Par laimi man bija vēl laiks apdomāties, un es, gluži otrādi, apņēmos ar savu atturību un taktu pierādīt, ka ja es arī būtu maldījusies, tad vismaz tas nav noticis ļaunprātības vai nedibinātas pārliecības dēļ.
Par šo atgadījumu grāfs Deverī ar mani vairs nerunāja. Es apmeklēju vēl trīs nākamās viņa augstības sarīkotos svētkus, un viss noritēja tāpat kā pirmajos.
Es sāku jau domāt, ka Savojas valdnieks būs savu laipnību sācis veltīt kādai citai, jo vismaz viņš bija mitējies parādīt to man. Tika izziņoti vēl ceturtie svētki ar sacīkstēm un citām izpriecām. Es uz tiem gatavojos bez bažām, un tieši šiem vajadzēja kļūt liktenīgiem manā dzīvē.
xxvi
Ar trompešu skaņām un heroldu saucieniem šie jaunie svētki lika izziņoti Turīnas ielās. Viņa augstība bija nodomājis sarīkot tos pēc seno bruņinieku turnīra spēļu parauga ar divcīņām, Ludviķa XIV jaunības laika sacīkstēm un dažādu tautu dejām.
Hercogs pats nezin kāpēc bija nodomājis pārģērbties par čigānu. Grāfu Deverī pats Viktors Amede bija izraudzījis par vienu no vadītājiem.
Dāmām bija dots rīkojums izvēlēties sev raksturtērpus un aizrādīts veidot pulciņus, lai radītu dažādas no vēstures vai romāniem ņemtas personu grupas. Hercogiene par prototipu bija izvēlējusies vienu no Taso skaistās poēmas varonēm un gribēja, lai es sev izvēlētos kaut ko līdzīgu. Viņa bija nodomājusi tēlot Klorindi un noteikti pastāvēja uz to, lai es sev ņemtu Armīdu.
Šī Armīda ir kāda pagānu burve, kas ievilina kristīgos un grib tos iznīcināt, lai tas maksātu ko maksādams. Šim nolūkam viņai ir dažādas zalcs un burvības vara. Viņa ir mūžīgi jauna, mūžīgi skaista un viņai klausa visi elles spēki.
Šai lomai vajadzēja sagādāt krāšņu austrumnieku tērpu. Mana vīramāte aizdeva man savus dārgakmeņus, tiem vēl pievienojot manējos. Divas vecas radinieces, kurām dārgakmeņu bija vairāk nekā vajag, neliedza man arī savus, tā kā es mirdzēt mirdzēju. Mans tērps bija ar zeltu un sudrabu caurausta sultāna, kas no augšas līdz apakšai nošūta ar rubīna rozēm, ar kurām vijās zaļo smaragdu lapas. Tas viss svēra tik daudz, ka es būtu vēlējusies, lai man kādas trīs personas to palīdzētu turēt.
Bet man bija tikai mans mazais Mišons ar melni notrieptu seju, apcirpts un ģērbts turku kostīmā, ar platām biksēm un krokotu apkakli, — kā venēciešu gleznās. Viss galms ievēroja viņa resnos stilbus. Savādi bija tas, ka viņš nemaz neauga, bet vienmēr vēl izskatījās pēc septiņus gadus veca zēna, kaut gan tam jau bija divpadsmit. Vēlāk noskaidrosies, kāpēc es uz to še aizrādu.
Mans tērps apakšā sānos bija iešķelts kā mednieču svārks. Iegriezums ļāva saskatīt manu labi veidoto gurnu un kāju, kurā bija ieauta ar neskaitāmiem dārgakmeņiem rotātā koturnā. Mans kamzolis bija no viegla, sidrabota auduma, kas rotāts ar maziem talismaniem un tiem zilganajiem akmeņiem, kurus, man šķiet, sauc par tirkīziem. Tādu lai zemē ir daudz.
Ļoti īpata bija mana frizūra. Mani mati kuplās cirtās nokarājās pār pleciem, līdz pusei ietverti ar dimantiem rotātā tīkliņā. Manā diadēmā mirgoja visretākie dārgakmeņi, kas bija cienīgi rotāt karalienes kroni. Vidū atradās burvju putns pūce ar kvēlām rubīna acīm un no dārgakmeņiem izstrādātu brīnišķīgu spalvu imitāciju. Man viņa vēl tagad ir.
No diadēmas uz visām pusēm šūpojās spalvas, kas norādīja uz šīs Ar mīdās mežonīgo raksturu. Ausīs, uz rokām, ap kaklu margot margoja dārgakmeņi, ar kuriem bija nošūta arī mana josta.
Kad es parādījos uz estrādes, atskanēja aplausi. Pēc Savojas hercogienes tērpa šis sava skaistuma ziņā paturēja otro vietu no visiem maskarādes tērpiem. Turklāt manam bija dažas priekšrocības. Sievietes vai plīsa aiz greizsirdības un skaudības.
Hercogs parādījās arēnā savu čigānu priekšgalā, jādams uz skaista balta zirga, kura iemaukti un sega vizuļoja zeltā un dimantos. Uz prinča tērpu saulē nemaz nevarēja skatīties. Es sapratu viņa maskas noslēpumu, tiklīdz ieraudzīju tam uz krūtīm kārbiņu, līdzīgu tai, kādu man bija iedevis Venēcijas burvis. Šī te bija tikai drusciņ lielāka un uz tās bija rakstīta šāda devīze:
„Es pasargāju no visa".
Šis amulets prinča kostīmā bija visskaistākā rota. Ikviens to ievēroja un galminieki tajā saskatīja kadu noslēpumu, jo viņiem parasti ir tik smalks deguns, ka tie visu saož jau pa gabalu. Jādams garām mums, Viktors Amede sveicināja dāmas un princeses, nolaizdams savu šķēpu. Mēs tagad saskatījām viņa karodziņa uzrakstu —
«Nezināmajai!"
Tā nu bija jauna mīkla, ar ko nodarboties galma sfinksām.
Tālāk vēl bija redzams pulksteņa attēls ar sekojošu apkārtrakstu:
„Arēji mierīgs, iekšēji darbīgs."
Savojas hercogiene pagriezās pret mani, jo es stāvēju aiz viņas krēsla, un klusi pačukstēja:
— Contessina, vajag šovakar sameklēt šo nezināmo un izpētīt, kurai par labu hercogs ir nodomājis mani upurēt.
Akcents, ar kādu viņa šo vārdu izrunāja, ļāva man noprast, ka tās greizsirdība nav nekāda lielā. Kas attiecās uz mani, tad es vairs nevarēju vilties: amulets bija mēma atzīšanās, ko viņš man nebūtu ļāvis ignorēt un ko es vairs nevarēju noraidīt.
Tātad šī izstāde, šis greznums, šī sabiedrība, šie lieliskie svētki, kādus rīkot nemaz nebija Savojas hercoga dabā, tas viss bija uzburts manis dēļ.
Es biju varone, es biju šā galma karaliene, viens vārds no manām lūpām un visi šie cilvēki mestos pie manām kājām līdz ar pašu valdnieku.
Mani pārņēma it kā reibums, es aizdarīju acis. Man likās, ka kritīšu lejā no liela augstuma. Pirmo reizi manī pamodās godkāre un patika uz varu, un es izjutu skurbumu, kādu līdz tam vēl nebiju pazinusi. Mans skatiens sekoja aizjājošajam princim ar tādu izteiksmi, kuru viņš būtu bijis priecīgs redzēt.