tur paslēpusies, viņa, vai kāds no viņas uzticības ļaudīm, lai manas domas izspiegotu.
— Jūs gribat no manis atkratīties, tas ir nepareizi. Es esmu jūsu draugs. Ja jūs gribētu, jūs varētu kļūt laimīga.
Mana auss kļuva modrāka, bet es vēl arvien cietu klusu.
— Jūs varat atsvabināties no šā Deverī un atrast labāku dzīvi, — noslēpumainā balss turpināja.
— Tā! — es sašutusi atbildēju skaļāk nekā man to būtu vajadzējis darīt, — es nemaz negribu tikt vaļā no vīra.
— Kā? Vai jūs viņu mīlat?
— Protams, ka es viņu mīlu! Un kas par to vēl gribētu šaubīties?
— Tātad jūs arī neatļautu, ka jūs kāds mīl?
— Es nemaz neliedzu kādam mani mīlēt, bet tikai ar to noteikumu, ka man nav jāatbild ar pretmīlu.
— Kā! Ja nāktu jauns, skaists, varens, bagāts dižciltīgais, jūs to atraidītu?
— Es nezinu, kas jūs tāds esat, ne arī kāpēc es esmu tik mazdūšīga un jums atbildu. Bet man vajadzētu maniem ļaudīm likt jūs saņemt un izvest no šīs kapelas, kura pieder manam vīram un kurā jums nav nekādas tiesības ienākt.
— Esiet nežēlīga līdz galam! Dariet to, bet vēlāk jums tas būs jānožēlo.
Šis apgalvojums man lika iedomāties, ka nepazīstamais varētu būt pats
hercogs, kas mani grib pārbaudīt, un ka, likdama viņu izvest no kapelas, es izdarītu kaut ko tādu, kas mani aizvestu tālāk, nekā tas būtu vēlams, un ka manas pašas, kā arī mana nama labklājības dēļ man no tā jāatturas. Es nolēmu atstāt šo vietu, nesakot ne vārda.
Cilvēks, biktskrēslā to redzēdams, pasteidzās piebilst:
— Žēlastību! Palieciet vēl, es visu neesmu pateicis.
— Man pietiek, esmu jau diezgan daudz dzirdējusi.
— Tikai vienu acumirkli, es jūs lūdzu! Jūs nevarat /nani tā atstāt.
— Es nerunāju ar nepazīstamiem cilvēkiem, varbūt pat ļaundariem.