Viegli saprotams, ka es biju ļoti uztraukta. Vēl brīdi es cietu klusu. Beidzot es sapratu, ka vajag izskaidroties.
— Monsieur, — es teicu, — es gribēju jums šo te parādīt.
Un, izvilkusi no kabatas visas vēstules, tāpat arī no pirmās pārpalikušo gabaliņu, es tās viņam pasniedzu. Viņš paņēma un sāka lasīt citu pēc citas.
' — Kas tas, madame? — viņš man atkārtoti jautāja.
— Jūs jau pats, monsieur, redzat - tās ir mīlas vēstules.
— Un no kā, ja atļauts vaicāt?
— No viņa augstības monsieur Savojas hercoga, jūsu necienīgai laulātai draudzenei, grāfienei Deverī.
Sekoja pārsteiguma un nepacietības žests.
— Atkal! — viņš iesaucās.
— Tā nav mana vaina un, ja jūs mani jau agrāk būtu uzklausījis, par to vairs nebūtu jārunā. Labs piemērs tam ir Sansebastjana kundzes gadījums.
— Un ko jūs, madame, gribat, lai es daru?
Šis jautājums mani izveda no pacietības. Tātad viņš savā verdzībā bija jau tiktāl notrulinājies, ka pat viņa goda sajūta, nemaz nerunājot par viņa sirdi, uz šo jautājumu neatrada atbildi. Es tomēr savaldījos.
— Monsieur, es prasu, lai jūs man atļautu aizbraukt uz Deverī vai jūsu Savojas īpašumiem, kamēr viņa augstība aizmirstu to uzmanību, ar kādu viņam ir labpaticies mani pagodināt.
— Madame, tas nav iespējams, mana māte…
— Atkal! — es savukārt iesaucos. — Jūsu mātes kundzei, monsieur, ir savi pienākumi, ar kuriem tā var nodarboties un ļaut mums brīvu vaļu mūsu darīšanās. Klausieties un dzirdiet manas domas, jo es pie tā vairs neatgriezīšos, un šī ir pēdējā reize, kad es par to ar jums runāju. Jūsu mātes kundze ir paturējusi pār jums tādu varu un tiesības, kādas pienāktos tikai jūsu bērnu mātei. Viņa ir nozagusi man jūsu sirdi, jūsu mīlu, viņa ir nozagusi man pat jūsu domas, un tomēr, neskatoties uz to, ka viņa man visu ir paņēmusi, viņa mani vēl ienīst un ir uz mani greizsirdīga. Kas atliecas uz mūsu saprašanos, ko viņa tik ilgi ir jaukusi un ko tai beidzot ir izdevies iznīcināt, tad viņai jau ir bail pat no šīs saprašanās
ēnas. Tā ir viņa, kas, padarīdama jūs aklu pret jūsu interesēm un kurlu pret jūsu goda apziņas balsi, liedz jums uzklausīt manas žēlabas un lūgumu. Viņa ir vainīga pie manas nelaimes un viņa būs vainīga arī pie jūsējās, ja jūs turpināsit klausīt viņu vairāk nekā mani.
— Madame
— Vēl ir laiks. Uzklausiet manu lūgumu, aizrakstiet Deverī kundzei, ka jūs atstājat viņai visu šo pili līdz tam laikam, kad jums labpatiks tajā atgriezties ar savu sievu un bērniem; ka jūs atstājat galmu un aizejat, lai dažus gadus dzīvotu sev un savai ģimenei. Kāda jums vajadzība pēc viņa augstības? Ko jums dod viņa laipnība un labvēlība? Kas jums ko bīties no viņa varas? Jūs esat bagāts un dižciltīgs augstmanis. Jūsu novados jūs esat tikpat varens. Tai vietā, lai būtu galminieks, jums pašam var būt savi galminieki. Mana mīla pret jums ir tik stipra, ka neviens to nevarēs izjaukt. Jūsu bērni pieaug. Viņi ir skaisti, veselīgi, spēcīgi, gudri un mīļi bērni. Viņi jūs mīlēs un jūs pats būsit tēvs un kungs un nokratīsit to jūgu, kas jūs tik ilgi jau nospiež un pazemo. Ak, monsieur, laime stāv jums līdzās un jums vajag tikai pastiept roku, lai to satvertu. Kāpēc jūs to atstumjat?
Mans vīrs, klusu ciezdams, manī skatījās. Es redzēju, ka viņa acis iemirdzējās; redzēju, ka asaras drebēja viņa skropstās, un cerēdama, ka esmu ieguvusi uzvaru, es tam tuvojos. Viņš to atļāva, bet neapskāva mani.
— Mans draugs, mans grāf, — es tam teicu, — glābjiet jūsu godu, glābjiet jūsu un visu mūsu laimi! Es to jums, uz ceļiem mezdamās, lūdzu.
— Piecelieties, madamel — viņš iesaucās, redzēdams, ka es to patiesi gribu darīt, — piecelieties, es to nekad nepieļaušu, ka jūs pazemojaties, kaut arī manā priekšā.
— Es lūdzu jūs pie visa, kas man svēts un dārgs! Es nemaz nepazemojos, mans draugs, bet būšu laimīga, ja man izdosies jūs pārliecināt.
— Man šķiet, ka jums ir taisnība… Bet ko teiks mana māte?
— Ak, cik grūti ir atsvabināties no verdzības! Cik ļoti kalpība sagrauj cilvēka pašcieņu! Ko tad man līdz jums žēloties, ja jūsu sirds nav stiprāka par jūsu bailēm!
Viņš neteica ne vārda. Es biju mēģinājusi bēgt un izvairīties no briesmām, kuras tikpat labi draudēja viņam un ar kurām viņš pat nedomāja cīnīties. Mani pārņēma dusmas.
— Sargieties, monsieur! — es iesaucos. — Montespāna kundze iesāka tāpat.
— Dievs lai pasargā! Jūs taču neesat Montespāna kundze.
— Nē, monsieur, bet es esmu sieviete, un cilvēka pacietībai ir savas robežas, spēki cīņā izsīkst.
— Bet ne uzticīgas sievas spēki, kad tā cīnās par sava vīra godu un savu pienākumu.
Šī skaistā frāze viņam šķita retorikas augstākais sasniegums. Viņš novērsās, it kā gribētu apslēpt man savas asaras. Bet pašreizējos smagos apstākļos man ar šiem vārdiem nepietika. Es gribēju reizi par visām reizēm tikt skaidrībā.
— Labi, monsieur, ko jūs esat nodomājis darīt?
— Es rakstīšu savai mātei un nodošu jums viņas atbildi. Līdz tam laikam mēs mūsu dzīves paražas nekā negrozīsim un nerādīsim nevienam, kas mūs nospiež, lai nevienam nebūtu iemesls par mums smieties.
— Un tas, monsieur, ir jūsu pēdējais vārds?
— Noteikti.
— Labi, es no tā atsakos un zinu, ko man vēl atliek darīt.
Es paklanījos viņam kā karalienei ar dziļu reveransu un izgāju tādā sašutumā, ko grūti būtu aprakstīt un saprast. Steigā es aizsūtīju dažas rindiņas abatam Ptī, kurš nekavējās tūdaļ ierasties.
Es viņam izstāstīju visu. Abats Ptī savukārt devās pārliecināt grāfu Deverī, bet viņam nebija vairāk panākumu kā man.
— Nu, tad Dieva vārdā, — viņš nošļucis teica, — rakstiet jūsu ģimenei!
Man ir pretīgi atsegt visas šīs cīņas, lai parādītu, kā ir tirgojušies ap