— Ak, madamc, jūs iegrūdīsit postā cilvēkus! Bet neskatoties uz visu, mēs vēl liksimies un tad…
Es negribēju vairs tālāk klausīties, pasaucu Marionu, liku pieteikt maniem ļaudīm un izgāju.
Mans staļmeistars jau grasījās noslēgt kapelu. Bez šaubām tā būtu bijusi smalka atriebšanās, bet tas būtu varējis kaitēt manai labajai slavai. Tad būtu varējuši teikt, ka es viņu tur esmu noslēpusi un tātad esmu viņa līdzzinātāja. Es pamāju atsāt durvis vaļā, piebilzdama, ka nezināms svētceļinieks man lūdzis atļauju pielūgt Deverī nama svēto patronu un ka, otrkārt, arī grāfs un viņa māte vēl varētu ierasties.
Es atgriezos mājā domīga, samulsusi un prātoju, kas gan varēja būt šis svešinieks un kādā nolūkā viņš mani iztaujāja, ja vien tas nenāca no hercoga puses.
„Cits neviens tā neriskētu," es domāju. „Vajag būt visvarenam, lai man, kas neviena nemeklēju, uzdrošinātos piesieties, un vēl šādā veidā."
Es tomēr biju vīlusies, jo nemaz nebiju tik neaizskarama, kā to domāju. Par to es drīz vien pārliecinājos.
Tai gadā Klusā nedēļa bija iekritusi aprīļa beigās. Šai gadalaikā Itālijā pavasaris ir pilnā krāšņumā. Tā ir bezgalīga ziedu dažādība, kas kopā ar svaigo zaļumu nes jaukas smaržas un tīksmas domas.
Lieldienu sestdienā es gandrīz vai visu vakaru pavadīju baznīcā, kur skanēja dziesmas, smaržoja vīraks un lūpas čukstēja karstas lūgšanas.
Es biju nogurusi un sirds man bija sāpju pilna. Tāpēc vakariņas ieturēju savā istabā un redzēdama, kā mēnesnīcas gaismā Deverī mājas puķu dārzā klusi šūpojās rozes, es padevos kārdinājumam un izgāju pastaigāties alejās.
Pastaigāšanās man tā iepatikās, ka pienāca rīts un diena, Augšāmcelšanās diena, kuru apsveica rīta blāzma, zvanu skaņas, lielgabalu grāvieni un skaļais pūlis, kas jau čaloja ielās.
Ļaudis devās gavēņa beigšanos nosvinēt kabarē un pie sīktirgoņiem. Šie ir vislīksmākie acumirkļi. Daudz dāmu un kungu še priecājās, paslēpdami sejas zem platajām spāņu cepurēm un apsegdamies ar mantijām. Tā ir viena no brīvdabas izpriecām. Mani pārņēma vēlēšanās. Es pasaucu Marionu, kas nebija gulējusi tāpat kā es un kas kavēja laiku ar mazo Mišonu, kurš bija atskrējis, lai pirmais man novēlētu priecīgus svētkus.
Apģērbos šādam piknikam piemērotā tērpā, izvēlējos par saviem pavadoņiem Marionu un Mišonu un devos pāri kanālam priecīga, ka neviens mani nepazīst un ka nu kā maza draiskule varēšu priecāties par visu, kas nāks.
Mišons smējās un lēkāja. Visi viņu pazina un viņa jocīgi drastiskā figūra sacēla smieklus, tiklīdz viņš parādījās. Es viņam iedevu nedaudz naudas, par ko tas nopirka sev cīsiņus un uzkožamos.
Tad mēs apstājāmies pie saldumu veikala, kur bija lieliski cepumi, es gribēju dažus nopirkt, kad ieraudzīju man gar sāniem pastiepjamies roku, lai nobīdītu pie malas kādu subjektu, kas man bija ceļā.
Es pagriezos, lai pateiktos par pakalpojumu, un zem lielās platmales ieraudzīju mirdzam Hesenes prinča acis. Hesenes princis bija viens no maniem uzticamākajiem un neatlaidīgākajiem pielūdzējiem. Viņš lūdza atļaut mani pavadīt un mani apsargāt. Es to nenoraidīju un mēs gājām tālāk viens otram līdzās, bet Mišons un Mariona mums sekoja.
Kā jau tas visiem vīriešiem parasts, vispirms viņš runāja par sevi, tad par mani un beidzot par mums abiem, tas ir, viņš atzinās, ka esot manī neprātīgi iemīlējies, ka nekad viņam neesot bijusi izdevība man to pateikt un ka viņš izmantojot pašreizējo gadījumu, baidīdamies, ka arī tas viņam varētu pagaist.
Man kā francūzietei Klusā nedēļa nebija tā sezona, lai mani pavedinātu grēkot. Tomēr Itālijā tieši tā ir vislielākā izdevība, jo cilvēkiem zem visādu tērpu maskām ir viegli sastapties baznīcās.
Bet vai tā nu bija Klusā nedēļa vai karnevāls, tā kā man ne prātā nenāca pieņemt šo mīlestības piedāvājumu, es to uztvēru kā sliktu joku un krietni nostrostēju nabaga Hesenes princi. Tas bija jauks cilvēks, viņš man to neņēma ļaunā un tikai nopūzdamies atbildēja:
— Varbūt vēl nav pienācis īstais brīdis. Es jums to vēlāk atgādināšu.
Tomēr visu atlikušo laiku viņš turpināja tik smagi nopūsties, ka es viņu atstāju un atgriezos mājās daudz agrāk nekā biju domājusi. Es jutos ārkārtīgi nogurusi un likos gultā, lai atpūstos līdz meses stundai, kad man un visam galmam ar lielu ceremoniālu vajadzēja ierasties katedrālē.
Bet iemigt es nespēju. Šie abi cilvēki un viņu vilinošās runas man neizgāja no prāta. Biktskrēsla noslēpumainais apmeklētājs patiesi bija princis. Tomēr, ja tas būtu bijis viņš, kā tad izskaidrot, ka viņš ar mani par to nekā nerunāja. Bet ja tas nebija viņš, kurš gan cits tas varēja būt?
Uz šiem jautājumiem es neatradu atbildi. Jāatzīstas, ka es šoreiz ilgāk pakavējos pie savas tualetes un ģērbos ar lielāku rūpību. Es gribēju izskatīties pievilcīga un redzēju, ka patiesi esmu daiļāka, nekā līdz tam laikam biju domājusi. Mans vīrs mani tik ātri bija apnicis, ka es tagad pati par sevi vairs nebēdāju.
Es izgāju kopā ar viņu un grāfieni Deverī un devos uz pili. Mums bija tas gods sekot viņu augstībām un mums tās vajadzēja uzgaidīt pēc viņu
vēlēšanās.
Jau vairākas nedēļas es nebiju rādījusies galmā. Es labi redzēju, ka Savojas hercogam, mani ieraugot, sejā pazibēja prieks. Es novērsos, jo pietvīku.
Ceremonija noritēja parastā kārtībā. Valdošais pāris jau vakar bija gājis pie bikts, tāpat arī lielākā daļa galminieku. Šai zemē grēksūdze ir daudz vieglāka nekā pie mums un par mīlas pārkāpumiem neviens sev netaisa pašpārmetumus. Gandrīz vai katrai dāmai ir vismaz viens mīļākais. Nopietnākās to slēpj, bet citas pat nedomā kautrēties un neuzskata to par kaut ko sliktu. Ja priesteri negribētu dot šādiem grēkiem piedošanu, baznīcas stāvētu tukšas.