Mēs debatējām vēl labu laiku, es aizstāvējos.
Beidzot viņš izdabūja no manis, ka man ir cits kāds svarīgs iemesls, un tūdaļ gribēja to zināt. Es gan mēģināju ņemt savus vārdus atpakaļ, bet bija jau par vēlu.
— Tagad, madamc, es vairs neatkāpšos un jūs nelaidīšu, kamēr jūs man nebūsit visu pateikusi.
Tā nu bija īsta vajāšana.
Tā kā pacietība nebija manā dabā, es sakaitināta atbildēju:
— Nu, labi, monsieur, ja nu jūs to tik neatlaidīgi prasāt, tad uzklausiet, kas pašreiz notiek. Savojas hercogam ir labpaticies mest acis uz mani. Viņš vēlas mani par savu favorīti, un šie svētki, uz kuriem jūs mani tik neatlaidīgi gribat vest, ir domāti kā ievads mūsu draudzībai.
Pirmajā brīdi grāfs Deverī ne pa jokam nobijās, bet drīz viņš atkal atjēdzās, un tikai viegls sārtums dega viņa vaigos.
— Vai jūs, madamc, par to esat noteikti pārliecināta?
— Ja tā nebūtu, vai tad gan, monsieur, es jums to teiktu?
— Lūk, uzticīga sieva, ļoti uzticīga sieva, un vēl jusu gados, madamc, tas liecina par jūsu gaišo prātu, es jums pateicos.
— Ak, Dievs, monsieur, tas ir tikai tāpēc, ka es jūs mīlu un ka mana māte ir man iemācījusi mīlēt manu pienākumu, ko es esmu apņēmusies pildīt. Tur nav nekā ko slavēt, ne arī par ko pateikties.
— Jā, tā ir uzticīga sieva, — viņš atkārtoja, it kā nebūtu mani nemaz dzirdējis, — tik uzticīgas sievas dēļ nav ko bažīties un jūs droši var nostādīt bīstamā stāvoklī: jūs nepazaudēsit galvu. Sagatavojaties un iesim uz šo balli!
Mans pārsteigums bija liels, un es to grāfam nemaz neslēpu. Viņš tomēr uzstāja vēl neatlaidīgāk, teikdams, ka viņš man pilnīgi uzticoties un ka esot par mani drošs, un ka tā butu nevērība pret mani, ja viņš pats mani nenostādītu šā kārdinājuma priekšā, kas man par tādu nemaz nevarēja kļūt.
— Kā, monsieur, tagad, kad jūs visu zināt, jūs tomēr gribat?..
— Es gribu jums pierādīt, ka jūs esat katras uzslavas vērta, ka es jums uzticu saglabāt manu godu un ka jūs esat vispilnīgākā būtne visā pasaulē.
— Monsieur, es neesmu par sevi tik labās domās kā jūs un tāpēc lūdzu mani atbrīvot.
— Madame, jūsu ietiepība man sāk apnikt, es ceru, ka tā tūdaļ beigsies.
— Tātad jūs uz to noteikti pastāvat? Tad atzīstat vismaz, ka tas izskatās ļoti dīvaini.
— Es, madame, nevēlos nostāties atklātā cīņā pret manu valdnieku, un nesaskanētu ne ar manu godu, ne ar manu labklājību, ja jūs šai gadījumā pieļautu kādu kļūdu. Tāpēc jūs iesit!
— Es paklausu, monsieur.
Es atstāstīju šo scēnu visos sīkumos, lai parādītu, kā es gandrīz vai ar piespiešanu tiku pamudināta un kā es nonācu tur, kur pret pašas gribu mani dzīšus aizdzina.
Es apģērbos tā, kā bija pavēlēts.
Jāatzīst, ka es patiesi izskatījos skaista un ka man bija dažas minūtes gara saruna ar manu spoguli, kas beidzās ar smaidu un komplimentu.
