Hercogs bija bezgala asprātīgs, interesants un daudzpusīgs. Viņš prata daudz svešvalodu un bija izlasījis visas grāmatas. Karaliskā kundze bija lepna uz savu dēlu un viņai bija par ko lepoties.
— Madame, — viņa man bieži teica, — viņa vecmāmiņa bija Indriķa IV meita, tādā kārtā viņš atrodas uz tās pašas radniecības pakāpes kā jūsu kungs un karalis. Tas man liek cerēt, ka arī viņš tam reiz līdzināsies.
Šis princis patiesi bija attālāks karaļa Indriķa IV mazdēls un no vairākām pusēm Francijas valdošajam nama rada. Kaut arī viņš izlikās, ka uz to neliek lielu svaru, patiesībā tas viņam ļoti bija pa prātam, jo bieži viņu dzirdēja sakām:
— Mans vecvectēvs, karalis Indriķis teica…
Vai atkaclass="underline"
— Kā to darīja mans vecvectēvs, karalis Indriķis IV…
Redzēdama, ka pagājis jau tik ilgs laiks un prinča tuvošanās mēģinājumi
vairs neatkārtojās, es jau sāku domāt, ka visas briesmas ir pāri un viņš būs atsacījies no neiespējamā.
Bet tad kādu vakaru, kad es karietē pabraukājos viena ar savām abām kalponēm itālietēm, viena no tām, juzdamās nevesela, lūdza man atļauju izkāpt un ieiet kādā mājā uz Po upes krasta, kur dzīvoja viņas māsa. Es paliku viena ar otru kalponi, kas tūdaļ izvilka no ķešas kādu vēstuli un pasniedza man, teikdama:
— Madamc, man lika jums nodot.
— Kas?
— Lūdzu, madamc, lasiet un jūs pati redzēsit!
Atvēru to bez kādām bažām, jo nodošanas veids man nebūt nelikās aizdomīgs. Es redzēju dažas maigos un godeienības pilnos vārdos uzmestas rindas, protams, bez paraksta un rokraksts arī nebija prinča. Tomēr vēstule bija uzrakstīta tā, lai man par tās rakstītāju nevarētu būt vairs nekādu šaubu. Viņš žēlojās, ka es nesaprotot ne viņa klusēšanu, ne viņa atturību. Un tas viss bija izteikts tādos vārdos, ka nevarēja pret tiem ne ko iebilst, ne arī apvainoties.
Es tūdaļ uzstāju meičai, kas saucās Džūlija Maskarone, un stingri tai noprasīju, vai viņai zināms šīs vēstules saturs. Meiča atbildēja, ka viņa absolūti nekā nezinot.
— Bet kas jums to nodeva?
— Kāda no viņas augstības Karaliskās kundzes kambarmeitām, kas to, kā viņa saka, esot atradusi valdnieces kabinetā, kad jūs pēdējo reizi piedalījāties kundzes rīta tualetē. Domādama, ka jūs to esat pazaudējusi, viņa lika man to jums nodot.
— Bet kāpēc jūs šinī gadījumā nogaidījāt, kamēr es esmu viena? Kāpēc nedevāt man to tūlīt?
Šis jautājums kalponi samulsināja, un viņa beidzot atzinās, ka kambar- meita, kas esot viņas draudzene, esot piekodinājusi tā darīt. Bet viņa pati par to vairāk neko nezinot.
— Nu, redzat, Maskarone, jūsu draudzene jūs ir izmantojusi kā kurjeru, lai izspēlētu ļoti sliktu joku. Ja viņa jums prasīs, kā es to esmu uzņēmusi, ko viņa, bez šaubām, darīs, jums vajadzēs papūlēties viņai atbildēt, ka es šo smērējumu esmu saplēsusi, kā to tagad arī daru, un esmu jums pieteikusi turpmāk šādu vidutājas lomu vairs neuzņemties, lai uz karstām pēdām netiktu atlaista no vietas.
Pats par sevi saprotams, ka šis atgadījums ļoti nodarbināja manu prātu. Princis nebija tas cilvēks, kas šādas neveiksmes priekšā apstātos. Viņš acīmredzot atkal sāka man uzmākties, un ja viņš reiz bija ieņēmis prātā mani vajāt, tas viņam bija viegli 'izdarāms.
Tiklīdz es biju vēstuli saplēsusi, es nožēloju, ka to izdarīju. Tā varēja noderēt kā pierādījums tiem, kas man neticēja. Atradusi vēl diezgan lielu vēstules gabaliņu mana mēteļa kabatā, es to rūpīgi salocīju, lai uzglabātu tam gadījumam, kad man vajadzētu pārliecināt neticīgos un izlietot to kā palīglīdzekli manā cīņā. Līdz tam laikam cs nolēmu klusēt, kas bija vislabākais, ko varēja darīt.
Es nebiju vīlusies: prinča tuvošanās mēģinājumi atkārtojās, iejaucot šinī lietā arī Francijas sūtni, kas, pats to neapzinādams, bija uzņēmies pastnieka lomu. Kādurīt kardināls Dcstrē man piesūtīja no Parīzes saņemtu vēstuli, ko, pēc viņa domām, man bija rakstījis mans tēvs.
Tā atkal bija jauna prinča viltība.
Baiļu nemiers mani neatstāja ne brīdi. Es glabāju visas šīs vēstules līdz tam laikam, kamēr man, neatlaidīgi vajātai, pietrūktu dūšas un es par katru cenu mēģinātu izkļūt no šā stāvokļa.
Vairākas naktis es negulēju. Es zināju, kādas grūtības mani sagaida. Es zināju, ar kādiem ienaidniekeim man būs jācīnās un, ka tai vietā, lai man palīdzētu, man lūko kaitēt un salauzt manu pretošanās sparu.
Man vajadzēja spert noteiktus soļus. Pirms to darīt, es klusībā satikos ar manu labo priesteri. Es viņam parādīju vēstules un teicu, ka esmu nolēmusi bēgt, ka vēl šo pašu vakaru visu izstāstīšu vīram un lūgšu viņu mani aizvest projām.
— Tas ir vienīgais līdzeklis, — viņš atbildēja. — Ja jums neizdosies, tad pamēģināšu es. Bet ja mēs abi cietīsim neveiksmi, nu, tad jums vēl atliek jūsu ģimene un Francija, bet tas ir pēdējais ceļš.
Es atgriezos stiprināta. Deverī kundze bija aizbraukusi kopā ar viņas augstību pavadīt dažas nedēļas Dešamberī klosterī. Tātad man no viņas nebija ko baidīties, brīdis bija izdevīgs un, tiklīdz mēs bijām ieturējuši pusdienas un mūsu pieņemamās stundas vēl nebija sākušās, es palūdzu vīru ienākt pie manis bibliotēkā, kur es ar to gribēju nopietni parunāt.
xxvii
Grāfs Deverī bija pietiekami labi audzināts muižnieks, lai neliegtos pakalpot savai sievai. Viņš paklausīja un sekoja man. Tomēr bija redzams, ka viņš nav labā omā, kaut gan neko neteica, bet par to liecināja viņa žesti.
Tiklīdz bijām divatā, viņš man piebīdīja krēslu un pats apsēdās līdzās. Redzēdams, ka es eiešu klusu, viņš man pieklājīgi jautāja:
— Sakiet, madamc, ar ko es jums varu pakalpot? Es gaidu, ka jums labpatiks man to pateikt.