— Jums nav nekādu citu iemeslu?
— Nē, madame, un ja ar' man tādi būtu, es par tiem zinātu klusēt.
— Tātad jūs neuzticaties mūsu diskrēcijai?
— Nē, madame, bet gan jūsu labprātībai pret mani.
Tā mēs kādu laiku cirtāmies vārds pret vārdu. Mans vīrs, kā jau parasti, neteica neko. Vai viņš ko vairāk nojauta?
Es tam neticu. Manās diskusijās ar viņa māti grāfs bija paradis palikt neitrāls, un tas bija viss.
Tuvojās stunda, kad atraitnei grāfienes kundzei vajadzēja būt pilī. Aiziedama viņa man vēl deva pēdējo cirtienu.
— Neaizmirstiet, madame, ka jūs ieradīsities viņa augstības ballē, tāpēc ka tas ir jūsu pienākums un tāpēc ka es tā gribu.
Es neatbildēju. Kāda tam bija nozīme? Grāfs Deverī noskatījās pakaļ savai mātei, tad nevērīgi pagriezies pret mani, teica:
— Vai patiesi jūs, mana mīļā grāfien, nedomājat iet uz balli? Bet kāpēc? Kas par iedomām! Sakiet, kas jums liedz?
— Es jau teicu, monsieur, — mana veselība.
— Madamc, jūs ziedat kā roze un nevienam neiestāstīsit» ka esat slima.
— Kas man tur ko iestāstīt, ja tas tā ir.
— Tomēr parūpējaties par jūsu tualeti! Mana māte gan zinās jūs piespiest iet, kaut arī viņai vajadzētu izlūgties no viņa augstības dažus gvardus, lai jūs turp novestu.
Un apgriezies uz papēža, kā to visi tā laika jaunie sinjori bija noskatījušies no Hesenes prinča, viņš mani atstāja vienu.
Es paliku pie sava un nedarīju nekā.
Citi tomēr negulēja: drēbnieki, izšuvējas, juvelieri, zeltkaļi — visi bija kā spārnos.
Bija pirmdiena, bet svētki bija nolikti pēc nedēļas. No rīta pie manis bija ieradušās apmēram desmit dāmas un visas tās bija nākušas apvaicāties par manu tērpu.
— Manējais ir jau gandrīz vai gatavs, — es atbildēju, — bet es jūtos tik nevesela, ka laikam gan nemaz neieradīšos. Jau šovakar cs būšu spiesta izpalikt Karaliskās kundzes pulciņa.
Mani žēloja un vairāk vai mazāk sirsnīgi izteica savu līdzjūtību. Nu cits citam zināja stāstīt, ka es esot slima, ka es nemaz neicradīšoties galmā, un tas viss gāja tik ātri, ka to jau pārrunāja pulciņā un hercogs to dzirdēja tāpat kā visi citi.
Marķīze Peča, kas visu vēroja, uzminēja šīs lielas kopsakarību. Viņa aizvilka Viktoru Amedi kādā zāles stūrī un lūkoja izdabūt no viņa atzīšanos, savedējas loma bija viņas dabā. Bez tam itālietes tik augstu vērtē mīlu, ka pazaudējušas to, viņas tikai par lo vien domā, kā atgūt arī priekš citiem.
Princis nekā neteica, tikai pasmaidīja. Vairāk viņai arī nevajadzēja.
— Monsieur, — viņa teica, — ja vēlaties, turpināsim mūsu apspriedi. Dāma, kura atsakās no svētkiem, neskatoties uz visu, tomēr varētu iespītēties. Vai jūs zināt, ko tad dara?
— Nē, madame, pamāciet mani! Man patīk mācīties.
— Viņa pat nedomās gatavoties un slēpsies jau astoņas dienas pirms svētkiem. Viņa teiks, ka ir pie miršanas līdz pat tam brīdim, kad jādodas ceļā un kad vienīgi vēl sirsnīgs lūgums to varētu uzvarēt. Bet nu nekas nav gatavs: ne tērps, ne rotas — tātad jāpaliek vien mājās. Še ir tikai viens līdzeklis.
— Bet sakiet, marķīzes kundze, kāds? Es gaidu nu jau divas stundas.
— Lūk, monsieur, tas ir pavisam viegli: ir taču katrai vai nu māsa, vai māte, vai kāda draudzene, ko pārliecināt, ka balle bez šīs daiļavas nemaz nav iedomājama, ka viņai tajā jāierodas. Tad, viņai nezinot, liek pagatavot krāšņu balles tērpu. Viņas mērs šuvējām jau ir zināms, un, lūk, divas stundas pirms balles sākuma viņai to aizsūta kā dāvanu no princeses. Nu vairs nelīdz nekāda atrunāšanās — vai mirst, vai dzīvo — ir jāiet.
— Šis padoms, marķīzes kundze, ir labs.
— Es, monsieur, citādus arī nedodu.
Un tas viss tā notika vārdu pa vārdam. Hercogienes kundze divas stundas pirms balles sākuma atsūtīja vienu no saviem pāžiem un trīs haidukus ar lielu kārbu, kurā uz vates pasegas gulēja svārki un debcsszila šlepe ar lielisku pērļu virkni, arī mežģīnes bija pērļu piebārstītas.
Tas bija visskaistākais un krāšņākais tērps, kādu vien var redzēt.
Mana vīramāte par šādu dāvanu palika bez valodas, tad viņa man savā griezīgā balsī uzsauca:
— Es ceru, madamc, ka tagad jūs uz balli iesit!
XXV
Es biju apmulsusi, nesaprašanā, pat vēl vairāk: es vai plīšu dusmās. Mani tomēr, beidzot, bija piespieduši, es biju uzvarēta. Vīrs manī smiedamies paskatījās, vienu pēc otras viņš pārcilāja pērļu virknes, kas rotāja manu tērpu, un priecājās par to mirdzumu.
— Tas ir skaists, madame, ļoti skaists! Patiesību sakot, hercogiene jūs ir karaliski apdāvinājusi, var redzēt, ka jūs esat viņas tautiete un draudzene. Ģērbjaties drīzāk, jūs citādi nonāksit galmā pēc viņu augstību ierašanās.
Es neatbildēju. Še vairs nebija atkāpšanās, še vajadzēja paklausīt, vai ķerties pie ārkārtīgiem līdzekļiem, piemēram, likt nolaist sev asinis, cita iemesla atrunāties vairs nebija. Es ātri izšķīros un, pagriezusies pret grāfu Deverī, teicu:
— Monsieur, lieciet tūdaļ pasaukt man ārstu, es jūtos ļoti slikti, man tūdaļ jānolaiž asinis.
Grāfs sāka skaļi smieties.
— Ārstu? Jums jānolaiž asinis? Stāstiet to eitiern, mīļā grāfieni Jūs, bez šaubām, esat saderējusi un nu gribat derības vinnēt. Šādās muļķībās es jums nevaru palīdzēt.
— Nu, monsieur, — es nepacietīgi iesaucos, — tā nebūšu es, kas šīs derības pazaudēs, bet gan jūs.
— Es! Kā cs tās varētu pazaudēt? Man šķiet, es tajās pavisam neesmu ieinteresēts.
Es paraustīju plecus un, nc vārda neteikusi, pagriezu tam muguru.
— Beigsim, madame, ķildoties. Es jums atsūtīšu jūsu meičas.
— Kā jums patīk: viņas man palīdzēs tikt drīzāk gultā.