Savojas hercogs, kas vienmēr prata par sevi valdīt, saņēma mani tāpat kā visus citus. Tik tikko manāms sārtums lika man nojaust viņa jūtu saviļņojumu. Viņš nc vārda neteica par manu tērpu, un viņš bija vienīgais. Tas bija tādēļ, lai es ņemtu vērā, no kurienes tas nācis.
šajos svētkos es biju ļoti sliktā omā un agri aizgāju mājās. Mans šā vakara kavalieris bija Hesenes princis, ar kuru es pat nedomāju dejot apsolīto menuetu. Es atsacījos no visiem kotijoniem un kuranliem, par ko brīnījās viss galms, jo es ļoti labi tos dejoju un citiem to patika noskatīties. Cik vien spēdama, es vēl centos visiem parādīt manu slikto garastāvokli.
Grāfs Deverī atgriezās reizē ar mani un man pārmeta, protams, ļoti saudzīgi, bet tomēr pārmeta. Pēc viņa domām, tas nozīmēja piedot visai šai lietai lielāku svaru nekā tas būtu vajadzīgs. Šādā veidā princis vēl varētu iedomāties, ka es viņa baidos, un to ņemt ļaunā.
— Vislabāk, — viņš piebilda, — es par to parunāšu ar manu māti.
— No Dieva puses — nē! Nedariet to, monsieurl Tas jau ir tas, no kā es baidos un kāpēc es jums to neteicu agrāk. Man ir tas gods pazīt jūsu mātes kundzi, viņa visu nostādīs pret mani.
Viņš man it kā apsolīja klusēt, bet līdz ar to es arī biju pārliecināta, ka viņš to nedarīs, naktī es nevarēju gulēt, paredzēdama to, kam bija jānāk un uz ko patiesi ilgāk nebija jāgaida — tikai līdz nākamajai dienai.
Tiklīdz Deverī kundze bija atgriezusies no pils, viņa tūdaļ ienāca manā istabā, ko tā atkal bija pasākusi darīt, kopš viņas dēls mani vairs neapmeklēja.
Viņa ienāca ar paceltu galvu un zibošām acīm, kurās pavīdēja tā glaimīgi zobgalīgā ironija, aiz kuras slēpās negants niknums.
— Ko es dzirdu, madame, — viņa teica. — Par jūsu vakardienas slikto garastāvokli mums esot jāpateicas jūsu muļķīgajai fantāzijai! Jūs, Jūk, esot pārliecināta, ka Savojas hercogs, īstas princeses laulātais draugs, neesot atradis nekā cildenāka kā jūsmot par jūsu daiļumiem! Jūsu dēļ viņš rīkoja svētkus!? Jūsu iespaidots viņš mainot savas paražas un gaumi!? Bet kā tad mēs neviens neko nemanījām? Kāpēc vienīgi jūs esat atklājusi šo lielo noslēpumu!
Es jūs, madame, pārāk mīlu, lai neieteiktu atmest šīs muļķīgās iedomas un, par visām lietām, nelikt tās nevienam manīt. Jūs ne tik vien sevi padarīsit smieklīgu, kas vēl nebūtu tas ļaunākais, bet jūs nodarīsit kaunu savam vārdam un visam mūsu namam. Jūs sagandēsit viņa un visu mūsu labo nākotni, un tas ir tas, ko es jums nekad nepiedošu.
Tātad es vēlreiz jums ieteicu nākt pie prāta un atgriezties pie tiem pienākumiem, kādus jūsu stāvoklis prasa, bet nenodoties muļķīgas augstprātības sapņiem.
Tas bija par daudz. Es gribēju atbildēt, bet viņa, nenogaidījusi manu atbildi, izgāja.
Jāpiebilst, ka ja šai brīdī būtu gadījies tuvumā hercogs, ja es būtu varējusi viņam tuvoties, es būtu bijusi spējīga uz visu, lai pierādītu, ka tās nebija tikai manas muļķīgās fantāzijas un ka šīs fantāzijas drīz vien varēja kļūt saskatāmas arī citu acīm.